Privātie muzeji – dārgums Latvijas kultūrainavā 0
2010. gadā AS “Lauku Avīze” apgāds laida klajā grāmatu “111 privātie muzeji un kolekcijas Latvijā”. Nepilnu četru gadu laikā ar pašvaldību un muzejnieku atbalstu esmu apzinājusi vairāk nekā divsimt privāto muzeju un kolekciju.
Tas, ka privāto muzeju un kolekciju veidošanās izvērsusies visā Latvijā, liecina par atzīstamu kultūrmantojuma saglabāšanas tendenci. Taču to īpašnieki gan agrāk, gan bieži arī tagad sastopas ar grūti pārvaramām problēmām. Pirmkārt, ja kolekcijas priekšmeti krāti gadiem, pietrūkst telpu vai ēkas apjomīgā krājuma izkārtošanai apskatei, lai tas būtu pieejams apmeklētājiem. Dažkārt palīdz pašvaldības, bet tas jau ir īpaša raksta temats. Otrkārt, muzeja krājuma uzturēšana prasa izdevumus, kurus ģimenei vai atsevišķam cilvēkam gadiem grūti atvēlēt. Kāds vidusceļš būtu iespējams, lai privātā enerģija gūtu valstisku un sabiedrisku ievērību un palīdzību?
Cīnās saviem spēkiem
Kā zināms, privātie muzeji, kas nav akreditējušies, nevar pretendēt uz valsts un pašvaldības atbalsta maksājumiem. Ko krātuvju un kolekciju saimnieki spējuši paveikt saviem spēkiem?
Mārtiņa Mediņa īpašums – muzejs “Ausekļu dzirnavas” – veidojies kopš 2006. gada. 2011. gadā uz atjaunotajiem pamatiem pie Iecavas upes tika uzcelta divstāvu dzirnavu ēka, kur apsējībās, apkūlībās un pēc pasūtījuma saimniece cep maizi, uzņem tūristus un kāziniekus. Ik gadu papildinās lielā lauksaimniecības mašīnu, darbarīku, iedzīves retumu kolekcija. Šoziem saimnieki cer uzstādīt mašīntelpā iekārtas, lai rudenī, iespējams, palaistu miltu gaņģus. Muzejam atvēlēto līdzekļu ziņā varbūt “Ausekļu dzirnavas” ir pats vērienīgākais projekts privāto muzeju vidū. Mediņu ģimene te ieguldījusi daļu savas piensaimniecības naudas (no grāmatas 111 muzejiem divpadsmit pieder zemnieku saimniecībām). 2012. gada sezonā bijis vairāk par 5000 apmeklētāju.
Aglonas Maizes muzeja saimniece Vija Ancāne 2012. gadā nodibinājusi Godu saimnieču biedrību, izstrādājusi trīs projektus, lai uzceltu biedrībai savu māju.
“Privāts muzejs var pastāvēt tikai uz paša īpašnieka pleciem. Būtu jau labi, ja mēs interesētu arī lielajām kultūras iestādēm, bet, cik mēģināts runāt par mūsu lietām, piemēram, Saeimas komisijā, tur rādās – tādas ikdienišķas vajadzības nesaprot. Nespēj nolaisties uz zemes,” Vija secinājusi.
Tērvetes senvēstures muzeja īpašnieks Normunds Jērums astoņus gadus līdzās muzejam būvējis zemgaļu pili. “Visu daru par savu naudu, tāpēc pils tik lēni ceļas, tomēr šovasar apmeklētājiem atvēršu pils pirmo kārtu,” viņš saka. “Pašvaldības vadītājs Edgars Upītis ir saprotošs cilvēks, bet viņš jau nevar atbalstīt manu muzeju, ja deputāti nobalso pret. Piemēram, ikgadējo Zemgaļu svētku rīkošana man izmaksā ap 3000 latu, kad lūdzu atbalstu 700 latu apmērā – atteica. Gribēju ierīkot pie muzeja Zemgaļu aktivitāšu centru, arī tam palīdzības pietrūka.”
Rēzeknes novada Feimaņu pagasta “Ieleju” saimniekiem Jāzepam un Inārai Kancāniem, kam pieder muzejs “Klētiņa”, 2012. gada sākumā notika ugunsnelaime. Nodega dzīvojamā māja. Bet Ināra bija priecīga, ka klētiņa, kur atrodas muzejs, nav cietusi, kaut atrodas pārdesmit metru no mājas. Tagad ģimenes spēkiem uzcelta jauna māja, saimnieks pats cirtis baļķus guļbūvei. Iztikuši bez aizņemšanās.
