Primāri – lai līdzās foršs vīrietis. Saruna ar Žaklīnu Cinovsku 9
ŽAKLĪNA CINOVSKA ir viena no Latvijas iekārojamākajām brīvajām sievietēm – par to nav šaubu. Lai gan skaidrs, ka Žaklīnu sev līdzās uz mūžu ir gribējis ne viens vien vīrietis, līdz šim viņai no laulības saitēm ir izdevies izvairīties. Vai pavasaris viņas dzīvē ienesis kādas pārmaiņas? Ja ne laulība, tad varbūt kopdzīves likums, par kuru patlaban aktīvi diskutē sabiedrībā, var pamudināt Žaklīnu atvadīties no brīvas sievietes statusa?
Patlaban gan Žaklīna ir ļoti aizņemta darbā, jo piekritusi izaicinājumam veidot lielu projektu, lielāko, pie kāda savā mūžā līdz šim ir strādājusi. Tajā viņa liek lietā savu ilgo pieredzi televīzijā un režisores darbā. Vai laika trūkuma dēļ personiskajā dzīvē iestājies klusums? – Ja apgalvošu, ka manā dzīvē šobrīd nav neviena vīrieša, kāds var apvainoties, – teic Žaklīna.
Viņa arī nenoliedz, ka savā 45 gadu ilgajā mūžā vairākkārt ir bildināta. Un tā joprojām mēdz notikt.
– Man primāri vienmēr ir bijis, lai līdzās ir foršs vīrietis un lai attiecības ir labas. Noformēt attiecības juridiski – tas man nekad nav bijis svarīgi. Nav arī bijis laika par to domāt, jo vienmēr bijis ļoti daudz darba. Pavisam man ir bijušas trīs ilgstošas attiecības: katras pa sešiem gadiem. Ar pirmo vīrieti tikai satikāmies, ar pārējiem diviem veidojām kopdzīvi. Ar vienu no viņiem es noteikti zināju, ka neprecēšos, bet pārējie, kas mani ir bildinājuši, to neizdarīja tā, lai es nespētu atteikt. Varbūt vajadzēja atbraukt ar ceļamkrānu vai kā citādi ne mazāk iespaidīgi. Tā, lai man nav kur sprukt. Tad es būtu “ziepēs” un droši vien būtu apprecējusies. Turklāt godīgi atzīstos – es nekad neesmu sapņojusi par baltu kleitu un kāzām, kā to dara daudzas meitenes. Nekad! Varu apzvērēt! – stāsta Žaklīna.
Vai Žaklīnai nekad nav gribējies kļūt par precētu sievieti tikai tāpēc, lai radi, draugi un paziņas beidzot beidz tirdīt – kāpēc esi viena, kad precēsies? Jo Latvijas sabiedrības attieksme pret sievietēm, kas izvēlas būt vienas, nevis dzīvot kopā ar kādu slīmestu vai alkoholiķi, manuprāt, ir diezgan slimīga. Daudzi uzskata – ja tu par katru cenu neesi kopā ar kādu vīrieti, tad ar tevi kaut kas nav kārtībā.
– Man šķiet, šādus uzskatus visbiežāk pauž sievietes, kam mājās ir “alus vēders ar pulti rokā”. Latvijā daudzu sieviešu attieksme pret savām otrajām pusītēm vispār ir ļoti saudzējoša. Raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” stāstīja, ka, izrādās, sievas mēdz piesegt pat savus vīrus pedofilus, lai tikai viņi no tām neaizietu. Vai ir iespējams lielāks absurds?! Daudzas dzīvo kopā ar alkoholiķiem un vardarbīgās attiecībās. Sievietes Latvijā ir ļoti foršas, bet vajadzētu būt lepnākām. Ja būtu vairāk pašlepnuma, ļoti daudzas saviem “alus vēderiem” pateiktu “čau!”. Iespējams, ka tad viņi uz kaut ko arī spētu saņemties. Bet, ja sievietei ir svarīgi “ka tikai vecis mājās”, vīriešiem nav vajadzības iespringt.
Tirdošo attieksmi – kad precēsies – es vairāk jūtu no svešajiem. Tie, kas mani pazīst tuvāk, zina, ka es bieži saņemu attiecību piedāvājumus un gandrīz nekad neesmu viena. Taču te ir runa par sievietes pašpietiekamību. Esmu lepna par to, ka neesmu apprecējusies aiz aprēķina. Ja to būtu izdarījusi, patlaban noteikti būtu miljonāra sieva. Neesmu arī apprecējusies sabiedrības spiediena dēļ. Šobrīd, var teikt, esmu iespītējusies – tik daudzi man bāž acīs to, ka neesmu precējusies, ka man gribas viņiem parādīt vidējo pirkstu un pateikt – ejiet jūs visi… Turklāt būsim godīgi – daudzi pāri precas tikai tāpēc, ka pieteicies mazulis. Varbūt arī tāpēc, ka Dievs man nav devis bērnus, neesmu precējusies.
Jāatzīst, vienreiz, kad auto bija saniķojies, gan nopietni sāku apsvērt, vai nevajadzētu ņemt vērā sabiedrības spiedienu un apprecēties. Podam vāks arī tobrīd bija saplīsis. Piezvanīju draudzenei un stāstīju, ka laikam būs jāprecas. Būs vismaz kāds, kas salabo auto un santehniku. Draudzene sāka smieties – viņai mājās ir vīrs un divi pieauguši dēli. Ledusskapī lampiņa nedeg jau pusgadu, plauktiņš nav pielikts jau gadu, bet izlietne tek jau mēnesi, – stāsta Žaklīna. Turklāt gadās, ka, dzīvodams kopā ar kādu, cilvēks jūtas vientuļāks, nekā būdams viens. Žaklīna atzīst, ka pēdējā kopdzīvē arī viņa to ir izbaudījusi. Tad labāk būt vienai nekā tādās attiecībās.
