Princeses lāsts 2
31. augustā apritēja jau 20 gadu kopš princeses Diānas traģiskās nāves autokatastrofā Parīzē, bet šis notikums joprojām atbalsojas gan britu sabiedrībā, gan ārpus Lielbritānijas robežās. Pāragrā nāvē mirusī princese daudziem ir arī ievērojamas peļņas avots, jo cilvēku interese par Diānu ir neremdināma.
Londonā pie Kensingtonas pils, kur dzīvo princeses Diānas dēli un citi karaliskās ģimenes locekļi, jau visu nedēļu gulstas ziedi, atsaucot atmiņā 1997. gada rudens dienas, kad britu nācija sēroja par Diānas traģisko aiziešanu mūžībā. Puķu tirgotāji var berzēt rokas, bet uz Diānas rēķina kārtējo reizi cenšas nopelnīt arī britu televīzija un dzeltenā prese, kas par godu Diānas nāves jubilejai piedāvā neskaitāmus raidījumus, dokumentālās filmas, rakstus un pat grāmatas. Taču vainot žurnālistus par centieniem iedzīvoties uz Diānas traģēdijas rēķina būtu liekulīgi, jo galu galā visu nosaka pieprasījums: ja sabiedrība arī 20 gadu pēc princeses aiziešanas mūžībā kāri tver katru detaļu par Diānas dzīvi un nāvi, tad attiecīgi rodas arī piedāvājums, kas šo ziņkāri apmierina.
Savas neilgās dzīves laikā princese Diāna tika uzskatīta par slavenāko un visvairāk fotografēto sievieti pasaulē, bet pāragrā nāve viņas leģendu pacēla uz vēl augstāka plaukta. Dažus gadus pēc Diānas nāves britu raidsabiedrība BBC rīkoja aptauju par visu laiku izcilāko britu, un princese Diāna šajā aptaujā ierindojās trešajā vietā, apsteidzot tādus dižgarus kā Viljams Šekspīrs, Īzaks Ņūtons un Čārlzs Darvins. Ja viņa būtu katoliete, princese Diāna droši vien būtu pasludināta par svēto, līdzīgi kā Māte Terēze.
1997. gadā Diāna un Māte Terēze aizgāja mūžībā ar dažu dienu atstarpi, izraisot dziļas sēras visā pasaulē. Abas sievietes vienoja rūpes par likteņa pabērniem, jo Diāna bija plaši pazīstama ar līdzdalību dažādos labdarības projektos. Viņa nevairījās tikties ar AIDS un lepras slimniekiem, aktīvi iesaistījās cīņā pret kājnieku mīnu izmantošanu.
Kā jērs uz kautuvi
Diānas draugi uzskata, ka viņas laulības dzīves problēmas un pašas ilgā cīņa ar bulīmiju palīdzēja princesei labāk izprast grūtdieņu ciešanas. Neraugoties uz aristokrātisko izcelsmi un ieprecēšanos Lielbritānijas karaļnamā, Diānai nebija laimīgs mūžs, jo viņa līdz mielēm varēja izbaudīt teicienu “bagātie arī raud”.
1981. gadā, kad Diāna apprecējās ar Velsas princi Čārlzu, viņai bija tikai nepilni 20 gadi. Viņu kāzas noskatījās simtiem tūkstošu cilvēku Londonas ielās un simtiem miljonu pie TV ekrāniem visā pasaulē, bet Diāna todien bija pārbijusies līdz nāvei. “Es jutos kā jērs, ko ved uz kautuvi. Man šķiet, ka kāzu diena bija briesmīgākā diena manā mūžā,” līgavai netipiskās izjūtas vēlāk atcerējās Diāna. Kā prinča sievai viņas galvenais pienākums bija sagādāt Čārlzam troņmantnieku, ko viņa arī apzinīgi izpildīja, laižot pasaulē dēlus Viljamu un Hariju. Laulība nebija laimīga, jo Čārlzs bija saglabājis siltas jūtas pret savu jaunības dienu mīlu Kamillu (vēlāk, kad Diāna jau bija mirusi, Kamilla oficiāli kļuva par Čārlza otro sievu). “Es jutu, ka šajā laulībā mēs esam trīs cilvēki, un tas bija par daudz,” vēlāk intervijā BBC stāstīja Diāna.
