– Kādas dziesmas dziedi Ronjai? 2
– Sāku ar jebko, kas veido atskaņas, jo man bija garlaicīgi tik gari izdziedāt klasiskās šūpuļdziesmas – cik var vilkt pa riņķi “Aijā, žūžū”, bet, pašai sacerot dziesmiņu, kļūst interesanti, cik ilgi sanāks.
Tagad dziedu Reiznieces ar Ziedoņa tekstu “Mīl katrs baltu maizes riku”. Ļoti ātri var redzēt, vai bērns tūlīt aizmigs, vai būs jādod grāmata. Kad pārņēmis pilnīgs slinkums, ņemu “Aijā, žūžū” – tas ir tāds transa dziedājums.
– Bērni mēdz baidīties no tumsas, spokiem – no kā tev bail?
– Ja man māja būtu laukos, lielākā baile būtu tieši no tumsas, arī no žurkām. Bērnībā ar māsīcu apmaldījāmies rudzos, nāca kombains un mums no tā uznāca ļoti lielas bailes. Lielās lietās – bail, ka mazbērniem nebūs ko elpot, ka nevari ietekmēt lietas. Uzturā lieto visu ko un nezini, ko tas ar tevi var izdarīt un kāds tu būsi vecumdienās – vai varēsi aiziet mierīgi vai mokoši tāpēc, ka esi ēdis mēslus un tavs ķermenis nespēj ar to tik galā.
– Cilvēks taču arī pats var savā dzīvē kaut ko mainīt.
– Ar Ronjas gaidībām sākām par to domāt. Viss nāca intuitīvi. Kad lieto supersmaržīgus šampūnus, pēkšņi attopies, ka tā smarža tev nav jāelpo, vai klāj uz punča superkrēmu pret strijām un sāc prātot – to, kas tur iekšā, mans mazais tagad apēdīs. Kad baro bērnu, domā par to, ka viņam vajag sajust manu smaržu, nevis svešu aromātu. Aiz Diora taču nevar atrast mammu! Pamazām atgriežos pie smaržām, bet nu jau atkal, gaidot mazo zirnīti, tās būs jāliek dziļāk plauktā.
*Aizskatuve.
**Maskavas ielas rajons Rīgā.
