Profesija – latvietim būt. Saruna ar režisoru Uģi Brikmani 0
Teātra, televīzijas, radio, bet pirmkārt jau – svētku režisors. Uģa Brikmaņa veidotie Rīgas astoņsimt gadu svētki, Vispārējie dziesmu un deju svētki, lieluzvedumi tautas atmiņā jau kļuvuši vēsturiski. Viņš ir latvisku simbolu un emociju radīšanas meistars. Arī 19. augustā, Rīgas svētku noslēgumā, viņa vadībā taps vērienīgs koncertuzvedums “Rīga, mana baltā Rīga”, kurā iecerēts komponista Uģa Prauliņa dziesmu cikla pirmatskaņojums.
Laikam jau svētku radīšana ir liktenis, smaida režisors, – jau kopš pirmajiem Daugavas svētkiem 1989. gadā. Toreiz viņam, studentam, jaunam un “neiespēlētam”, nācies “regulēt” tur sabraukušos piecus tūkstošus cilvēku. Pie režisora profesijas ābeces Uģis mēdz atgriezties ikreiz, sākot jaunu darbu. Lai trenētu “režisora gammas”, pirms dažiem gadiem pat piekritis atgriezties televīzijā rīta programmā – sak, vai to vēl savā vecumā varot – dzīvais ēters, zibenīgi lēmumi, improvizācija. Izrādījies – varot gan.
Režisoram esot vajadzīgas divas lietas – jēga un mīlestība. “Darot to, ko daru es, nevajag skaļus vārdus, vajag kopt mūsu valodu, mūziku, vizuālo domāšanu, kas ir savdabīga un skaista atšķirībā pat no mūsu kaimiņiem. Darīt to darbu, kam esi dzimis. Un ar mīlestību. Tad viss būs.” Uģis piebilst – Latvijā katram esot vēl otra profesija – latvietim būt. “Kā profesionālim man droši vien būtu interesantāk un kvalitatīvāk strādāt kādā lielvalstī, kur pieejami lieli resursi, bet šeit ir zeme, kur esi piedzimis, ar kuru ir tavs liktenis saistīts. Viss ir pateikts Leonīda Vīgnera frāzē – saudzējiet latvietību! Lielā mērā mūsu misija ir saglabāt šo unikālo kultūru pasaules globalizācijas laikmetā. Skan formāli un lepni – bet kurš cits to izdarīs?”
“Svētkiem jādod gan estētiskais, gan ētiskais baudījums. Jā, darot “svētku” darbu – dziedot, dejojot, sakopjot. Svētkos uz mirkli iegūstam ideālo esības formu, jo dzīve taču ir nepilnīga, vai ne?” Uģis atzīst, viņam nepatīk iestudēti svētki. Tāpat kā mīlestība.
“Protams, arī to var pakļaut zināmai režijai – sameklēt to vai citu cilvēku, izvēlēties vietu, laiku, bet dzirksts – nebūs. Arī svētkos var salikt vajadzīgās sastāvdaļas, darbību, bet tikai iespējams, ka svētki notiks. Ja Rīgas svētkos rīdzinieki negribēs satikt viens otru, nepriecāsies redzoties, svētku nebūs.”
Gaidāmajos Rīgas svētkos Uģa pārziņā ir 11. novembra krastmala. Režisora pārliecība – godu galdam jābūt plaši klātam, tā, lai nepaspētu pagaršot visu, bet varētu izvēlēties sev tīkamāko un būt tur, kur ir labi. “Cenšamies intensīvāk noslogot visu darbības laukumu, lai paralēli muzikālajām darbībām būtu jauno rīdzinieku neformālās nodarbes. Lai beidzot vecāki un vecvecāki var ieraudzīt, ar kādu ielu sportu nodarbojas jaunieši, ar kādiem velosipēdiem viņi brauc.” Uģa Brikmaņa vadībā Rīgas svētku noslēgumā taps arī koncertuzvedums “Rīga, mana baltā Rīga”. Režisors teic, tas ļaujot piepildīt sen lolotu sapni – apvienot dziedātājus un dejotājus. “Uz simts metru garās dejas laipas dejos apvienotais deju kolektīvs trīs strēlnieku – Jāņa Purviņa, Jāņa Ērgļa un Agra Daņiļēviča – vadībā, bet uz lielās skatuves dziedās Rīgas labākie kori kopā ar diriģentiem Ivaru Cinkusu, Intu Teterovski un Romānu Vanagu. Būs spoži solisti – Ance Krauze un Zigfrīds Muktupāvels. Uģa Prauliņa mūzika ir latviska un laikmetīga – to sauc arī par etnoroku. Dziļi pārdomāts, nopietns, skaists, aizrautīgs un ļoti enerģētisks darbs ar tautas dziesmu un Ojāra Vācieša tekstiem. Stāsts par latvieša garo ceļu uz Rīgu – kā cīnās ar to, kā pieņem un beigās saprot, ka to iemīlējis.”