Saules muzeja īpašniece Iveta Gražule to nodibinājusi 2009. gadā. Tāds ir vienīgais pasaulē. Sākotnēji muzejs mitinājās pretī Rātsnamam tā sauktajā Kamarina namā, bet 2011. gadā ēku nopirka itāļi. Saimniece atrada iznomājamas telpas Vaļņu un Audēju ielas stūra namā. Tagadējā ekspozīcija ir daudzkārt plašāka nekā agrāk, plašu telpu aizņem radošā darbnīca. “Atbalstu gan vajadzētu. Divus gadus esam Muzeju biedrībā, un nesaku, ka viss jāielej mutē ar karoti, bet aktuālāko, piemēram, kādos projektos iespējams piedalīties, biedrībai vajadzētu laikus darīt zināmu.”
Jaunas iezīmes – mecenāti, radošas darbnīcas
Pasaules pieredze liecina, ka izglītotā sabiedrībā turīgie cilvēki atvēl ievērojamas summas kultūras mērķiem. Arī Latvijā mecenātisms bija pazīstams, un šobrīd atkal parādās pirmie tā asni (Viļa Vītola fonds, Ināras un Borisa Teterevu fonds, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja patrons, SIA “Alfor” valdes priekšsēdētājs Jānis Zuzāns). Cerīgi, ka šī tendence novērojama arī privāto muzeju jomā. 2011. gada septembrī Trikātā atklāja skulptūru “Ķēniņš Tālivaldis”. To izkalis tēlnieks Jānis Vārpa, pasūtījis pagasta z/s “Irbītes” īpašnieks Rihards Circenis. Bet 2012. gada jūnijā Circenim piederošajā senču svētvietā uzstādīja Laikavīra tēlu. Monumentāls mākslas darbs izmaksā dārgi, tālab šo lauksaimnieka rīcību droši var dēvēt par mecenātismu. Kas mudinājis viņu to uzņemties?
“Ir cilvēki, kas jūt tālās saknes, kas nāk no aizlaikiem,” teic Rihards Circenis. Doma par Tālavas ķēniņa pieminekli radusies 2010. gada rudenī. “Bija klajā nācis Jāņa Lejiņa romāns “Zīmogs sarkanā vaskā”. Izlasītais atstāja tik dziļu iespaidu, ka sāku domāt – ko pats varētu paveikt? Esmu domājis par Trikātas muzeju – līdz 2015. gadam gribētu to izveidot.”
Cita jauna iezīme privāto muzeju tapšanas gaitā ir radošās darbnīcas. Piemēram, pirms diviem gadiem redzēto Maigas Āboliņas kolekciju Variņu pagastā, kas bija grūti pārskatāma telpu šaurības dēļ, saimniece pārveidojusi par zīda apgleznošanas darbnīcu. Var uzskatīt, ka daudzās Latgales podnieku darbnīcas kalpo tam pašam nolūkam – mācīt bērnus un jauniešus, ierādīt amatu.
Pavisam oriģināla ir Imanta Ziedoņa Murjāņu mājas pārtapšana par muzeju, radošo darbnīcu un jaunrades centru. Digitālais muzejs, kura pirmo kārtu atklāja 2012. gada pavasarī, atrodas fonda “Viegli” paspārnē. Fonda darbiniece Baiba Zvaigzne lēš, ka portālā “E klase” spēle “Epifāniju līkloči” esot visapmeklētākā – 57 000 reižu.
Bez valsts atbalsta. Ko darīt?
Privāto muzeju un kolekciju īpašnieki pierādījuši – viņu darbība progresē, kļūstot par īpašu parādību Latvijas kultūrvidē. Savākti krājumi, iekārtotas ekspozīcijas, tiek rīkoti dažādi svētki un saieti, izglītojot un iepriecinot līdzcilvēkus. Valsts kultūras dzīvē izveidojusies situācija, ka šos muzejus vairs nav iespējams ignorēt, jo to devums ienācis novada un reģiona apritē. Tas prasa skaidri formulētu attieksmi arī no valsts kultūrpolitikas lēmējiem.
Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta muzeju nodaļas vadītājs Jānis Garjāns norāda – ja privātmuzejs cer iegūt atbalstu no ministrijas puses, tad jāreģistrējas Uzņēmumu reģistrā vai biedrību un nodibinājumu reģistrā, pēc tam Muzeju reģistrā, lai informācija par attiecīgo muzeju nonāktu Kultūras kartē. Taču galvenais priekšnoteikums – par sadarbību varēs runāt tikai tad, kad muzejs būs akreditējies.
