Principiāls strīds par caurules saturu: “LatRosTrans” ierauts tiesvedībā 0
Kamēr vienas stratēģiskas Latvijas enerģētikas infrastruktūras – Inčukalna gāzes krātuves – operators AS “Conexus Baltic Grid” spriež par unikālās krātuves ekonomiskāku noslodzi (pašlaik par 60%), tikmēr otras tikpat svarīgas infrastruktūras – naftas cauruļvada – operators “LatRosTrans” ierauts tiesvedībā.
“LA” iepriekšējās publikācijās (11. septembrī “Naftas caurules var nonākt Baltkrievijas īpašumā”, 21. septembrī “Tiesāšanās par bufernaftu var pavērsties pret valsti”) jau norādīja – ja Augstākā tiesa “LatRosTrans” pārsūdzību par bufernaftas īpašumtiesībām kasācijas kārtībā izskatīs pavirši, naftas cauruļvadi var nonākt Baltkrievijas īpašumā un arī pati Latvijas valsts var tikt ierauta tiesvedībā. Tiesvedības dzenulis ir gan muļķīgs (kurš pēc mašīnas pārdošanas mēģina attiesāt tajā palikušo benzīnu un eļļu!), gan vienlaikus ienesīgs (109 996 t tehnoloģiskās naftas vērtība cauruļvados bija 66 miljoni eiro).
Bet tas neatkarīgai valstij ir arī principiāls strīds.
Prasības pamatojums
“Polocktransneft Družba” savu prasību pamato ar PSRS uzņēmuma “Družba” īpašuma sadali 1992. gadā, pēc kura tehnoloģiskā nafta ir nonākusi Baltkrievijas uzņēmuma bilancē. Savukārt “LatRosTrans” uzskata, ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viss īpašums, kurš atradās Latvijas teritorijā, kļuva par Latvijas Republikas īpašumu, ja vien starpvalstu līgumi neparedzēja citādi.
Augstākajai tiesai kasācijas kārtībā tagad ir jāizvērtē Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2018. gada 7. jūnija pretrunīgais spriedums, ar kuru bufernafta tika atzīta par Baltkrievijas īpašumu. Nesen Latgales apgabaltiesas tiesnese Alla Šilova Latvijas tiesu portālā 23. oktobrī sniedza sprieduma skaidrojumu, kas pretrunas izgaismojis vēl vairāk.
Neatkarību atjaunoja vai pasludināja?
Latgales apgabaltiesas tiesnese Alla Šilova savā skaidrojumā norāda, ka tiesa izskatīja privāttiesisku strīdu starp diviem uzņēmumiem, kas radies to darbības rezultātā jau pēc Latvijas valsts neatkarības pasludināšanas.
Juridisko zinātņu doktors, asociētais profesors starptautiskajās publiskajās tiesībās Londonas universitātes koledžā Mārtiņš Paparinskis norāda, ka 1990.–1991. gadā no konstitucionālo un starptautisko tiesību viedokļa notika nevis neatkarības “pasludināšana”, bet neatkarības “atjaunošana”, no kā izriet kardināli atšķirīgas sekas attiecībā uz Latvijas teritorijā esošo īpašumu konstitucionālo un starptautisko tiesību izpratnē.
Pēc zvērinātu advokātu biroja “Eversheds Sutherland Bitāns” uzaicinājuma profesors Paparinskis ir sniedzis vairākus neatkarīga eksperta atzinumus par starptautisko un konstitucionālo tiesību aspektiem šajā civillietā. “LatRosTrans” neslēpj, ka tas pasūtījis ekspertīzi šai strīdīgajai civillietai.
Tiesnese Šilova pamato īpašumtiesības uz cauruļvadiem un naftu ar atsauci uz vairākiem 1992. gada notikumiem ārpus Latvijas.
“Šādi skaidrots spriedums ir būtiski kļūdains, jo nonāk pretrunā fundamentālām Latvijas konstitucionālo tiesību normām un Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām, it īpaši attiecībā uz kontinuitātes doktrīnu, kas ir atskaites punkts Latvijas teritorijā esošā īpašuma statusa vērtēšanai. Spriedums un tā skaidrojums ir pretrunā piemērojamām konstitucionālo un publisko tiesību normām, kas regulēja īpašumtiesības 1990.–1991. gadā,” norāda tiesību eksperts, piesaucot trīs pamatdokumentus.