Protams, svētku režisora svētki ir, pirmkārt, darbs – tāpat kā visa dzīve. Tā ir arī doma, kuru režisors vēlas paust, būdams viens no projekta “Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014” kuratoriem.
“Kultūra ir darbs, ko veic cilvēks gadu tūkstošiem, saņemot šo kultūru no iepriekšējām paaudzēm, mēģinot to bagātināt un atdot nākamajām paaudzēm, nevis pirkšanas, pārdošanas, maiņas operācija, produktu piedāvāšana, dižošanās. Tā ir process, kam pateicoties ne tikai izdzīvojam, bet arī esam, pastāvam kā garīgas, dvēseliskas, skaistas būtnes.”
Nav noslēpums, latviskā kultūra ir pamats, uz kura būvēti teju visi Uģa “lielās formas” režijas darbi, tostarp arī gaidāmo 2013. gada Vispārējo dziesmu un deju svētku moto – “Līgo gaisma Latvijā”, ko U. Brikmanis piedāvā kā svētku galvenais režisors. “Šī ir tā zeme un tie ļaudis, kuros gaisma, kas iespīd dvēselē, rada un radīs brīnišķīgas lietas,” skaidro autors. Dziesmu svētki esot brīdis, kad to dalībnieki zaudē ego. Ne jau ego, kā varbūt mūsdienās daudziem šķiet, vajadzīgs latvietim, bet sava patība. Uģis ir pārliecināts, mums tā ir spēcīga. Viņš uzsver, ka Latvijai nebūtu jāiet Arābu Emirātu ceļš, tukšās ambīcijas apliecinot ar bezjēdzīgām būvēm, lai tikai esam pamanāmi. “Savu kultūru pasargāt un attīstīt mēs varam tikai nopietnā darbā. Ja pasaule zinās, ka šī ir zeme, kur smagi jāstrādā, tad nebūs arī citzemju sociālo pabalstu meklētāju.”
Ideju par darbīgu dzīvi, kas balstīta tūkstošgades kultūrā, ilgtspējīgā ekosistēmā, kontrastējot ar šodien valdošajiem patērētāju sabiedrības vadmotīviem, simbolizē bišu dravas modelis. To U. Brikmanis piedāvā kā Latvijas paviljona idejas autors gaidāmajai “World Expo 2015” izstādei Milānā. “Mani ārkārtīgi aizrāva pats “Expo” uzstādījums – paēdināt planētu. Nopietni domājot, varu atbildēt – šo, patērētāju pasauli, paēdināt nav iespējams. Ienesot bišu saimes metaforas ideju, dienišķās maizes ideju, mēs nosūtām pasaulei vēsti, ka ir jāsaprot pamatpatiesības – to, ka šī civilizācija savu eksistences resursu ir jau pārtērējusi. Ja cilvēce neizmainīs savu domāšanu globāli, dabiskā veidā šī planēta neatjaunosies. Varam sargāt savu kultūru atsperdamies, tomēr lēnām var pazust arī mūsu meži, mūsu tīrais, dzeramais ūdens. Pasaulē šobrīd visam ir jāmainās. 21. gadsimta jautājums ir cīņa ar patērētāju sabiedrības domāšanu.”
