Māris Zanders: Lemberga un Juraša tikšanās – kurš kuram aizbāzīs muti 14
Ir vismaz divi publisku politisku diskusiju modeļi. Tie ir saturiski atšķirīgi, abiem ir visas tiesības pastāvēt, attiecīgi nav jēgas kādu no tiem apzīmēt kā pareizāku vai labāku.
Pirmā modeļa visspilgtākā izpausme ir priekšvēlēšanu debates, kuru dalībnieku primārais uzdevums ir nevis galarezultātā iezīmēt kādus kopīgi atrastus risinājumus vai kopīgi konstatētas problēmas, bet parādīt sevi uz sāncenšu fona. Šajā modelī svarīgs ir ne tik daudz saturs, cik tas, vai dalībniekam citi spēj aizbāzt muti, vai viņš pats māk iedzīt citus stūrī utt. Lemberga un Juraša tikšanās šonedēļ LTV “1 : 1” pieskaitāma šim pirmajam modelim. Atļaušos minēt, ka publika gaidīja nevis diskusiju par, piemēram, juridiski neskaidro “valsts nozagšanas” jēdzienu, bet iespēju novērtēt, kurš kuru pārspēs retorikas mākslā. Tiem, kuriem simpatizē Lembergs, primāri bija pārliecināties, kā viņš tiek vai netiek galā ar Jurašu, un otrādi. Zināmā mērā auditorija ir tieši savējie, kuru priekšā sevi jāpierāda. Pārējie ātri vien saprot, ka neko jaunu vai noderīgu neuzzinās.
Atkārtošu, ka modelis ir pastāvēt tiesīgs, un negrasos to vīzdegunīgi apzīmēt par “šovu” vai “cirku”. Cita lieta, ka Latvijā pietrūkst otrā modeļa, kurā vēlamais mērķis ir noteikts jaunu ideju kopums, nevis tas, kurš “uzvarējis”. Nevarētu teikt, ka šo modeli nekad nav mēģināts veidot, tomēr ir kāda – labojama – kļūda. Daudz piesauktā objektivitāte paģēr, lai uz diskusiju tiktu aicināti tieši pretēju uzskatu paudēji. Pro-blēma ir tā, ka tad diskusija ātri pārveidojas par pirmo modeli – dalībnieki patiesībā atrāda sevi savai auditorijai, jo saskarsmes punktu tāpat īsti nav. Līdz ar to auglīgākas būtu tādas otrā modeļa diskusijas, kurās pulcināti ir salīdzinoši radniecīgi politiski spēki, kuri jau runā vienā politisko jēdzienu un vērtību valodā, attiecīgi ir laiks runāt par saturu. Manuprāt, nav lielas jēgas otrā modeļa diskusijā aicināt, piemēram, Iesalnieku un Jaunupu. Iespējams, būtu krāšņi, bet tas arī viss. Saprātīgākas kombinācijas ir Bordāns – Dzintars, Pavļuts – Jaunups un līdzīgi, jo tad ir lielāka iespēja, ka auditorija iepazīsies ar dažādām versijām par to, kas ir konservatīvisms vai liberālisms, vismaz deklarēti līdzīgi domājošie varētu caur strīdu (un paliekot konkurenti) nonākt pie racionāli formulētiem priekšlikumiem, nevis atziņas “pats muļķis”.
Man šis otrais modelis liekas jo nozīmīgāks tādēļ, ka pirmā modeļa īpatnības nosaka arī to, kā to vispār var vēlāk komentēt un apspriest. Jau pieminētā raidījuma gadījumā, protams, var teikt, ka Jurašs demonstrēja spējas, kā mēdz teikt, turēt Lembergam līdzi, nesagumt, bet – tas kaut ko liecina par konkrēto politiķi, bet ne par sistēmiskās korupcijas vai KNAB darba kvalitātes tēmu. No šī viedokļa interesanta būtu diskusija starp Jurašu un Streļčenoku, Strīķi un Kalnmeieru. Te, starp citu, parādās vēl kāda diskusiju modeļu pro-blēma. Amatpersonas tiek aicinātas kā “eksperti”, tomēr pirmo vijoli vienalga spēlē “politiķi”, kuriem visbiežāk ir ļoti atšķirīgi kompetences līmeņi un priekšstati par savas dalības diskusijā mērķi (parādīt sevi, labāk paklusēt u.c.).
Jebkurā gadījumā ir skaidrs, kā sācies ne tikai jauns mācību gads, bet arī skrējiens pretī Saeimas vēlēšanām nākamgad. Un vismaz pagaidām liekas, ka lielā daļā Latvijas politiskā spektra dominēs diskusiju pirmais modelis “personību mērīšanās”. Nedaudz amizanti ir tas, ka tieši “zaļajiem zemniekiem”, manuprāt, būtu svarīgi, lai pastāvētu arī otrais. Proti, ZZS interesēs patiesībā nav, lai viņu publiskā komunikācija reducētos līdz Lemberga publiskām ķildām ar Jurašu, Strīķi vai Judinu, jo tad būtu jāsecina, ka nekā piedāvājama otrajam modelim šai politiskajai grupai īsti nav, ka t. s. Rīdzenes sarunas ir teju vai būtiskākais ZZS temats. Nemāku spriest, vai tas ir apzinātas rīcības vai nejaušības rezultātā, bet pagaidām relatīvi nepieredzējušajai Jaunajai konservatīvajai partijai izdodas apspēlēt pieredzējušo ZZS, iespiežot to viena jautājuma, vienas tēmas stūrī ar vienu runātāju no ZZS puses.
