Mazā kolektīvā mācīties ir produktīvāk 1
“Domājot par privātskolu un valsts skolu būtiskākajām atšķirībām, pirmais, kas nāk prātā, ir lielais skolēnu skaits valsts skolu klasēs lielajās pilsētās. Savā praksē redzu, ka ar katru gadu pieaug to skolēnu skaits, kuriem ir koncentrēšanās un uzmanības noturības grūtības. Viņiem ir ļoti svarīga individuāla pieeja un atbalsts mācību procesā. Lielajām skolām ir vairāk resursu, līdz ar to pieejamāki atbalsta speciālistu pakalpojumi (kas ir ievērojama priekšrocība), tomēr lielais skolēnu skaits klasē “dara savu”, un nodrošināt individuālu pieeju skolēnam ir ļoti grūti.
Privātskolas skolēnu skaitu klasē var ierobežot, un tādējādi šī individuālā pieeja ir krietni vieglāk realizējama. Bērnus ar labām kognitīvajām spējām šis faktors būtiski neietekmē. Privātskolas var atļauties būt elastīgākas un izmantot progresīvākas metodes (radošākas, eksperimentālas u. tml.), taču kopumā izglītības sistēmā valsts skolās un augstskolās vēl ļoti daudz tiek izmantotas tradicionālas metodes. Tāpēc rodas retorisks jautājums – cik gatavi privātskolas beigušie bērni būs tālākajām mācībām valsts skolās un augstskolās, kas nav tik inovatīvas mācību metožu izvēlē?” secina Elīna Seleviča.
Psihoterapeite Inese Putniece: “Manuprāt, tas ir ļoti slavējami, ka privātskolās ar bērniem strādā individuāli, līdz ar to viņu sasniegumi, iespējams, ir pat labāki nekā masu skolās. Problēma, kas teorētiski varētu pastāvēt, – privātskolas lielā mērā ir atkarīgas no vecāku finansējuma, kas var novest pie tā, ka daļa vecāku šo faktu var vēlēties izmantot kā instrumentu, lai pret viņu bērnu no pedagogu puses mācībās būtu pielaidīgāka attieksme un viņam neizvirza augstas prasības. Tā teikt, ja jau es maksāju, tad pietiek ar to, ka mans bērns vispār ierodas skolā. Nezinu, vai tā patiešām notiek, jo visiem skolēniem neatkarīgi no tā, kādā skolā viņi mācās, zinības ir jāapgūst pēc valstī akreditētas izglītības programmas, kā arī jākārto centralizētie eksāmeni. Daudzi no viņiem taču vēlāk vēlēsies stāties augstskolās. Tāpēc neko citu kā izglītības programmā noteikto apjomu privātskolas mācīt nevar, bet vienlaikus ar obligāto minimumu tās var sniegt vēl papildu zināšanas.
Jāatzīst, Latvijas izglītības sistēmā ir daudz robu. No skolēniem vairāk sagaida izpildīgumu, nevis radošumu un kreatīvu pieeju – domāt, analizēt, mācīties, izzinot pasauli. Šajā ziņā privātajās skolās ir daudz lielākas iespējas skolēniem veidot elastīgāku domāšanu. Mācīties mazākā kolektīvā noteikti ir daudz labāk un produktīvāk nekā lielā.
Bažas par to, ka pēc privātskolas beigšanas jaunietim varētu būt problēmas iekļauties sabiedrībā, ir veltas. Jo vairāk bērnā ieliek stabilitāti, jo stabilāks kā personība viņš būs pieaudzis. Jaunākie pētījumi liecina, ka personības stabilitāti ne tik daudz nosaka ģenētiskais materiāls, bet audzināšana un emocionālā vide, kurā viņš uzaudzis.”
Droši vien, ka daudzi vecāki savas atvasītes vēlētos laist privātā skolā ar tās piedāvāto individuālo pieeju un saudzīgo attieksmi. Gatavojot šo rakstu, pilnībā sapratu, ka manam vecākajam dēlam, tāpat kā Mārtiņam noteikti vajadzēja mācīties privātskolā. Tad dēla atmiņas par pamatskolā pavadītajiem gadiem nebūtu tik drūmas. Taču par šo greznību, protams, ir atbilstoši jāmaksā. Privātajā sākumskolā “Namiņš” mācību maksa ir 234 eiro mēnesī. Humanitārā privātģimnāzija kā jebkura akreditēta izglītības iestāde pēc principa “nauda seko skolēnam” saņem valsts līdzfinansējumu, bet audzēkņu vecākiem gadā tomēr nākas piemaksāt 2000 līdz 2500 eiro, tātad mēnesī – maksimāli ap 278 eiro. Līdz ar to no 210 096 skolēniem, kuri 2013./2014. mācību gadā mācījās Latvijas skolās, mācības privātskolās apmaksāja tikai 4474 skolēni jeb katra 47. bērna vecāki.
