Radioaktīvie atkritumi sāk raisīt bažas – pagaidu krātuves drīz būs pilnas 31
Agita Pelce, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Ir gluži skaidri zināms, ka atomstaciju kodolreaktori visā pasaulē nepārtraukti saražo krietnu devu radioaktīvo atkritumu. Tāds nu ir tas darbības princips, un citādi nemaz nevarētu būt. Bet kur gan paliek šie bīstamie atkritumi? Zināms, ka vispirms tos ievieto savdabīgās pagaidu glabātavās, kas, pirmkārt, diemžēl ir ārkārtīgi nedrošas un, piemēram, stihiskas nelaimes vai tehnogēnas katastrofas gadījumā var kļūt neizmērojami bīstamas, otrkārt, tikai ļoti retos gadījumos tās zaudē savu pagaidu statusu.
Japāņu lēmums un pasaules sabiedrības protesti
No vēl gluži neseniem traģiskajiem notikumiem labi zināms, ka 2011. gada pavasarī jaudīgās zemestrīces un tai sekojošā gigantiskā cunami rezultātā notika baisa avārija Japānas atomelektrostacijā Fukušimā, kā rezultātā no ierindas pilnībā izgāja stacijas dzesēšanas un energoapgādes sistēmas, bet trijos reaktoros pilnībā izkusa kodoldegviela, kas izdedzināja caurumus aizsargkorpusos, izraisot jaudīgu apkārtējās vides radioaktīvo piesārņojumu un… 11 000 cilvēku bojāeju.
Savukārt 2021. gada pašā sākumā Japānas valdība pieņēma lēmumu nopludināt okeānā pēc Fukušimas atomstacijas reaktora tīrīšanas lielās tvertnēs uzkrāto radioaktīvo ūdeni, nosakot, ka gluži praktiski tas veicams 2023. gadā. Šis kopumā aptuveni vienu miljonu tonnu lielā apjomā esošais ūdens izmantots reaktoru dzesēšanai, un japāņu pētnieki pauduši: līdz 2022. gada beigām visas esošās tvertnes būšot piepildītas, tāpēc beidzot nākšoties no attiecīgā uzkrājuma atbrīvoties.
Nav grūti iedomāties, ka japāņu lēmums tieši tādā veidā atbrīvoties no saviem radioaktīvajiem atkritumiem izraisīja vētrainus citu valstu protestus, un galvenokārt satraukušies ir ķīnieši un korejieši. Daudzi speciālisti jau pauduši, ka izvēlētais attīrīšanas veids diemžēl nespējot tikt galā ar sevišķi bīstamo tritiju, tāpēc radioaktīvās vielas netraucēti ieplūdīs Pasaules okeānā un saindēs tā iemītniekus, kas vispirms jau nodarīs gigantiski lielu kaitējumu zvejsaimniecības nozarei un praktiski visam dzīvajam, dažādus ūdensaugus ieskaitot.
Ķīnas valdība pat nākusi klajā ar oficiālu paziņojumu, kurā pausts, ka tāda veida rīcība skaidri liecinot par atklātu bezatbildību, kas neizbēgami nodarīs ļoti nopietnu kaitējumu veselībai un katrā ziņā apdraudēs apkārt esošo citu valstu iedzīvotāju drošību. Tāpat asu protestu pret Japānas valdības ieplānoto rīcību pauduši tie Dienvidkorejas valdības pārstāvji, kuru pārziņā ir tieši ar atomenerģētiku saistītie jautājumi, vispirms jau pieprasot, lai japāņi tūlīt un nekavējoties atklāj pilnībā visas ar šo radioaktīvo atkritumu iepludināšanu okeānā saistītā plāna detaļas līdz vissmalkākajai niansei. Uzreiz var piebilst, ka savdabīgā kārtā japāņi tieši to vismazāk vēloties atklāt…
Savus iebildumus izteikuši arī Krievijas pārstāvji, uzsverot, ka Japānas atomelektrostacijas attīrīšanas ūdeņu izliešana okeānā garantēti izraisīs piesārņojuma iznešanu faktiski Klusā okeāna ziemeļu daļas pašā centrā, kur nobriest un uzkrāj spēkus, piemēram, Klusā okeāna lasis. Turklāt esot zināms, ka jau tagad liels daudzums attiecīgajā rajonā mītošo zivju pārlieku dāsni saņem noteiktu devu piesārņojuma no avāriju pārcietušās Fukušimas stacijas, taču radioaktīvo atkritumu papildu iepludināšana piesārņojumu padarīs vairākkārt lielāku.