Tiesa, no 2012. gada Nacionālo muzeju krājuma atbalsta ap 50 tūkstoš latu piešķirti arī pieciem privātmuzejiem (Okupācijas, Tautas frontes, Barikāžu, “Ebreji Latvijā” un Naivās mākslas muzejam). Taču, ja šī summa dalāma ar valsts, pašvaldību un autonomajiem muzejiem, tā rādās visai niecīga…
Vai ir izeja, kā privātajiem nonākt līdz akreditācijai? Taiga Kokneviča, Latvijas Muzeju biedrības (LMB) valdes priekšsēdētāja, Okupācijas muzeja direktora vietniece: “Pati esmu krājuma glabātāja un zinu, ka brīdī, kad valsts iegulda muzejā naudu, jābūt sakārtotam gan krājumam, gan visai to raksturojošajai dokumentācijai. Piemēram, eksponāta pieņemšanas dokumentiem, līgumam ar dāvinātājiem, inventāra grāmatām, kartotēkai – uzskaites žurnāla veidā vai elektroniskajai datu bāzei. Starp citu, arī tai krājuma daļai, kas nav muzeja ekspozīcijā, jābūt pieejamai pēc iespējas lielākam apmeklētāju lokam. Tie visi ir priekšdarbi muzeja akreditācijai.”
Sarunās ar privātmuzeju saimniekiem atklājas iemesli, kāpēc akreditācijas process viņiem ir tik sarežģīti izpildāms nosacījums. Biedrībai “Kultūras un māk-slas projekts “Noass”” pieder viens no nedaudzajiem akreditētajiem privātajiem – Latvijas Naivās mākslas muzejs. Tās valdes priekšsēdētājs un muzeja līdzīpašnieks Dzintars Zilgalvis atceras: “Akreditējāmies pirms pieciem gadiem – tas arī ir laika posms, kurā akreditēta muzeja statuss ir spēkā, pēc tam visas prasības jāveic atkārtoti. Toreiz eksponātu aprakstu, iegrāmatošanu un sakārtošanu glabāšanai atbilstošās telpās veica biedrības darbinieki. Tas prasīja veselu gadu. Tagad pienācis laiks procesu kārtot otrreiz. Lai sagatavotos akreditācijai, atkal būs jāpieņem darbinieki.”
Kurzemes cietokšņa muzeja krājums ir daudzskaitlīgs un ļoti dažāds – iekštelpu ekspozīcija aptver laiku no 20. gadiem līdz okupācijai 1940. gadā, kara laiku vācu un sarkanarmijas pusē, kaujas Kurzemes katlā.
Muzeja īpašnieks Ilgvars Brucis lēš, ka ekspozīcijā esot vairāk par 3000 eksponātu, bet krājumā – pāri astoņiem tūkstošiem. I. Brucis saka: “Kaut arī algoju grāmatvedi, kas visu uzskaita, kontrolēt biļešu plūsmu, apmaksāt darbinieku, kas sakārtotu šo milzīgo krājumu akreditācijai, nevaru.”
Varbūt biedrībai, kam pieder muzejs, ir vieglāk panākt akreditāciju nekā vienam īpašniekam? Šķiet, šādu secinājumu gan nevar izdarīt. Dagdas biedrības “Patria” privātajai izstāžu ēkai telpas atvēlējusi baznīca. Valdes priekšsēdētājs Aivars Arnicāns teic, ka tas esot vienīgais atbalsts viņa vadītajai biedrībai.
Situācijas sarežģītību pierāda tas, ka, pēc J. Garjāņa vārdiem, akreditējušies ir tikai seši privātie muzeji.
T. Kokneviča uzskata, ka atbalstu krājumu sakārtošanai veicinātu labvēlīga kultūrpolitika valsts mērogā. Bet tas saistītos arī ar lielāku atbildību no muzeju īpašnieku puses – jo, ieguldot valsts līdzekļus, tiktu izvirzīti nosacījumi par krājumu, proti, lai ekspozīcija ir pieejama, lai tā tiktu mainīta, lai uz sava krājuma pamata muzejs sabiedrībai piedāvātu dažādas izglītojošas aktivitātes, piemēram, izstādes. Taču – lielākā daļa privātmuzeju to jau dara.
Vai izeja būtu dibināt asociāciju?
Šādu risinājumu jau pirms diviem gadiem, atverot mūsu grāmatu, kolēģiem pie sirds lika režisors Guntis Gailītis, Operas muzeja īpašnieks Jaunpiebalgas Zosēnu pagasta Skrāģu krogā, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs. Izrādās, tālredzīga ideja, jo tās lietderība kļūst arvien taustāmāka un redzamāka.
T. Kokneviča teic, ka privāto muzeju asociācijai būtu nozīme, ja tā varētu panākt izmaiņas likumos. Par to, kādām tām vajadzētu būt, pagaidām gan nevarot spriest.
