Dace Kokareviča: Izsaka pieņēmumu, ka nepilsoņu statuss pēc 19 gadiem izzudīs 29
Kopš naturalizācijas procesa sākuma līdz šā gada aprīļa beigām Latvijas pilsonībā ir uzņemtas 141 824 personas. Nepilsoņu skaits, pēc iedzīvotāju reģistra ziņām, ir 282 876 jeb 13 procenti no Latvijas iedzīvotājiem. To pieminēja Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) Naturalizācijas pārvaldes vadītājs Igors Gorbunovs, Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijā iepazīstinot deputātus ar šogad veikto pētījumu, kāda ir Latvijas nepilsoņu attieksme pret Latvijas pilsonības iegūšanu. Pēc deputāta Dzintara Ābiķa piezīmes, nepilsoņu procentuāli varbūt ir pat mazāk, jo nav skaidrs, cik daudzi atrodas ārzemēs un varbūt jau ieguvuši citas valsts pilsonību.
Pētījumus par nepilsoņu attieksmi PMLP veic regulāri (lieku naudu netērējot, bet aptaujājot tos, kuri saņem nepilsoņu pases). Salīdzinot ar laiku pirms četriem gadiem, noskaņojumā lielu izmaiņu nav. Tikai ceturtā daļa (25%) pieļauj, ka nākotnē mēģinās iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas ceļā.
Deviņpadsmit procenti jeb gandrīz viena piektā daļa turpina domāt, ka Latvijas pilsonība viņiem pienākas automātiski. Bieži dzirdēts arguments: “Esmu te dzimis, dzīvoju un nepazemošos, lai kaut kam ko lūgtu.” Ņemot vērā, ka ceļošanas ziņā Latvijas nepilsonis ir teju visprivileģētākais iedzīvotājs – viņam nevajag ne vīzu braukšanai uz Krieviju, ne Šengenas zonas valstīm: var doties uz Vladivostoku vai uz Portugāli, 14 procenti jeb katrs septītais nepilsonis jūtas apmierināts ar savu statusu.
Bet par šā pētījuma skaitļiem interesantākas ir citas Naturalizācijas pārvaldes vadītāja I. Gorbunova aplēses. Proti, saglabājoties pašreizējām tendencēm, kad vidēji gadā trīs tūkstoši nepilsoņu kļūst par Latvijas pilsoņiem un aptuveni tikpat kļūst par citu valstu pilsoņiem, septiņi tūkstoši aiziet mūžībā (23 procenti no kopējā nepilsoņu skaita ir jau vecāki par 70 gadiem) un pustūkstotis no valsts izbrauc, 2033. gadā, tas ir, pēc 19 gadiem, šis nepilsoņa statuss izzudīs pats no sevis.
Šī matemātika nozīmē, ka pēc laika politiķēm Ždanokai, Krivcovai un pārējiem viņu domubiedriem un Krievijas “tautiešu” ideologiem kļūs arvien grūtāk izspēlēt kārti, kas saucas “cīņa par nepilsoņu tiesībām”. Iespējams, tieši tāpēc šie ļaudis ar tādu enerģiju steidzas to izmantot šobrīd, dibinot “kongresus”, veidojot viltus “parlamentus” un “tiesībsargus”, rakstot vēstules starptautiskajām organizācijām. Kā saka, jākaļ dzelzs, kamēr vēl karsta.
Nākamgad, kad Latvija būs ES Padomes prezidējošā valsts, var nākties aktīvāk nekā citkārt skaidrot, ka bieži vien citās valstīs pārpratumus rada vārda “nepilsoņi” tulkojums angliski un statusa apzīmēšanai precīzs nosaukums ir “bijušie PSRS pilsoņi bez Latvijas Republikas vai citas valsts pilsonības”. Tas izsaka būtību.
Man visvairāk pārdomu radīja pētījuma rezultāti par valsts valodas nepieciešamību (vai iztikšanu bez tās). Uz jautājumu “Kur jūs ikdienā lietojat latviešu valodu?” septiņi procenti atbildēja, ka nelieto vispār. Tikai 20 procenti valsts valodu izmantojuši saziņai valsts iestādēs, un tikai 22 procentiem tā vajadzīga darbā. Tas vedina secināt, ka krievu valodas pašpietiekamība ir vēl lielāka, nekā esam pieraduši domāt.
Šogad maijā Sabiedrības integrācijas fondā tika apstiprināti dažādi projekti, toskait latviešu valodas kursiem no valsts budžeta trijos gados tērēs 428 571 eiro. Bet kādi kursi palīdzēs, ja dzīvē bez valsts valodas var iztikt gan valsts, gan pašvaldību iestādēs?
