– Mātes dienā televīzijā tevi varēs redzēt koncertā Jelgavā. 2
– Par godu Mātes dienai “Astro’n’out” dziedās “Turies”, tā ir dziesma ar ļoti vienkāršu, popsīgu melodiju, kas tapusi kopīgi grupā. Vārdi nāca no manas puses, domājot par Ronju, taču ir diezgan universāli tulkojami. Tas ir mākslinieka galvenais uzdevums – atstāt vietu interpretācijai. Kāds saklausīs rindas par bērniem, maziem soļiem un smiekliem, citam tā būs dziesma par jebkurām attiecībām, kurās tu audz.
– Tērps ļaus nojaust jaunumus?
– Nu jau puncis labi pamanāms, tāpēc būs īpaša kleita. Man patīk, ka arī gaidību laikā varu iziet uz skatuves – ja labi jūtos, tas dod enerģiju. Protams, ka reizēm ir grūtāk savākties, taču būtu skumji, ja nevarētu muzicēt. Ronju gaidot, uzstājos “Muzikālajā bankā” vēl septītā mēneša sākumā, uz vokālajām nodarbībām gāju līdz pat devītajam mēnesim.
Toreiz gan viss bija biedējošāk, jo īsti nesaproti, kas ar tevi notiek. Otrā reize ir mierīgāka, šaubu mazāk, redzi, ka visu dzīvē var savienot. Nav vairs tādu lielu, eksistenciālu bažu un baiļu.
– Viens no mūziķu pārbaudījumiem ir, kad jāskatās vēl pēc kāda darba, ja ar daiļo mākslu vien ģimeni nevar uzturēt.
– Pāris gadus pēc kārtas februārī, kad ir klusais ziemas periods, domāju, ka man jāmaina profesija. Ārprāts, izmisums, jo nekas nenotiek, koncertu nav. Tad atnāk marts un dzīve atsākas. Kādu laiku mēs tā turējāmies, bet vienā brīdī saproti, ka process ir pārāk nestabils. Jāatrod darbs, kas tevi neatņem mūzikai, taču vari nokļūt arī uz slidenas takas, ja sāc spēlēt jebko, lai tikai uzturētu sevi. Kad ar nepilnu slodzi strādāju reklāmas aģentūrā par tekstu autoru, tas bija neradošākais gads manā dzīvē – visu dienu biju rakstījusi “kitekat” un “čapī” tekstus un vakarā man nemaz vairs negribējās domāt par dziesmu vārdiem. Tagad paralēli brīvdienu rītos strādāju radio “Pieci.lv” – nav tālu no mūzikas, kas man patīk, un dod stabiliāti, kas ļauj radošajai pusei brīvāk elpot.
– Vai pa vidu Ronjai un dziedāšanai arī darbam maz sanāk dziesmas rakstīt?
– Jaunkundze ir ļoti greizsirdīga uz ģitāru, un arī laika nav daudz. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc esam sākuši rakstīt dziesmas radošajās nometnēs. Esmu pateicīga grupai par šo jauno veidu – ja nav iedvesmas vienai sēdēt mājās un meditēt ar ģitāru, tad darām to kopā! Aizbraucam uz pāris dienām kaut kur pie dabas – pēdējo reizi bijām pie drauga Kuldīgā ļoti skaistā vietā. Rīts sākas ar jautājumu – kāds šodien noskaņojums? Ja kustīgāks, domājam ko kustīgu – Marčik, uzspēlē kaut ko tādu uz bungām! Citreiz tas var būt sintezatora tembrs. Puiši ir pārgājuši uz analogajiem sintezatoriem un pēta skaņas dizainu – tas ir vesels novirziens. Tā mēs viens caur otru ejam, kur iedvesma ved. Sanāk kā nu kuro reizi – citreiz sastrīdamies un skici izmetam.
Agrāk, kad biju egoistiskāka uz mūziku, likās – tikai es zinu, kā jāskan dziesmai. Vēlāk sapratu, ka man nevis jācīnās ar viņu idejām, bet otrādi – tas ir mans glābiņš, jo puiši neļauj ieslīgt pašcitātos. Savs rokraksts izveidojas nemanot – atnāku ar jaunu skici, viņi saka – tie taču “Tanki”! Un puišiem bija taisnība – cita dziesma, bet harmoniju gājiens tāds pats, precīzi intervāli. Tā man bija viena no lielākajām dzīves skolām, kad sapratu, ka neviens nedomās kā tu – ne tavs vīrs, ne bērns, ne grupas biedri. Tagad meklējam kompromisus un beidzot rakstām mūziku tik kopīgi kā nekad agrāk.
