Juris Lorencs: Cik gatava nopietniem pārbaudījumiem ir sabiedrība, kuru spēj paralizēt sniegputenis vai zirneklis banānu kastē? 24
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tajās bargajās 2021. gada decembra dienās, kad ziemas stihija bija pārņēmusi Latvijas galvaspilsētu, bet gājēji piesardzīgi šļūkāja pa apledojušiem trotuāriem, Rīgas Domes deputāte un pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētāja vietniece Justīne Panteļējeva (“Progresīvie/Par”) 14. decembrī savā tvitera kontā veica šādu ierakstu: “Rīdziniekiem nav jācieš bīstamu ietvju dēļ! Kopā ar izpilddirektoru meklējam risinājumus gan ilgtermiņā (modelis ietvju centralizētai tīrīšanai), gan īstermiņā – izvēlēties pilotietves, kur jau no šīs nedēļas pilsēta proaktīvi tīrīs tur, kur nav notīrīts!”
Es lasu un priecājos – kas par uzdrīkstēšanos! Nu tas ledus beidzot dabūs trūkties! Tikmēr Rīgu no dienvidiem sasniedza siltā gaisa masas, kas atnesa lietu. Tas pat nemeklēja kādas īpašas “pilotietves”, bet “proaktīvi” atkausēja sniegu un ledu visā pilsētā, atsedzot neaizvāktu drazu kaudzes.
Bet mani ieinteresēja deputātes teksts, māka tik meistarīgi savirknēt vārdus “meklēt”, “risinājumi”, “ilgtermiņā”, “īstermiņā”, “modelis”, “centralizēti”, “proaktīvi”.
Patiešām, mēs esam iemācījušies runāt un rakstīt, pasakot it kā visu un reizē neko. Patiesībā nekas jauns gan tas nav. Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova romānā “Zelta teļš” tā galvenais varonis Ostaps Benders sacerēja īpašu instrukciju žurnālistiem un birokrātiem, vārdu un izteicienu katalogu, ar kura palīdzību iespējams ātri sastādīt jebkuru tekstu.
Atbilstoši laikmeta garam tajā tika iekļauti tādi vārdi kā, piemēram, “darbaļaudis”, “ausma”, “karogs”, “dzīve”, “pagātne”, “kļūdas”, “trauksme”, “vēsturisks”, “industriāls”, “traukties”, “pacelties”, “lai notiek”, “uz priekšu” utt. Par ledu un ietvēm toreiz gan nekas netika teikts. Es pieņemu, ka pirms simts gadiem Maskavā sētnieki tās vienkārši tīrīja, tā bija pati par sevi saprotama, ikdienišķa lieta.
Nedienas ap Rīgas ielām atgādināja, ka pastāv tāda lieta kā reālā pasaule. Sniegs snieg šeit un tagad, un tas jātīra nekavējoties. Nelegālie robežpārkāpēji pie Baltkrievijas robežas negaida, kad tiks uzcelts žogs, viņi laužas mūsu valstī jau tagad. Cilvēki, kuri šodien nevar samaksāt par siltumu un elektrību, nevar pārtikt no cerības, ka nākotnē visa Latvija tiks noklāta ar vēja turbīnām un saules baterijām.
Reālu rīcību nevar aizstāt ar virtuālu rosīšanos, ar plānu, vīziju, koncepciju, projektu utt. sacerēšanu.
Un tad mēs brīnāmies, ka gadiem var spriest un tā arī neizlemt par koncertzāles būvniecības vietu Rīgā. Vai par jaunas tramvaja līnijas izbūvi.
Nespēja saskatīt prioritātes un adekvāti reaģēt uz izaicinājumiem gan nav tikai Latvijas problēma. Par to liecina kāds sīks, bet visai zīmīgs notikums, kas aizvadītās nedēļas nogalē atgadījās Vācijas pilsētā Ludvigsburgā. Tur kāda lielveikala strādnieks kastē ar banāniem esot pamanījis zirnekli.
Tikusi sacelta trauksme, pircēji un darbinieki evakuēti. Veikalā ieradušies policisti, ugunsdzēsēji, ātrās palīdzības mediķi, insektu iznīcināšanas dienests un dzīvnieku glābšanas dienests. Pieci dienesti! Plus vēl dzīvnieku aizsardzības organizāciju pārstāvji un pat nez no kurienes sadabūti “zirnekļu eksperti”. Kā nu bez ekspertiem! Visa jezga ilgusi pusotru stundu. Zirneklis atrasts un notverts. Kā liecina medijos redzamās fotogrāfijas, tas ir vien ap pusotru centimetru garš radījums ar pagarām kājām, absolūti nekaitīgs cilvēkam.
Bet es atcerējos gadījumu, ko pirms dažiem gadiem piedzīvoju Zagoras oāzē Marokā. Biju apmeties viesnīcā “Chez Ali”, kas atrodas pilsētiņas nomalē, pašā tuksneša malā. Brokastu laikā ēdamzālē izcēlās neliela jezga – kāds no viesiem uz sienas bija pamanījis skorpionu. Melns un spīdīgs, tas snaikstīja savu indīgo dzeloni.
Spriežot pēc cilvēku reakcijas, arī pašiem marokāņiem insekta parādīšanās nebija gluži ikdienišķs notikums. Tomēr lieta tika atrisināta dažās sekundēs – oficiants noāva kurpi un ar asu kustību nosita nelūgto ciemiņu. Nākamajā rītā par šo notikumu atgādināja vien neliels brūnas krāsas traips uz sienas.
Tā vien gribas pajautāt – cik gatava nopietniem pārbaudījumiem ir sabiedrība, kuru spēj paralizēt sniegputenis vai zirneklis banānu kastē?
Un kas notiktu, ja kādu dienu Ludvigsburgā (Berlīnē, Briselē, Tallinā, Viļņā, Rīgā utt.) parādītos Putina “zaļie cilvēciņi”? Vai tiešām tiktu sacerēti pilotprojekti, meklēti ilgtermiņa risinājumi, lai kaut kad nākotnē iesāktu proaktīvu rīcību?
