Zemgale 0
Novadā ļoti nozīmīga ir tāda memoriālo muzeju piemiņas komponente kā kultūras darbinieku piemiņas istabas. Izrādās, ka Annai Brigaderei Tērvetes “Pļaveniekos”, rakstnieces tēva brāļa mājās, ierīkota piemiņas istaba. Brīnišķīgi! Kā skolnieki mēs zinājām “Sprīdīšus”, bet ir svarīgi sajust, ka Brigaderei bijuši dažādi personiskie, ģimeniskie, formālie un neformālie kontakti, kas radīja iespējas smelties ierosmi visai Zemgales novada ļaužu filozofijai, pamatīgajiem dzīves un raksturu vērojumiem, plašajiem vispārinājumiem.
Jāņa Akuratera piemiņas istaba Ābeļu pagasta “Brodos” un komponista Pētera Barisona piemiņas kopšana Staburaga pagasta “Skudrās” – tās rāda, ka piederīgie ir izveidojuši vairākus uz kultūras vēsturē nozīmīgu personību vēsturi un viņu garīgo bagātību orientētus muzejus. Tie kautrīgi tiek nosaukti par piemiņas istabām, jo lielākoties mājas tiek apdzīvotas. Tomēr ar lielu mīlestību ierīkotajās piemiņas istabās redzam dzimtas garīgo mantojumu – tas ir kultūras veidotāju gods, un tā ir arī apziņa, ka ievērojamais ziedojums ievērojamās personības piemiņas saglabāšanai ir dzimtas misija.
Uzmanību pelna vairākas citas oriģinālās kolekcijas, par kurām izlasīju grāmatas Zemgales sadaļā. Piemēram, Tālivalža Ikarta Labo atmiņu glabātava Penkules pagasta “Dzintaros” – tajā ir savākta brīnišķīga mūzikas atskaņošanas, kino un fototehnikas kolekcija. Tas droši vien saistāms ar īpašnieka darba mūžu, kas pārtapis par nozīmīgu tehnikas faktu krājumu. Tāda ir arī Alfrēda Štelmahera robežstabu kolekcija Dobelē – Latvijas administratīvās vēstures lieciniece, jo mēs zinām, kā vēstures gaitā ir mainījušās politiskās iekārtas, un katra ir nākusi ar savu administratīvo reformu. Muižām savas robežas, hercogistei savas, valstīm, pilsētām un pagastiem savas. Šobrīd pagasti atkal ir saplūduši novados, robežzīmes atkal mainās, un, patiesību sakot, kļūst arvien vienveidīgākas un neinteresantākas.
