Džentlmeniskums un nacionāla stāja 6
Literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis uzskata, ka Zigmunds Skujiņš kā cilvēks pārstāv latviešu klasiskās inteliģences vislabākās izpausmes. “Viņš ir vistiešākā un visatbilstošākā saikne ar pirmskara modernā inteliģenta veidolu, varētu teikt, spožs un dabisks mantojums no 30. gadu pieklājības un korektuma, uzvedības un vispārējās kultūras kanona, turklāt bez mazākās pieskaņas uz kaut ko anahronisku. Varētu minēt arī vārdus “humānisms”, “iejūtība” un nebūt ne pēdējā vietā – arī sapratne par cilvēku paradoksālo dabu, kas vienalga nemazina Skujiņa interesi par visdažādākajām cilvēcības (un arī pretstatā – necilvēcības) izpausmēm. Skujiņš neprot būt tiesnesis vai cilvēka negatīvs vērtētājs. Var teikt, ka Skujiņam ir būtiski cilvēciskuma gan augstie brīži, gan arī ikdienišķā esamība.”
“Ļoti augstu vērtēju Skujiņa noveles un romānu “Kailums” (Z. Skujiņa 1970. gadā publicēto romānu “Kailums” pēc trim gadiem izdeva “Tilta” apgāds Amerikā, un ar šo faktu pietika, lai romānu LPSR Preses komiteja iekļautu nevēlamo darbu sarakstā. Romānu reabilitēja tikai pēc divpadsmit gadiem, kad to izdeva, tulkotu krievu valodā. – Red.). Beigās tomēr izšķīros par romānu “Gulta ar zelta kāju”, jo tik vēsturiski plaši izvērstu romānu par mūsu tautas likteņceļiem gadsimtu ritējumā, turklāt spožā personāžu raksturojumā un intriģējošā vēstījumā, bez mazākā patosa uzsverot latviešu sīkstumu, mērķtiecību un pašapziņu, šķiet, nav radījis neviens mūsu prozists,” uzsver V. Vecgrāvis.
Savukārt rakstniece un Zigmunda Skujiņa draugs Lija Brīdaka teic: “Zigmundu Skujiņu nevar nepamanīt. Viņš izceļas mūsu literatūrā ar savu darbu nozīmīgajām tēmām un īpatno dzīves skatījumu, ar izstrādāto, rūpīgi noslīpēto valodas tēlaino un asprātīgo plūdumu. Zigmunds spilgti iezīmējas arī sabiedrības sadzīvē ar uzvedības perfektumu, ar izsmalcināto ģērbšanās prasmi un, visgalvenais, ar nacionālo, stingro nostāju Latvijai būtiskajos jautājumos, aizstāvot mūsu pastāvēšanai un attīstībai svarīgos nosacījumus.” Lija Brīdaka atceras arī spilgtu sadzīvisku epizodi: “Rakstnieku Savienības vadība beidzot man piešķīra vienu istabu tolaik par normu pieņemtajā komunālajā dzīvoklī Sarkandaugavā, Patversmes ielā, kur divās istabiņās jau mitinājās Skujiņu ģimene. Vēl nebiju uz turieni pārcēlusies, kad kādu dienu darbā saņēmu negaidītu zvanu (strādāju televīzijas studijā, kas toreiz atradās Pārdaugavā pie Āgenskalna tirgus). Man par pārsteigumu zvanītājs bija Zigmunds Skujiņš, uzaicinādams pēc darba ciemos, lai kopīgā braucienā uz turieni es iemēģinātu vajadzīgos satiksmes līdzekļus nokļūšanai uz nākamo dzīves vietu. Tas raksturo viņa allaž cilvēcisko, iejūtīgo attieksmi. Turpmākajos gados iepazinu apbrīnojami saticīgu, jauku ģimeni, ar kuru man saglabājusies tuvība līdz pat šodienai. Neatsverami liels zaudējums nesenā pagātnē bija Zigmunda dzīvesbiedres Valdas aiziešana mūžībā. Viņu var uzskatīt par sievas un sievietes ideālu – pašaizliedzīga, dzīvesgudra, saprotoša un izdarīga. Abu meita Inga arī izauga par radošu personību tekstilmākslā un ir pārņēmusi savā izpildījumā to garīgā balsta uzturēšanu, ko ģimenei agrāk sniedza Valda.”