Ekonomikā lieto apzīmējumu “dzīvotspēja”. Izklausās savādi, ka to attiecinu uz privātajiem muzejiem. Tomēr šis vārds izrādījies ļoti trāpīgs – par spīti krīzei muzeju saimnieki atraduši neskaitāmus variantus, kā atrast “naudas podu”. Kaut arī pavisam maziņu, bet tas ļāvis turpināt darbu. Tāpēc ir vērts, ka par vēl nepilniem simts privātajiem muzejiem un kolekcijām AS “Lauku Avīze” apgādā top nākamā grāmata, kas pie lasītājiem nonāks rudens pusē.
 Vecākais Latvijas privātmuzejs ir 1972. gadā Valdemārpilī dibinātais mežsaimnieka Jāņa Metuzāla Meža muzejs ar dendroloģisko parku. Kopš 1976. gada skatāma Andrusu ģimenes etnogrāfiskā kolekcija Vidrižu pagastā. 20. gadsimta 90. gados privātie muzeji dibināti kuplā skaitā, to vidū īpašnieku rokās pārgāja agrāk rajonu muzejiem piederošie un citi valsts pārraudzībā esoši muzeji, tajā skaitā operdziedoņa Jāņa Zābera muzejs Meirānu “Vecajā ceplī” un Annas Brigaderes “Sprīdīši”. Latvijas Muzeju biedrības mājaslapā www.muzeji.lv var uzzināt par privātajiem muzejiem, kas paši par sevi iesūta ziņas. |
Viedoklis
Privātie muzeji dara mūs spēcīgus
GUNTIS GAILĪTIS, Operas muzeja īpašnieks Jaunpiebalgas novada Zosēnu pagasta Skrāģu krogā, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs:
“Būtu labi, ja Pašvaldību savienība un citas ieinteresētas organizācijas rastu iespēju piedalīties šajā procesā, jo privātie muzeji ieinteresē par pašvaldībām, vairo to atpazīstamību. Lai pašvaldībām būtu vēlēšanās to darīt, ir svarīgi zināt, vai šādas aktivitātes var tikt atbalstītas valsts kultūrpolitikas līmenī. Bet šajās kultūras nostādnēs jābūt tolerancei pret visiem. Kaut arī šī samērā jaunā kultūras parādība – privātie muzeji – nesaņem praktiski nekādu atbalstu, tie dzīvo savu dzīvi, darbojas, attīstās, ir interesanti, radoši un pat konkurējoši! Ļoti svarīgs aspekts – privātie muzeji veic izglītojošu funkciju. Tātad – arī Izglītības un zinātnes ministrijai vajadzētu būt ieinteresētai.
Tāpēc varbūt arī ir vajadzīga privāto muzeju asociācija. Savā laikā jau tikām par to runājuši, nākusi kopā grupa interesentu – nelaiķi Jānis Rapa, Tatjana Suta un vēl daži…
Redzu, ka šī interese par kultūras mantojuma saglabāšanu ir tik vitāli spēcīga, ka var nozīmīgi bagātināt mūsu kultūras dzīves panorāmu un varbūt nākotnē pat kļūt par labu sadarbības partneri valsts muzejiem. Kādi varētu būt kritēriji kaut vai nelielu līdzekļu atvēlēšanai privātajiem muzejiem?
Varbūt tad, kad kolekcijas īpašnieks ticis līdz krājuma uzskaitei kvalitatīvā līmenī, sakārtojis ekspozīciju un speciālisti jau var noteikt eksponātu vērtību, šos muzejus varētu grupēt, klasificēt utt., kā to prasa arī starptautiskie standarti. Atbalsts vajadzīgs pirmām kārtām krājuma uzskaitei, jo īpašnieks viens pats to nevar spēt ne laika, ne spēku, ne profesionālisma ziņā. Varbūt pašvaldība varētu atbalstīt šo algojamo speciālistu. Vajadzētu arī mājaslapā Latvijas privāto muzeju karti. Bet būtisks kritērijs – ko šie privātie muzeji dod novadam, pagastam, sabiedrībai un valstij? Ja tiktu saņemts šāds valstisks atbalsts, muzeji papildinātu arī pašvaldību darba vietu skaitu, un ne tikai to vien.
Kāpēc to daru es? Mana vecātēva brālis Artūrs Krūmiņš bija arhitekts, profesors LU, LZA akadēmiķis, pazīstams ar sava laika ievērojamiem kultūras cilvēkiem. Un tā ir gandrīz katrā Latvijas ģimenē. Tas ir milzīgs vēl pilnībā neapzināts un neizmantots tautas garīgais potenciāls. Un viens no pirmajiem soļiem ir šīs privātās iniciatīvas un vēlme radīt savu privātmuzeju!”
