Latgale 0
Mani kā grāmatas lasītāju ļoti iepriecināja Latgale, kurai vēstures griežos nav klājies viegli, bet latgalieša pašapziņa, karstā sava novada, valodas, vēstures un savu simbolisko vērtību apzināšanās, šķiet, ir tas, kas Latgali atšķir no citiem novadiem. Tā ir latgalieša vēlme celt visiem priekšā savu vēsturi kā savas identitātes apliecinājumu un tajā uzsvērt gan atšķirīgo, gan kopīgo. Kultūras vēstures ziņā bagātā Latgale grāmatā ir pārstāvēta ar kolekcionāru vāktajām liecībām no dažādu kultūru, atšķirīgu etnosu un ietekmju mijiedarbības, jo Latgalē ir krustojušās baltu un slāvu, ebreju un vācu kultūras, kā arī katoļu un luterāņu, pareizticīgo, vecticībnieku un jūdaisma reliģijas ietekme. Tas top redzams arī senlietu krājumos, kas atspoguļo kolekcionāru vērtību orientierus.
Ļoti iepriecinoši, lai gan tas man nebija jaunums, izskan vēsts, kā par saviem daiļamata krājumiem vēsta Latgales keramiķi, ar kuru darinājumiem lepojas daudzās mājās visā Latvijā. Voldemāra Vogula dzimtas kolekcija Lendžu pagasta “Vogulos” ir izcils fenomens melnās keramikas nozarē. Glazūru un formas meistari Pēteris un Andris Ušpeļi – protams, man ir pazīstami, tāpat kā viņu podnieku darbnīca Griškānu pagasta “Māldedžos”, kur esmu pavadījis visu nakti, gaidot Latgales Māras iesvētīšanas dienu un klausoties Antona Kūkoja, Andra Vējāna runāto dzeju, kā arī vairāku mazāk zināmu latgaliešu dzejnieku un rakstnieku sacītos vārdus. Tikai pie kuroša cepļa – uguns un zemes, māla un talanta sajaukumā – vislabāk var iepazīt Latgales gara un kultūras spēku.
Nenovērtējams novada mākslas mantojums tiek glabāts Antona Rancāna un Gundegas Rancānes vadītajā Makašānu skolā. Domāju, ka par maz ir pateikts grāmatas divās lappusēs. Jo – kā var izstāstīt, kas ir Makašāni, ja tie ir ezers, pļavas, pirts, ābeļdārzs, mazā lauku skoliņa, uz kurieni visa Latgale un daļa Vidzemes ved mācībā savus bērnus, kuri tieši šeit no vēl pavisam nesen Aizsaulē aizgājušās direktores Lūcijas Rancānes un Antona saņēma dzīves mācību. Šeit dzīvojot, bērni kopā ar skolotājiem, kas viņiem uz laiku kļuva vecāku vietā, mācās saimniekot kā lielā zemnieku saimniecībā, mācās gatavot mājai nepieciešamas lietas un mācās zāģēt kokus, no kuriem Antons darina Latgales krucifiksus. Tā ir ģimenes un saimes zināšanu mācība.
Tagad viņu abu meita Gundega Rancāne pēc Mākslas akadēmijas beigšanas vada skolu un māca bērniem estētisko gaumi, māca māksliniecisko izpratni, māca dzīvi. Ar to gribu teikt, ka šī skola it kā neietilpst nevienos Izglītības ministrijas akreditācijas testu rāmjos, jo tā pārsniedz tos simtkārtīgi – šo bagātību nav iespējams definēt normatīvu redzējuma šaurībā. Tāpēc Makašānu skolā iepazīstamais novada garīgais mantojums ir mērāms gan materiālajās, gan estētiskajās, gan emocionālajās un intelektuālajās kategorijās.
Par Latgales muižu kultūru liecina Arendoles muižas muzejs, ko tagadējais īpašnieks Arvīds Turlajs, pēc nelielās, romantiskās ēkas iegūšanas (bijušais Plāteru – Zībergu dzimtas īpašums), mēģina to restaurēt, kopt, aprīkot ar stila mēbelēm un veidot par konferenču un saietu centru. Tas šajā novadā ir tik ļoti vajadzīgs, jo redzam, ka bez ražošanas līdzekļa – zemes – kungu mājas vai muižu ēkas mirst vai spēj atdzimt tikai ar ļoti lielām grūtībām. Tas ir gandrīz neiespējami, jo pagājušā gadsimta 20. gados agrārā reforma šīm muižām atsavināja ražošanas līdzekļus, atstājot īpašnieku vai pagastu ziņā tikai ēkas. Kur lai šodien muižas īpašnieks ņem līdzekļus? Ja līdzekļi jāiegulda celtnes uzturēšanā, tad tie ir jāatrauj citai pelnīšanas iespējai, jāiegulda kā ziedojums vai jādomā kā, atverot to sabiedrībai, muižas ēka varētu nest peļņu. Ar šo problēmu 21. gadsimtā, diemžēl, saskaras visa Eiropa.
Par gudri pārvaldītu lauku sētu gribu izcelt Jāņa Vaivoda dzimtas muzeju Vanagu ciema “Lazdiņās”. Tās saimnieks ir komponista Jura Vaivoda tēvs, un Juris savu tēvu raksturo kā personību, kas meklē muzejam ne tikai priekšmetus, bet strādā arī kā vēstures sakņu pētnieks. Tās kolekcionārs rod novada dzimtu biogrāfijās, arī to dzimtu, kuras aizklīdušas pasaulē, bet visas kopā spēj bagātināt Vanagu pagasta vēsturi. Pieņemu, ka ilgus gadus krātie fakti, kas iegūlušies Jāņa Vaivoda veidotajā grāmatā, ir maksimāli iespējamais lielums novada kultūras pētniecībā, kuram jāraugās pēc zinātniska pasūtījuma, lai kļūtu par apmaksātu zinātnisku pētījumu tādā valsts pētījumu programmā, kāda ir, piemēram, “Letonika”. Pagaidām šis darbs iemieso autora vēstures izpratni, tās nozīmīguma apziņu, kā arī pienākumu pret paaudžu mantojumu.
Pušas radio muzejs, Senlietu muzejs “Zvaigznītes”, “Latgaļu sāta” – katram krājējam tā ir iedvesmas pilna pasaule, jo katrs krājējs tajā gan piepilda sevi, gan dzīvo vēlreiz savu darba mūžu, kuru bagātina ar saviem un citu, viņam priekšmetus ziedojušo novadnieku biogrāfijām un relikviju stāstiem.