Tostarp zināms, ka, par spīti šiem un citiem iebildumiem, Japānas valdība nesteidzas mainīt savu lēmumu. Taču gada beigas tuvojas ļoti lieliem soļiem.
Arī vācieši netiek galā ar šo problēmu
Kā piemērs radioaktīvo atkritumu glabātavu nepietiekamai drošības pakāpei labi kalpo arī Vācijas glabātava “Asse II”. Tā ir dziļa šahta Lejassaksijā netālu no ciemata Remlingenes, kas atrodas Volfenbīteles municipālajā apgabalā. Priekšlikums sākt “apglabāt” radioaktīvos atkritumus bijušajā šahtā nāca no Minhenes Helmholca centra, kas vēlāk arī kļuva par glabātavas operatoru. No 1967. līdz 1978. gadam šahtā dažādos līmeņos – no 500 līdz 700 metriem – novietots vismaz pusotrs tūkstotis mucu ar radioaktīvajiem atkritumiem. Pētnieki aprēķinājuši, ka šajās mucās atrodas vismaz 100 tonnas urāna, 87 tonnas torija un aptuveni 11 kilogrami plutonija. Var piebilst, ka šīs mucas iemestas sāls izstrādes vietās un vienkārši apbērtas ar sāls slāni.
Avotos uzsvērts, ka ideja par radioaktīvo atkritumu noglabāšanu sāls formācijās radusies saistībā ar viedokli par to, ka sāls it kā pasargā mucas no kontakta ar ūdeni. Bija iecerēts, ka radioaktīvie atkritumi no apkārtējās vides būs izolēti uz pietiekami ilgu laiku, taču turpmākā glabātavas ekspluatācijas pieredze pierādīja šāda pieņēmuma aplamību. Izrādās, sāls slāņi tomēr nav pietiekami drošs sargāšanas līdzeklis. 1988. gadā šahtas dienvidu pusē atklāja sāls grunts šķīdumu sūci, kas turklāt bija itin iespaidīga – aptuveni 12 000 litru dienā.
Bet laikam jau šajā gadījumā visbaisākais ir fakts, ka šī noplūde turpinās jau vismaz trešo desmitgadi un, kā izskatās, pat lāgā negatavojas beigties. Izmeklēšanā noskaidrojies, ka korozijas rezultātā mucas neatgriezeniski zaudējušas hermētiskumu, savukārt zem šahtas aptuveni tūkstoša metru dziļumā jau izveidojies prāvs pazemes radioaktīvā “sālījuma” ezers. Mūsdienu pētnieki neizslēdz iespējamību, ka daļa šā šķīduma jau neatgriezeniski noplūdusi apkārtējā vidē un uzsākusi savu postošo iedarbību, jo tieši ar to esot iespējams izskaidrot nedabiski straujo onkoloģisko slimību pieaugumu Volfenbīteles apgabalā.
Saistībā ar visu to sacēlās pamatīga trauksme, ko uzturēja gan varas iestādes un pētnieki, gan dažādas organizācijas, vispirms jau no atbildīgajiem glabātavas pārvaldītājiem pieprasot rīkoties strauji un radikāli. Pētnieki nāca arī klajā ar jaunu koncepciju, ko nodēvēja par “slapjo aizvēršanu” – tā paredzēja applūdināt šahtas ar magnija hlorīda šķīduma atkritumiem, cerot, ka tas pamatīgi sacietēs. Tostarp ekologi to noraidīja, uzskatot, ka tāda rīcība tikai paātrināšot mucu korozijas pastiprināšanos, savukārt tādos apstākļos, kad no ārpuses brīvi pieplūst ūdens, tāda rīcība varētu pat būt uzskatāma par bezjēdzīgu.
