Priekšroku deva 100% merino 0
«Mēs nenodarbojamies ar lauksaimniecību, mēs audzējam Vācijas merino vietējās tīršķirnes aitas, lai varētu atbalstīt kristīgo nometņu centru un bērniem un jauniešiem par piedalīšanos būtu jāmaksā mazāk.
Sākotnēji šim nolūkam būvējām mājas, tagad nodarbojamies ar aitkopību profesionālā līmenī,» iepazīstinot ar savu ganāmpulku, saka Madonas baptistu draudzes priekšnieks Dmitrijs Diks Bortņikovs. «Par aitām daudz rakstīts arī Bībelē,» viņš piebilst. Tiesa, tur nav ne vārda par aitu barošanu un kopšanu, šīs zinības apgūtas pašmācības ceļā un semināros, padomus neliedz arī Latvijas Aitu audzētāju asociācijas speciālisti.
Vācijas merino vietējā (VMV) ir Latvijā populārākā gaļas aitu šķirne, ko izmanto krustošanai ar Latvijas tumšgalvēm, lai uzlabotu gaļīguma īpašības. Saskaņā ar ciltsdarba programmu VMV aitas ir audzējamas tīršķirnē, lai varētu iegūt vaislas materiālu pārdošanai un nevajadzētu to ievest no ārzemēm. Šobrīd mūsu valstī ir izveidotas divas VMV šķirnes audzētavas. Lielākā no tām ir kristīgo nometņu centra Ērgļa spārni šķirnes saimniecība SIA 3D development Ērgļos, kurā februārī mita 113 VMV tīršķirnes aitu mātes un 54 jaunaitas.
“Pašlaik aitiņas nepārdodam, jo tās vajadzīgas ganāmpulka atražošanai. Teķīšus, kas neder vaislai, pārdodam nobarošanai citām saimniecībām, kad tie sasnieguši 4–6 mēnešu vecumu,” stāsta ganāmpulka saimnieks Jānis Stankevičs. Parasti tas notiek pavasarī, jo vasarā daudz uzmanības prasa nometņu rīkošana un trūkst brīvu darba roku lopbarības sagatavošanai, turklāt pirms ganību sezonas jēriem ir visaugstākā pārdošanas cena. “Šķirnes saimniecībai ir jāievēro stingri kritēriji, ja kāds dzīvnieks gada vecumā tiem neatbilst, tas tiek pārdots, nokauts, apēsts,” uzsver Dmitrijs. Brāķēšanu veic sertificēts vērtētājs pārraugs, pēc kura norādījumiem tiek atlasīti dzīvnieki vaislai.
Kad ganāmpulkā būs 250 aitu mātes, tad gadā vaislai varētu tikt pārdotas pat līdz 200 VMV aitām. Aitkopji prognozē, ka tas varētu notikt jau pēc diviem gadiem.
Dabisko pļavu vilinājums
Nometņu centram pieder 70 hektāri zemes Ērgļu pagastā, no kuriem 40 ha ir pļavas, kas paredzētas aitu ganīšanai. Pakāpeniski ganības tiek atjaunotas, iesējot aitām paredzēto zālāju maisījumu, taču tas notiek lēni. Lopbarība tiek iepirkta no citām saimniecībām. “Ja būtu atjaunotas ganības, proti, sētie zālāji, tad mums pietiktu arī ar savām”, spriež Dmitrijs. Taču izdevīgāk lopbarību nopirkt no citiem, nekā gatavot pašiem – lai atmaksātos investīcijas par lauksaimniecības tehniku, ganāmpulkam jābūt vairākas reizes lielākam. Tāpēc aitu audzētāji vairāk domā par tehniku, kas izmantojama ganību atjaunošanai, piemēram, ganību ecēšām.
Apganīšana notiek, izmantojot pārvietojamos aplokus. Saskaņā ar pārrauga ieteikumu aitas tiek ganītas grupās. Katra grupa tiek turēta maksimāli atstatu viena no otras, lai izvairītos no baru sajaukšanās. Ganības tiek veidotas tā, lai katrā nogabalā būtu kāds krūmu puduris, kur dzīvniekiem patverties no saules.
Ziemā aitas atrodas novietnē, kur barības izdalīšana ir roku darbs. “Dienā ganāmpulkam izbarojam divus trīs rituļus (siens, vītināts siens). Papildus izbarojam arī spēkbarību no bioloģiskā saimniecībā audzētiem graudiem – kviešiem, auzām, pupām, miežiem. Visu laiku dzīvniekiem pieejams laizāmais sāls,” Jānis atklāj aitu ēdienkartes saturu. Barības devā līdz februāra beigām ir arī zaru slotiņas.
“Mēs esam bioloģiskā saimniecība, tāpēc jāpērk bioloģiskie graudi,” piebilst Dmitrijs. Par piedāvājuma trūkumu aitkopji nesūdzas, gadam vajag apmēram 15 tonnas graudu. Graudus maļ paši akmens dzirnavās, tostarp arī pupas, kas aitām garšo tīri labi.
Aitas tiek piebarotas pirms lecināšanas un lecināšanas laikā, kā arī atnesoties. Graudu maisījums tiek arī jaunaitām.
Jēri dzimst aprīlī
Aitu mātes produktivitāti raksturojoši rādītāji SIA 3D development audzētavā: dzīvmasa 70–90 kg, vilnas nocirpums 4–5 kg, auglība 150–180%.
Lai gan merīnaitām nav raksturīga sezonāla meklēšanās, Ērgļos dzīvnieki tiek aplecināti vienreiz gadā – novembrī. Tas tiek darīts apzināti, lai jēri līdz jūnija vidum, kad notiek to vērtēšana, būtu sasnieguši atbilstošo vecumu un nepieciešamos parametrus. Pārraudzības gads aitkopībā ir no 1. jūlija līdz 30. jūnijam.
