Producente Evija Unāma: “Pārmaiņām ir jābūt, jo likt cilvēkiem ciest un mirt šausmīgās mokās ir noziegums!” 0
Šajā gada nogalē labdarības maratons “Dod pieci!”, kas ilgs līdz pašam Ziemassvētku priekšvakaram 23. decembrī, ir veltīts neārstējami slimu cilvēku dzīves nogalei, aicinot ikvienam nodrošināt cieņpilnu aiziešanu un pievērst uzmanību paliatīvās aprūpes sistēmas sakārtošanai Latvijā. Labdarības maratona vēstniece, Latvijas Radio raidījumu producente Evija Unāma šo tik sāpīgo tēmu iekustinājusi, balstoties personīgā pieredzē, sastopot nāvi vaigu vaigā – pašas dzīvē un izvadot māsu.
“Es apsolīju neklusēt. Kad sēdēju viņai līdzās mazajā palātā, turot viņas trauslo, karsto rociņu, klausoties viņas saraustītajā elpā, cieši apsolījos neklusēt par to ceļu, pa kuru bija jāiziet viņai – manai māsai. Nosolījos nepieņemt kā normu milzīgās sāpes, izmisumu un ciešanas. Klusi raudot, solīju darīt visu, lai pārcirstu to mezglu, kas žņaudz ikvienu, kurš tiek ierauts šīs necilvēcīgās sistēmas valgos. Sistēmas, kur bezspēcīgs katrs tajā esošais – pacients, tuvinieks, sanitārs, medmāsa, ārsts… Sistēmas, kuru radījuši esam mēs paši, cilvēki. Nedomājot par cilvēkiem tajā,” tā rakstīja raidījuma “Krustpunktā” producente Evija Unāma, uzsākot iniciatīvu “Izmisuma zonā”. Gada beigās Evijas stafeti pārņēmusi “Dod pieci!” ikgadējā labdarības stikla studija un tās dīdžeji: Toms Grēviņš, Magnuss Eriņš un Marta Grigale. Doma laukumā ik dienas viena dziesma radio “Pieci.lv” ēterā par minimālo ziedojumu pieci eiro nozīmēs vienu speciālās pārtikas ēdienreizi nedziedināmi slimiem cilvēkiem.
Ziemassvētku laiks jums ir citāds nekā vairumam cilvēku – tas paiet notikumu virpulī, kopā ar akciju “Dod pieci!”, kad pašai miega stundu pavisam maz. Ko jums šī kustība nozīmē?
Esmu ļoti pateicīga Tomam Grēviņam, ka viņš šo kustību pirms sešiem gadiem atveda uz Latviju un ka tā ir tik jaudīgi “iedzīvojusies”. Nu jau vairākus gadus Ziemassvētku gaidīšanas laiks daudziem asociējas tieši ar labdarības maratonu “Dod pieci!”. Tas savukārt liecina, ka cilvēciskums, labestība, empātija mūsu sabiedrībā nav sveši jēdzieni. Esam gatavi palīdzēt viens otram. Tomēr, vispirms jau esmu pateicīga akcijai, ka šādā – īpašā – veidā varam iesaistīt klausītājus (un skatītājus), liekot domāt par dzīves dažādiem aspektiem, skarot “neērtos” jautājumus, kurus visbiežāk ikdienā izvēlamies neredzēt.
Šogad “Dod pieci!” tēma ir paliatīvā jeb neārstējamo cilvēku aprūpe. Lūdzu, pastāstiet vēlreiz par tās galvenajiem akcentiem.