Iespējams, Žaklīnas dzīve nebūtu tik piepildīta, ja viņai nebūtu tik labu draugu. Viņai ir divas lieliskas kompānijas, kas turas kopā jau vairāk nekā desmit gadu. Kopā ar draugiem apceļota puspasaule. Pēdējais kopīgais ceļojums veda uz Irānu. Draugi ir tie, kas Žaklīnai neļauj noskumt arī tajos brīžos, kad attiecībās iestājusies pauze.
– Ļoti augstu vērtēju draudzību ar šiem cilvēkiem, jo, lielā mērā pateicoties viņiem, es šo dzīvi nevis tikai dzīvoju, bet izdzīvoju, izbaudu, un tā man ir daudz krāsaināka, – teic Žaklīna.
Kādi vīrieši Žaklīnai patīk? Neesot svarīgi – blondīns vai tumšmatis. Pēc rakstura viņa pati esot ļoti apķērīga un izdarīga. Žaklīnā apvienojies Latgales vecmāmiņas darba krietnums un sīkstums ar mammas rīdzinieces apgriezieniem. Un blakus Žaklīnai vajag tādu pašu darbīgu vīrieti.
– Lai vīrietis varētu būt man blakus, man viņš par kaut ko ir jāapbrīno. Viņam ir jāizdara kaut kas tāds, ko es pati nevaru. Un, protams, viņam jābūt koptam un vairāk vai mazāk jāuztur sevi labā fiziskā formā. Turklāt man ir arī svarīgi, lai vīrietim ir humora izjūta un viegls skats uz dzīvi. Tas gan nenozīmē, ka viņam visu laiku ir jāplēš joki un jāsmejas, – teic Žaklīna. Viņa pati dzīvi cenšas uztvert viegli un vēlētos, lai arī vīrietis, kas ir viņai līdzās, to uztver līdzīgi.
– Vēl man ir ļoti svarīgi, lai vīrietis neņem galvā tās muļķības, par ko dažkārt cepas sievietes. Jo tā taču ir, ka brīžiem mēs pašas nezinām, ko gribam. Ja vīrietis ņem galvā katru sievietes vārdu, viņu pārņem mazvērtības kompleksi. Man patīk, kā sieviešu kaprīzes uztver viens mans draugs. Viņš mēdz teikt: tas taču viņai pāries…
Žaklīna atzīst – jaunībā personīgajā dzīvē pieļāvusi mazāk kļūdu nekā tagad. Tolaik sirds un intuīcija ļoti pareizi pateikusi priekšā, kā rīkoties. Tagad viņa ne vienmēr notic intuīcijai, vairāk domā, analizē un meklē “piekto stūri”. – Ir tāds teiciens, sieviete pēc trīsdesmit vairs neflirtē, bet filtrē, – joko Žaklīna.
Vai attiecībās ir svarīgas kvēlas jūtas? Mācītājs un ģimenes psihoterapeits Sandis Ratnieks televīzijas raidījumā “Precos ar svešinieku” apgalvoja, ka attiecības, kas veidotas ar prātu, nevis karstām jūtām, ir noturīgākas.
– Domāju, cik cilvēku, tik variantu. Varbūt var veidot attiecības uz aprēķina pamata, ja ir ko zaudēt – ja zini, ka vari zaudēt īpašumu, tev nav kur dzīvot, viena nevari uzturēt bērnus vai varbūt sievas vai vīra tēvs ir ietekmīgā amatā. Bet kāds aprēķins var būt raidījuma “Precos ar svešinieku” dalībniekiem? Vienu mēnesi būt kameru priekšā? Senos laikos, apprecinot meitu un dēlu, apvienojās divas dzimtas. Varbūt taisām televīzijas šovu ar harēmu, jo Austrumos aizvien pastāv harēms?! – sašutusi spriež Žaklīna.
Žaklīnas dzīvē ir bijusi gan mīlestība no pirmā acu skata, gan tādas jūtas, kas nāk lēni un nesteidzīgi. Uzsākot attiecības ar savu otro nopietno vīrieti, pāris sācis dzīvot kopā jau pēc pirmā randiņa un kopā pavadīja sešus gadus. Savukārt kāds cits vīrietis mīlestības apliecinājumus izrādīja veselu gadu, līdz abiem sāka veidoties kas kopīgs. Attiecībās nav un nevar būt nekādas formulas, teic Žaklīna.
Ieminos par kopdzīves likumu, ko patlaban aktīvi apspriež sabiedrībā. Ja viņa nekad nav jutusi vilinājumu iestūrēt laulības ostā, varbūt pieļauj domu savas attiecības ar otro pusīti noformēt juridiski, noslēdzot kopdzīves līgumu?
– Neredzu lielu atšķirību – salaulāties dzimtsarakstu nodaļā vai noslēgt kopdzīves līgumu. Arī zagsā taču var tikai sareģistrēties, atsakoties no svinīga pasākuma. Uzskatu, ka laulība kā institūcija ir cilvēku kultūras daļa. Mēs taču esam homo sapiens, nevis dzīvnieki, kas vienkārši tāpat dzīvo pāros. Nebūtu labi tādu tradicionālu vērtību kā laulība pazaudēt. Bet, no otras puses, – ir 21. gadsimts. Lai speciālisti spriež, varbūt ir vērts ieviest arī kopdzīves līgumu, – teic Žaklīna.