“Latvijas tiesā šīs konstitucionālā ranga normas, nevis 1992. gada notikumi ārpus Latvijas, ir atskaites punkts. Citiem vārdiem sakot, skaidrojumā norādītais, ka “nafta Latvijas valstij netiek nodota”, izriet no kļūdainās premisas, ka Latvijai šī nafta nepiederēja automātiski,” skaidro Paparinskis.
Tādās pašās juridiskās pozīcijās stāv Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele. “Pagaidām tiesu praksē nav bijusi atkāpšanās no principa, ka Latvija ir nelikumīgi okupēta, un no tā izrietošajām sekām. Tādēļ cerams, ka tā nenotiks arī tiesvedībā starp Latvijas uzņēmumu “LatRosTrans” un Baltkrievijas “Polocktransneft Družba” par 66 miljonu eiro vērtās no PSRS laikiem palikušās tehnoloģiskās naftas piederību,” viņa norāda intervijā aģentūrai LETA.
Akts nav starpvalstu līgums
Par būtisku argumentu Latgales apgabaltiesas spriedumam ir kalpojis 1992. gada akts, ar ko Latvijai piederošā nafta tikusi atdota. Bet tas nav un nevar būt starptautisks līgums, norāda tiesību eksperti. Akts nav starptautisks līgums ne pēc formas, ne pēc satura, to noslēgušās personas nebija pilnvarotas noslēgt starptautisku līgumu, turklāt ne Baltkrievija, ne Latvija tos nekad nav uzskatījušas par starptautisku līgumu, bez tam no tiem neizriet naftas nodošana Baltkrievijai.
Tiesa spriedumā ir norādījusi, ka ar 1992. gada 25. februārī Ļvivā parakstīto aktu par mantas un finanšu līdzekļu sadali Vissavienības “Družba” pamatlīdzekļi, kas piederēja PSRS valstij, tika nodoti Novopolockas pārvaldes valdījumā (nevis īpašumā). Pēc tā tiesa secinājusi, ka ar šo aktu “Družba” ir ieguvusi īpašuma tiesības uz naftu.
Ja tiesa secina, ka 1992.gada 17.jūnija protokols un 1992.gada 18.jūnija akts ir starptautisks līgums, tad “tā būtu pieļāvusi būtisku kļūdu: šie dokumenti nav starptautisks līgums ne pēc formas, ne pēc satura; to noslēgušās personas nebija pilnvarotas noslēgt starptautisku līgumu; un ne Baltkrievija, ne Latvija tos nekad nav uzskatījušas par starptautisku līgumu, bez tam no tiem neizriet naftas nodošana Baltkrievijai,” pamato Mārtiņš Paparinskis.
“LatRosTrans” pārstāvošie juristi ir izcēluši vēl citas četras atšķirības tiesneses skaidrojumā no tiesas sprieduma teksta. Taču Augstākajai tiesai jālemj par lietas būtību – vai pēc neatkarības atjaunošanas cauruļvadi ar visu naftu tajos pārgāja Latvijas Republikas īpašumā.
Ja ne, Baltkrievija iegūs Latvijas stratēģiskas nozīmes īpašumu ar neatkarīgās Latvijas tiesas rokām.
Jo tad “LatRosTrans” būtu baltkrievu uzņēmumam jāsamaksā 90 miljoni eiro, kas no pērnās 1,7 miljonu peļņas nebūtu iespējams. Uzņēmuma maksātnespējas gadījumā cauruļvadi nonāktu Baltkrievijas īpašumā. Un, iespējams, sekotu “LatRosTrans” tiesvedība pret valsti.
Ineta Ziemele, kura zinātniskajā darbībā izpētījusi Padomju Savienības sabrukumu un mantisko piederību pēc tam, minētajā intervijā norādījusi: “Līdz šim Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments ir izveidojis ļoti pareizu praksi jautājumos par Latvijas nelikumīgās okupācijas sekām.” Kā būs šoreiz?
