Princese ar zirnīti. “Astro’n‘out” solistē mīl, cīnās un sadzīvo divas Māras – mamma un mūziķe 2
Meitiņas ierašanos pasaulē viņi nosauca par plaukstas lieluma pavasari, tagad abi prāto, kā pavēstīt jaunumus par otrā bērna gaidībām. Arī mūziķu Holšteinu-Upmaņu ģimenē jānoņemas ar tādām tautā pazīstamu ļaužu rūpēm kā publisko tēlu, citādi kāds dzelteno lapu autors sarakstīs sazin ko. Mazā Ronja pa tam atrod mazā brālīša vai māsiņas – kas to lai zina – ultrasonogrāfijas bildi, spiež to pie sirds un iet pa istabu skandēdama – bibi! Māra mātišķi mīļi pasmaida, bet kāda cita – un tā ir “Astro’n’out” soliste – strikti uzjautā – kas es tagad esmu?
– Meitiņu gaidot, tā jauki viņu pieteicāt kā plaukstas lieluma pavasari, kas tagad gaidāms – plaukstas lieluma rudentiņš?
– Septembrītis. Zirnītis, jo maziņš un spiež, bet es jūtos kā princese ar zirni. Ronju saucām par zvirbulīti. Kad uzzināju, ka viņa mums būs, atceros – sēžu ārā kafejnīcā un pēkšņi salido apkārt zvirbuļi – it kā pilnīgs sīkums –, taču man liekas – nu pati daba nāk apsveikt! Tā varēja būt vienkārša sakritība, varbūt viņi tajā vietā parasti atlido, taču man patīk saskatīt šīs lietas arī tad, ja pati tās uzburu. Skaista un mistiska sajūta – kosmiskās enerģijas un dvēselītes virpuļo ap mums. Nav arī tik vienkārši, ka sēž viņas uz mākoņa maliņas un izspēlē kārtīs, pie kura katra grib doties, taču mēs neizvēlamies tos, kas pie mums atnāks. Iztēlojos, ka varētu uztaisīt fantastisku mūziklu no A līdz Z par dvēseles ceļu. Likās, kad piedzims Ronja, man būs īpaši garīgs noskaņojums ar kosmosa saslēgumu un nāks īpašas dziesmas.
– Nu ja, bija laiks domāt.
– Deviņi mēneši, un man viss bija skaidrs, kā būs. Kad Ronja atnāca, sapratu, ka nekas nestrādā, kā izplānots. Vienīgais – koncertu datumi, kas atzīmēti kalendāros, kad vīrs vai mamma ir kopā ar mazo. Tad uznāk tāds kā apjukums, kam droši vien iziet cauri katra mamma, lai vai kādā profesijā strādātu, kad sev jautā – kas es tagad esmu? Māra – mūziķe vairs stabili ne, jo trīs mēnešus sēžu mājās un nevaru uzrakstīt nevienu noti. Esmu piena kanna! Un tā ir krīze, kamēr divas lietas iemācās savstarpēji sadzīvot.
Sievietei lomu maiņa ir liels lēciens. Tagad es saprotu, ka nomirst meitene un piedzimst mamma. Šodien pat neatceros to dzīvi pirms Ronjas, ne jau notikumus, bet to, kā es domāju. Man liekas, ka viemēr esmu domājusi kā mamma, lai gan Ronjai nupat palika tikai divi gadi.
– Līdzās arī tev ir mamma, kurai kaimiņmājā birojs, un vecmāmiņa, kas dzīvo blakus dzīvoklī. Divu paaudžu sieviešu atbalsta grupa – tas palīdz?
– Tā ir laba apziņa, ka ir aizmugure un tā ir stipra. Man patīk, ka Ronja var spēlēties ar savu vecvecmammu, ka mana mamma nomierina, kad vajag, atgādina, ka man uzdarbojas grūtnieces hormoni… Lai gan citu padomi var arī kaitināt. Bērns raud, mana mamma saka – ko tur ņemies, ietin viņu autiņā ar visām rociņām, bet vecmamma iebilst – kāpēc jātin autiņos! Tad viņas savā starpā izplēšas, Ronja tomēr tiek ietīta un ātri vien aizmieg. Ja iepriekš domāju, ka ar savu bērnu tā nekad nedarīšu, tad dzīve parādīja, kas der vai neder.
