Puisis tagad spēj un var 1
“Zināms, ka valsts un pašvaldības jeb tā sauktajās parastajās skolās ir ļoti lielas klases – ap trīsdesmit bērnu. Nolēmām, ka jaunākajam bērnam piemērotāka būs individuāla pieeja, ko parastās skolas nespēj nodrošināt. Jaunākais dēls Aleksis ir raksturā mierīgāks par brāli. Tas gan bija mazāk svarīgs faktors, kāpēc izlēmām par labu privātskolai. Galvenais šķita tas, ka te skolotājs katram bērnam velta daudz vairāk laika. Piemēram, reiz Aleksis sūdzējās, ka matemātikas mācību stundās viņam ir garlaicīgi. Skolotāja uz to tūdaļ reaģēja un sāka viņam dot risināt sarežģītākus uzdevumus. Vai tas būtu iespējams parastajā skolā? Diez vai. Parastajās skolās pusdienām velta vien starpbrīdi, kurā visiem jāpaspēj paēst. Privātajā skolā bērni maltīti ietur mierīgā, ģimeniskā atmosfērā,” stāsta Alekša mamma.
Arī Volkovu ģimenes vecākais dēls šobrīd gatavojas pabeigt kādas prestižas Rīgas pašvaldības vidusskolas 8. klasi. Matīss šajā skolā jūtas labi – puisim netraucē ne lielā burzma, ne troksnis. Bet bērni ir ļoti atšķirīgi. Kad arī otrs Volkovu dēls Mārtiņš sekoja brālim pa pēdām un sāka skolas gaitas šīs pašas skolas 1. klasē, vecāki drīz pamanīja, ka trīsdesmit skolēnu klasē dēls jūtas apjucis. Arī sekmes sāka klibot – puisēns netika līdzi straujajam tempam, un tas viņam radīja lielus pārdzīvojumus. Bira asaras.
“Mārtiņam bija svarīgi, lai skolotāja pienāk klāt un izskaidro mācību vielu, bet es nevainoju skolotājus. Saprotu, ka, strādājot ar tik lielu skolēnu skaitu, to nevar izdarīt. Ritēja mēneši. Cerēju, ka bērns pamazām iejutīsies skolā, bet pienāca Ziemassvētki, un nekas uz labo pusi nebija mainījies. Un Mārtiņš kļuva arvien drūmāks. Tiklīdz vakaros mudināju viņu mācīties, sāka raudāt. Devos aprunāties ar skolotāju. Viņa paziņoja – jūsu dēls ir sliktākais klasē! Sapratu, ja viņa tā saka, Mārtiņš ir jau “norakstīts”. Un viņš tāds arī jutās. Negribēju, lai mans dēls dzīvo ar šādu zīmogu. Devāmies pie psihologa, kas veica diagnostiku un noteica, kur slēpjas problēma. Izrādījās, Mārtiņam ir verbālās uztveres problēmas. Tas nozīmē, ka skolotājas teikto viņš ar pirmo reizi var nesadzirdēt. Un viņš arī vēl jūtas mazliet jaunāks par savu vecumu. Psihologs ieteica dēlam nodrošināt tādu apmācību, kurā skolotājs bērnam var veltīt laiku individuāli un iedrošināt viņu – nebaidies, būs labi. Tad nolēmām meklēt privātskolu.
Klasē, kurā šobrīd dēls mācās, ir desmit skolēnu. Skolotāji ar katru strādā individuāli. Te mācās arī bērni ar īpašām vajadzībām, kas citiem skolēniem māca būt iecietīgākiem. Taču visi bērni nebūt nav “pūkaini”. Arī te gadās konflikti, kurus visi kopā mācās risināt. Man tiešām patīk šīs skolas mazais modelītis.
Parastajā vidusskolā dēlēns pirmo klasi beidza kā nesekmīgs skolēns. Tagad, pateicoties skolotāju ieguldītajam darbam, Mārtiņš matemātikā pelna deviņniekus. Pieļauju domu, ka dažkārt skolotāja viņa sekmes novērtē mazliet augstāk, nekā pelnīts, bet vienalga – pat ja tas ir septiņnieks, tas ir ļoti labi. Turklāt tagad Mārtiņš par mācīšanos pats izrāda interesi. Privātskola viņam ir devusi pašpārliecinātību, interesi par mācībām un spēju patstāvīgi domāt. Pats galvenais, ka Mārtiņš tagad apzinās – viņš spēj un var!” stāsta Laima Volkova.