Britu dzeltenā prese kāri atspoguļoja katru sīkumu par Diānas privātās dzīves nedienām, un viņai bija jāsamierinās ar nemitīgu izsekošanu. Paparaci kā uzmācīgas mušas sekoja Diānai, jo zināja, ka par labu bildi iespējams nopelnīt milzīgu honorāru.
Paparaci uzmācība arī galu galā iedzina Diānu kapā, jo 1997. gada augusta pēdējā dienā izraisīja liktenīgu notikumu ķēdi, kas beidzās ar Diānas un viņas mīļotā vīrieša Dodi el Fajeda nāvi (Diānas un Čarlza laulība tolaik jau bija šķirta). Mēģinot atrauties no sekotājiem, “Mercedes” automobilis lielā ātrumā ietriecās Parīzes tuneļa balstā. Dodi un šoferis Anrī Pols bija beigti uz vietas, Diāna nomira slimnīcā, bet vienīgais izdzīvojušais bija miesassargs Trevors Rīss–Džonss. Viņš apgalvoja, ka īsti neatceras liktenīgās nakts notikumus, jo avārijā guva smagu galvas traumu.
Sazvērestības teorijas
Diānas nāve laika gaitā apaugusi ar dažādām sazvērestības teorijām, jo daudzi nespēja noticēt, ka tā bija parasta autokatastrofa. Piemēram, Dodi tēvs Muhammeds el Fajeds apgalvoja, ka autokatastrofa bija rūpīgi izplānota britu specdienestu operācija, kuras mērķis bija likvidēt Diānu un Dodi. Operācijas pasūtītājs bijis karalienes Elizabetes II vīrs Filips, kurš neesot varējis samierināties, ka Diāna pēc šķiršanās no Čārlza iesaistījusies dēkā ar musulmani. Saskaņā ar citu sazvērestības teoriju kā iespējamais slepkavības motīvs minēta Diānas atbalstītā kampaņa pret kājnieku mīnām. Neilgi pirms nāves viņa no toreizējā ASV prezidenta Bila Klintona esot izvilinājusi solījumu, ka ASV atbalstīs kājnieku mīnu aizliegumu. Tas nav bijis pa prātam ietekmīgiem cilvēkiem. Neilgi pēc Diānas nāves Klintons mainījis savu lēmumu un nobalsojis pret aizliegumu.
Katastrofas izmeklētāji gan atzina, ka traģēdijas cēlonis bija gaužām prozaisks: šoferis Anrī Pols ievērojami pārsniedzis atļauto braukšanas ātrumu, turklāt braucis reibumā, jo viņa asinīs atrada 1,87 promiles alkohola. Katastrofas brīdī automašīnas ātrums bija ap 100 km/h, neviens no pasažieriem nebija piesprādzējies. Sabiedriskās domas aptauja, kas veikta pēc BBC pasūtījuma, savulaik parādīja, ka katrs trešais brits apšauba oficiālo versiju par Diānas nāvi kā vienkāršu satiksmes negadījumu. “Diāna bija ļoti neparasta sieviete, tādēļ cilvēkiem ir grūti noticēt, ka viņa gājusi bojā tik parastā nāvē kā satiksmes negadījums,” atzina Diānas draudzene Roza Monktona.
Diānas dēls princis Harijs vēsta, ka joprojām nav piedevis dzeltenās preces fotogrāfiem par viņu lomu mātes vajāšanā un nāvē. “Šie ļaudis turpināja bildēt pat tad, kad pēc katastrofas viņa izdzisa uz automašīnas pakaļējā sēdekļa. Viņai bija smaga galvas trauma, bet tobrīd viņa vēl bija dzīva.”
