Guna Roze: Princešu kults 0
Pirms kāda laika feisbukā uzdevu jautājumu: ja savu otru pusīti varētu izvēlēties, paļaujoties tikai uz vienu no maņām – redzi, dzirdi, tausti vai ožu – un pieņemot, ka pārējās nefunkcionē, kurai maņai tu uzticētos? Raisījās aktīva diskusija, kas pārliecinoši norādīja, ka lielākā daļa paļautos uz pirmatnējo saziņas līdzekli – ožu, bet otrajā vietā bija dzirde. Sak, lai atšķirtu stiklu no kristāla, jāklausās tā skaņa.
Arī lasot daiļliteratūru – stāstus un romānus –, pamanāms, ka rakstnieki, lai raksturotu tēlus, visai bieži norāda uz viņu valodu. Ne tikai uz izloksni, kas liecina vienīgi par cilvēka izcelsmi, bet arī uz valodas kultūru, kas stāsta ne vien par izglītības līmeni un vidi, kādā varonis uzaudzis un dzīvo, bet arī par skaistumu vai nesmukumu, kas viņam “nāk no iekšām”.
Jāatzīst, tas ir trāpīgs paņēmiens, jo ar ārējo izskatu var piemānīt, bet atliek sarunas biedram atvērt muti, lai kļūtu skaidrs, ar ko īsti sarunājies, kādā cilvēkā klausies, un galu galā – ko no viņa vari, un ko, visticamāk, nevarēsi sagaidīt.
Izvēloties vienas un tās pašas valodas vārdus, var izteikties neskaitāmās valodās.
Un pilnīgi iespējams, ka divi latvieši var nesaprast viens otru. Tas vienlaikus ir gan interesanti, gan skumji. Vairāk gan interesanti. Kaut vai tāpēc, ka palīdz atbrīvoties no stereotipiem, jo nedz izloksne norāda uz inteliģenci, nedz arī nodarbošanās uz intelektu.
Kad biju mazs bērns, biju iedomājusies, ka princeses nečurā un pilnīgi noteikti – nekakā. Runājot par valodu, tā ir tīri laba metafora, jo īstas dāmas “nekakā”, tātad runā skaisti un pareizi. Rupjus vārdus, ja arī zina, tad pār lūpām pilnīgi noteikti nelaiž.
Šķiet, pēdējos gados ir sācies princešu kults – tā vien šķiet, ka liela daļa vecāku gribētu, lai viņu bērni tic, ka princeses nekakā. Pēdējais skaļais sašutuma vilnis gāzās pār skolas grāmatā ietverto Pētera Brūvera “Šausmu dzejoli” un briesmīgo vārdu “slīķis” tajā.
Izlasīju šo dzejoli, lai pārliecinātos, vai tiešām princese pakakājusi? Nē, gaumīgs un asprātīgs dzejolis, kas pieticības ziņā nobāl, salīdzinot ar pašu bērnu sacerētiem šausmu stāstiņiem.
Daudzi, drīzāk – visi, vēl atceras skandālu ap skolotāju un dzejnieci Ivetu Ratinīku, kura literatūras stundā atļāvās analizēt “amorālu” dzejoli. Tikpat spožu “princeses nekakā” vētru pirms trim četriem gadiem sacēla Ingunas Rībenas projekts “Par tikumību” ar gluži vai pieprasījumu neizdot grāmatas, kurās ir rupji vārdi, bet pilnīgi noteikti – neiekļaut šādas grāmatas skolēniem lasāmās literatūras sarakstā.
Esmu pateicīga, ka vairākums pedagogu šo aicinājumu nav sadzirdējuši, jo tic, ka tieši valodas izvēle literārā darbā skolēniem palīdz atšķirt skaistumu un nesmukumu, kas nāk no varoņu “iekšām”.
Literatūra un sadzīve ir tikpat dažādas, cik saistītas lietas.
Valodu bērns vispirms dzird mājās. Pēc tam – skolā un uz ielas, tikai pēc tam un vismazāk mākslā – literatūrā, kino, teātrī. Nevajag liekulīgi melot, liekot bērniem domāt, ka rūdīts dīkdienis runās izkoptā valodā un ka bērns dzīvē nekad nesaskarsies ar situāciju “dīķis – slīķis”.
Bērnam der zināt, ka pat inteliģents cilvēks atsevišķās situācijās var izspert pār lūpām rupju izteicienu, un, ja tā, rakstnieks to noteikti uzrakstīs, jo tas perfekti liecina gan par situāciju, gan par varoni kā dzīvu cilvēku. Ja rakstnieks to noklusē – viņš vai nu neprot izmantot valodas daudzveidību, vai arī melo.
Es vēlētos, lai literatūrā – kā pašmāju, tā tulkotajā – cilvēki runā, cik vien iespējams atšķirīgi. Ja vajag, nepareizi – ne tik pieķemmēti, ne tik vienbalsīgi. Tā, lai, lasot darbu, jau pēc rakstnieka un viņu tēlu valodas top skaidrs, ko no šī darba var un ko nevar sagaidīt.
Galu galā, prātojot par valodas tikumu, man drīzāk nepatikā liek sarauties “ka” vietā lietots “kad”, “manīm – tevīm” un citas kroplības, tāpat arī svešvārdu, anglicismu un rusicismu lietojums, ja tieši to pašu var pateikt latviski. Ja dzimtās valodas kroplības, tāpat kā rupjības un žargonu, lieto nemitīgi, abi ir vienādi šķebīgi.