17. aprīlī mēs, Latvijas Radio raidījums “Krustpunktā” komanda, iesaistot arī kolēģus no ziņu dienesta, sabiedrisko mediju portāla “lsm”, citiem kanāliem un citiem raidījumiem, uzsākām projektu “Izmisuma zonā” – veltītu paliatīvās aprūpes jomas sakārtošanai mūsu valstī. Pirms tam daudz runāju ar mediķiem, kas strādā paliatīvajā aprūpē. Jo viens ir redzēt sistēmas nepilnības no pacienta vai tā tuvinieka puses, bet pavisam kas cits saprast, ko personāls ir gatavs un spēj dot slimniekam. Diemžēl atklāsmes bija bēdīgas. Izmisums ir arī ārstu pusē. “RAKUS” paliatīvās nodaļas vadītājs dakteris Vilnis Sosārs vairākkārtīgi ir runājis ar amatpersonām, bet vienmēr nesekmīgi. Arī uzsākot projektu, viņš bija samērā skeptisks par izdošanos. Jāteic, mēs izvirzījām ambiciozus mērķus. Tāpat mūsu apņemšanās ir pamatīga – projektu neslēgsim līdz taustāmiem, reāliem rezultātiem. Redzot šī brīža plašo rezonansi, Sosāra kungs jau sācis nedaudz smaidīt. Tas labi. Kad Radio spriedām par šī gada labdarības tēmu, bija tikai loģiski, ka “Dod pieci!” komanda nāk mums talkā. Jo, kamēr iekustinām valsts vadītājus, atbildīgās amatpersonas un deputātus, palīdzība nepieciešama daudziem jau tagad un tūlīt. Tāpēc šogad maratona laikā mēs vācam līdzekļus cilvēkiem, kas ir neārstējami slimi un šobrīd ir nonākuši bezpalīdzīgā stāvoklī, kad pietrūkst reāla atbalsta un palīdzības.
Cilvēka aiziešana, paliatīvā aprūpe ir jomas, par kurām izvairāmies runāt, lai gan tā daudziem no mums ir ikdienā tepat līdzās un nav sakārtota. Vai ticat, ka tēmas aktualizēšana nesīs izmaiņas?
Jā, ticu. Sabiedrībā bija nepieciešams tikai neliels grūdiens, lai šai jomā notiktu pārmaiņas. Tas jaušams milzīgajā cilvēku atsaucībā, gan strādājot pie projekta “Izmisuma zonā”, gan šobrīd – labdarības maratona laikā.
Ir skaidrs, ka pārmaiņām noteikti ir jābūt, jo likt cilvēkiem ciest un mirt šausmīgās mokās ir noziegums.
Domāju, ka sabiedrība to vairs nepieļaus.
Kas ir nesakārtotās medicīnas sistēmas nopietnākā problēma? Mediķu attieksme, naudas trūkums vai kas cits?
Pati sistēma ir vislielākā problēma. Šīs sistēmas centrs nav pacients un viņa vajadzības. Viss tajā rotē ap dažādām blakus lietām, kas nerezultējas ar cilvēka, kas, veselības problēmu mākts, tajā nonāk, labsajūtas uzlabošanu. Ja katru lēmumu veselības aprūpē pieņemtu, domājot par pacientiem, mēs jau sen dzīvotu daudz labāk. Arī mediķi.
Evija, jūs esat tā, kas jau vairākus gadus medijos aktīvi runā par vēža slimniekiem – zinu, tam ir arī personisks iemesls – gan pašas izcīnīta cīņa ar vēzi, gan māsas aiziešana. Kas dod jums pašai spēku un drosmi runāt, cīnīties, dzīvot?
Tā ir sanācis, ka strādāju sabiedriskajā medijā, kas savukārt uzliek zināmus pienākumus neklusēt par lietām, kas nav sakārtotas vai ir pat sabiedrībai kaitnieciskas.
Vai zināt, kāds būs jūsu Ziemassvētku vakars?
Ceru – mierīgs.
Ko jūs novēlētu mums visiem šajā svētku laikā?
Biežāk teikt labus vārdus svešiniekiem, biežāk samīļot savus tuvākos, biežāk priecāties un novērtēt to, kas jums ir. Izbaudīt to, ka esat te un tagad.
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Varu un daru.
Lielākais sasniegums darbā?
Būt mieriņā.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez sevis.
Labākā izklaide?
Dzīvot!