2008. gada septembrī Vācijas valdība pieņēma lēmumu nomainīt glabātavas operatoru, atbildību par avārijas stāvoklī esošo šahtu ar kodolatkritumiem uzticot Federālajam radiācijas aizsardzības dienestam, kura eksperti vēl joprojām turpina meklēt izeju no nelāgās un sarežģītās situācijas, vienlaikus izstrādājot arī variantu, kas paredz pakāpenisku radioaktīvo atkritumu izņemšanu laukā no šahtas un pārcelšanu uz kādu ievērojami drošāku vietu. Tiesa, joprojām pastāv gluži konkrētas bažas par to, ka saistībā ar finansiāliem apsvērumiem varas iestādes varētu tomēr izšķirties par šahtas applūdināšanu ar visiem tajā esošajiem šaubīgajiem kodolatkritumiem, un tas, kā jau brīdinājuši pētnieki un vides aizsardzības aktīvisti, var izraisīt praktiski neprognozējamas sekas.
Un, lai arī kuru no iespējamajiem risinājuma variantiem izvēlēsies Vācijas varas iestādes, tas prasīs patiešām ļoti lielus līdzekļus. Katrā ziņā situācija ar “Asse II” skaidri un nepārprotami uzrādījusi to, ka būtībā mūsdienu kodolrūpniecība tomēr nespēj radikāli atrisināt savu kodolatkritumu uzglabāšanas problēmu.
Var piebilst, ka radioaktīvo atkritumu drošas glabāšanas problēma ir ārkārtīgi būtiska un ir viena no tām, saistībā ar kuru savas gudrās galvas turpina lauzīt zinātnieki praktiski visā pasaulē. Ir vairāk nekā acīmredzams, ka atomenerģētikas attīstība radīs aizvien vairāk radioaktīvo atkritumu un uzglabāšanas problēma tikai padziļināsies, vispārējais apdraudējums apkārtējai videi un cilvēku veselībai pakāpeniski palielināsies. Mēļots, ka par visradikālāko risinājumu varētu kļūt tādu atkritumu aizsūtīšana kaut kur tālu kosmosā, taču pagaidām tas vēl gluži tehniski nav cilvēces spēkos. Tāpēc šodienas risinājums jāmeklē šeit pat uz Zemes. Taču problēma diemžēl ir tik sarežģīta, ka pagaidām vairāk ir vienkārši nezināmā nekā iespējamo risinājuma variantu.
Somu slepenā vieta
Daudzās valstīs politiķu un valdītāju izpildījumā saglabājas izteikta tā dēvētā “strausa politika”. Proti, notiek nevis risinājumu meklēšana, bet gan tradicionālā melīgā liekulība, faktu slēpšana un izkropļošana, dažādas citas tendenciozas manipulācijas. Savā ziņā par tādu kā ugunsdzēsēju un mierinātāju mēģinājis uzstāties dāņu kinorežisors Maikls Madsens, kurš izveidojis dokumentālo filmu “Pretim mūžībai”, kas veltīta kādam savā ziņā klusākam projektam: unikālas radioaktīvo atkritumu glabātavas būvniecībai Somijas ziemeļos. Šo reģionu uzskata par seismiski drošu, un, visdrīzāk, tieši tas arī noteicis izvēli par labu tieši tam. Turklāt, kā piebilduši apskatnieki, tās vietas, kurā jau risinās grandiozie būvdarbi, nosaukums tulkojumā izskan visnotaļ intriģējoši – “Slepenā vieta”.
Šī unikālā glabātava, kurai nav analogu visā pasaulē, ieplānota kā ļoti sarežģīta pazemes būvju sistēma, un darbi jau tagad tur risinoties vismaz 500 metru dziļumā: pielietojot vismodernākās kalnrūpniecības tehnoloģijas, klinšu iežos izcērt plašus koridorus un zāles, kas paredzētas tieši radioaktīvo atkritumu glabāšanai. Ieplānots, ka tad, kad glabātava būs pilnībā piepildīta (un tas, kā aprēķinājuši zinātnieki, varētu notikt aptuveni pēc simts gadiem), to aizzīmogos ar iespaidīgu betona korķi. Turklāt šīs somu gigantiskās pazemes glabātavas darbības laiks noteikts uz vismaz… 100 000 gadu. Vēstīts, ka šā objekta projektēšanas laikā ņemta vērā ilgus gadus uzkrātā pazemes kodolizmēģinājumu pieredze, kas cita starpā apliecinājusi to, ka, veicot noteiktu ģeoloģisko struktūru izvēli, no attiecīgajām pazemes telpām ir iespējams nodrošināt stāvokli, kad nenotiek radionuklīdu noplūde apkārtējā vidē.
