Kurzeme 0
Kurzeme man pašam šķiet visbagātākais novads ar karu un laikmetu griežu vismazāk postīto kultūras mantojumu. Tas ļoti uzskatāmi atklājas Ata Bērtiņa vadītajā Viensētu piemiņas un skaņuplašu muzejā Rumbas pagastā. Viņš ir uzrakstījis arī grāmatu par skaņu plašu vēsturi. Bērtiņa muzejā krājušās mantas no daudzām Kurzemes sētām – darba rīki, sadzīves priekšmeti, tehnikas liecības, grāmatas. Tie ir kolekcijas kodolu veidojošie kultūras slāņi, sākot ar dāmu rokdarbu kastītēm un izšuvumiem, beidzot ar vīriešu amata rīkiem, kuri atspoguļo kurzemnieku izpratni par lietu skaistumu un to praktiskumu, mākslas un estētikas jūtām.
Pieminēšanas vērts ir laimīgais gadījums, ka Mālpils meliorācijas muzejs kā kolekcija nonāca Talsu lauksaimniecības muzejā. Tur tā ir eksponēta īpaši ierīkotā hallē. Tā ir uzteicama lieta, jo meliorācijas zināšanas un vēsturiskā pieredze ir ļoti svarīgas mūsdienās, īpaši lielajiem lauksaimniekiem, kuru laukos, iespējams, no jauna ir veicama meliorācija un pieredze var būt lieti noderīga.
Kurzemes kolekciju amplitūda ir plaša – sākot no Briežu ģimenes piemiņas parka represētajiem tuviniekiem, kur saimnieki ir radījuši savu Likteņdārzu. Šī tik būtiskā Latvijas vēstures daļa skāra gandrīz katru ģimeni. Ja šādi piemiņas vietas ierīkotāji var kompensēt savas sāpes, tad tas arī citiem apmeklētājiem ļauj remdēt atmiņu sūrumu. Plašo amplitūdu turpina Dzintara muzejs, Ugunsdzēsības muzejs, Militāro uniformu, Šokolādes, seno laiku tehnikas muzeji vēja un ūdens dzirnavu veidolā. Grāmatas informācijā mani pārsteidza tas, ka ir vēl saglabājušies dzirnavu mehānismi, ka vēl darbojas malšanas ierīces un vēl ir atrodamas vilnas un dzijas apstrādes mašīnas. Ja Latvijā atkal pieņemsies spēkā aitu audzēšana un mūsu vēlēšanās valkāt ekoloģiska auduma drānas, es pieņemu, ka dzirnavās ierīkotās vilnas kārstuves var piedzīvot savu renesansi.