Patlaban somu zinātniskajās aprindās risinoties nopietnas diskusijas par to, kā sagatavot un kādā veidā nākamajām paaudzēm nogādāt vēstījumu par kodolatkritumu uzglabāšanas nopietnības augsto pakāpi, jo sevišķi tiem mūsu pēctečiem, kuriem kaut kad nākotnē varētu ienākt prātā iekļūt šajā glabātavā. Proti, diskusija risinās pamatā par to, tieši kādas brīdinājuma zīmes vajadzētu izvietot jau virs zemes, lai laikus atturētu jebkuru pārdrošnieku vai vienkārši neuzmanīgu interesentu.
Aplūkots arī papildu variants: kad glabātava būs apbērta ar pietiekami biezu zemes slāni, tur varētu iestādīt speciālus skujkoku un lapu koku mežu masīvus. Virkne somu speciālistu pauduši, ka katrā ziņā noteikti būs labāk, ja zemieši principā vispār uz visiem laikiem vienkārši aizmirsīs par šādu somu zemē izveidotu kodolatkritumu glabātavu. Vai vismaz tā: tāpat kā viņi tagad zina par piramīdām, taču pilnībā aizmirsuši visu par to būvētājiem un to, kad un kādā nolūkā tās vispār uzbūvētas.
Igauņu risinājums kādam padomju mantojumam
Var arī piebilst, ka paralēli visam zinātnes ļaudis meklē risinājumu, kā iespējami labāk padarīt drošas jau esošās radioaktīvo atkritumu glabātavas. Kā vienu no pozitīviem piemēriem var minēt šādu glabātavu mūsu kaimiņvalsts Igaunijas pilsētā Sillamē. Tur jau krietni patālajā 1948. gadā uzbūvēja slepenu PSRS militāri rūpnieciskajam kompleksam pakļautu urāna rūpnīcu, kurā vismaz 30 gadus apstrādāja no dažādām pasaules vietām atvesto urāna rūdu.
Radioaktīvo atkritumu glabātavu izveidoja Sillamē rietumu daļā jeb faktiski tieši Somu līča krastā, un tās kopējais laukums veido aptuveni 50 hektārus lielu platību. Tajā joprojām glabājas urāna rūdas apstrādes procesā saražotie radioaktīvie atkritumi, kā arī no termoelektrostacijas nogādātie slānekļa sodrēji.
Šīs glabātavas sanāciju uzsākt mudināja jau faktiski iesācies nopietnais apdraudējums apkārtējai videi. Lai izslēgtu piekrastes eroziju, veicamo darbu pašā sākumā no granīta bluķiem speciāli uzbūvēja īpašu piekrastes nostiprinājumu sistēmu. Pateicoties tam, izdevās krasta malu pasargāt no jūras erozijas un viļņu iedarbības. Vēstīts, ka attiecīgā objekta stabilitāti no jūras puses tagad nodrošina dzelzsbetona pāļi, kā arī iespaidīgi dambji. Lai apkārtējā vidē nenoplūstu radioaktīvie atkritumi, izveidoja arī speciālu sistēmu ūdens novadīšanai, kas nodrošina to, lai indīgie atkritumi neiesūktos jūrā. Savukārt no augšas kodolatkritumu glabātava pārsegta ar slānekļa sodrēju un dažādu citu dabas materiālu slāni, kura biezums sasniedz 10–13 metrus.
Pētnieki pauduši uzskatu, ka mūsdienās faktiski jebkāds apdraudējums apkārtējai videi Sillamē glabātavā ir pilnībā izslēgts. Un vēl var piebilst, ka attiecīgais kodolatkritumu glabātavas sanācijas projekts kļuvis par Igaunijas mērogā visvērienīgāko pasākumu apkārtējās vides aizsardzības jomā. Esot zināms, ka tā kopējās izmaksas sasniegušas vismaz 20 miljonus eiro.
Tomēr, lai kādi arī būtu pozitīvie un iedvesmojošie piemēri, mūsdienu pētnieki mazliet grūtsirdīgi nopūšas, sakot, ka vispār jau radioaktīvo atkritumu uzglabāšanas problēmas radikāli risinājumi tomēr turpinās gluži kā smags bluķis gulēt uz mūsu paaudzes pleciem cerībā, ka tos spēs rast cilvēces nākamās paaudzes.