Jērus sver 70 dienu vecumā, ja svēršanas datums neiekļaujas šajā intervālā, tad dzīvnieks paliek bez vērtējuma. “Es nevaru izvēlēties, man jādara tā, lai jēri būtu novērtējami līdz 15. jūnijam,” skaidro Dmitrijs. Ideāli būtu, ja aitas varētu lecināt decembra beigās, tad jēri dzimtu maijā, kad ir siltāks un zaļa zāle. Tiesa, kad saimniecībā būs jau 250 aitu mātes, lai nauda apgrozītos ātrāk, jēru dzimšana būšot tomēr jāorganizē divas reizes gadā – ziemā un vasarā. Tāpēc tiek cerēts, ka līdz tam laikam pārraudzības normatīvie akti būs atbilstošāki reālajai situācijai aitkopībā. “Merīnaitām nav sezonālās meklēšanās, lecini, kad gribi. Merīnaitai nebūtu par grūtu divos gados jērus atnest trīs reizes,” piebilst Jānis. Tiesa, tik intensīvi ražojot jērus, aitu mātei būtu īsāks darba mūžs.
Jānim jēru nākšanas laiks ir visskaistākais laiks. Kad tas brīdis ir klāt, tad vīri uz maiņām nāk uzmanīt aitas. Dzemdības ir vieglas. “Sarežģījumi parasti rodas, ja neesam pacietīgi,” piebilst Dmitrijs, “nevajag aitas steidzināt un dzīt stresā. Viņas pašas tiek ļoti labi galā, vairāk jāuzmana tikai pirmā gada aitiņas.” Metienā ir vidēji divi jēri. Jēru vidējais svars piedzimstot – aitiņām 5,5 kg, teķīšiem 6,5 kg.
Sarežģītākais esot nevis jēru piedzimšana, bet gan to saglabāšana. VMV ir labas mātes, taču kādreiz kāda var arī atteikties no bērna un šo brīdi nedrīkst palaist garām nepamanītu. Jēru saglabāšana līdz atšķiršanai ir apmēram 88%. Piens ir pietiekamā daudzumā, dažas mātes var izbarot arī trīs jērus, taču trīņu dzimšana netiek veicināta. “Mums ir viena vācu māte, kurai droši vien atkal būs trīnīši un viņa tiks labi galā. Bet, ja kādai jaunajai piedzims trīs, ko viņa darīs? Viņai taču ir tikai divi pupi,” spriež Dmitrijs. Ir problemātiski trešo – lieko – jēru piemānīt pie svešas mātes, kurai aizņemts tikai viens pups, tāpēc trīņi vaislai netiek atstāti, tāpat kā jēri, kas dzimuši kā vieninieki. Tiesa, kā atzīst Jānis, lai ātrāk paplašinātu ganāmpulku, vaislai pagaidām tiek atstātas jaunaitas vieninieces.
Aitas ir veselīgas un slimo reti. Divas reizes gadā tiek vakcinētas pret parazītiem – ganību sezonai sākoties un beidzoties. “Ja netiek veikta attārpošana, jēri lēnāk aug. Nagi aitām tiek apstrādāti divas reizes gadā – vienu reizi to dara pakalpojumu firma, otrreiz paši,” stāsta Jānis.
Re, kur mūsu puikas!
VMV teķus iepērk Vācijā, viņu darbs pie aitiņām ir rudenī. Kad aitiņas aplektas, teķus nošķir atsevišķi līdz nākamam rudenim. “Un tā gadu no gada. Līdz pienācis sirms vecums, kad veselība pieklibo un darbi vairs tā neveicas… Pēc teķu aiziešanas mūžībā to ķermenis tiek atdots kritušo dzīvnieku savākšanas uzņēmumam,” stāsta Jānis. Arī šobrīd no Vācijas atvesti trīs jauni teķi, lai atjaunotu ganāmpulka asinību.
Lai gan VMV teķi ir visnotaļ draudzīgi, tomēr aitkopji neiesaka tiem uzgriezt muguru. Ir dzirdēti stāsti, ka priekšgājējiem pat ribas lūzušas. “Pirmajam teķim, ko atvedām no Vācijas, gan patika uzšaut. Šie vairāk gaida, ka viņus mīļos,” Jānis bužina vaislinieku pieres. “Vispār viņiem ir diezgan vīrišķīgs dzīvesveids, atvedām reiz vienai saimniecībai trīs teķus no Vācijas, pēkšņi dzirdam kūtī būkšķus, izrādās, tie sitas sarkanām pierēm.” Pieauguša VMV teķa dzīvmasa ir vidēji 130 kg.
Viens teķis var apkalpot līdz piecdesmit aitas, taču šķirnes audzētavā aitas sagrupētas piecās grupās, kurai katrai savs teķis. Lielākajā grupā ir 30 aitas. Saimniecībā tiek izmantotas lecināmās siksnas un krāsas klucīši. “Mums ir svarīgi arī zināt, kad aitas aplektas un kad dzims jēri. Kontrole ir ļoti būtisks faktors,” piebilst Dmitrijs. Lecināšanas laikā katru rītu aitas tiek piebarotas ar graudiem un tad pēc krāsainajām mugurām var novērtēt prognozējamo atnešanos un teķa produktivitāti.
Plāno siltināt dzemdību bloku
Kūti uzbūvēja pirms trim gadiem. “Pavisam vienkārši,” smej vīri, “bez Eiropas naudas.” Pajumte dzīvniekus no aukstiem vējiem pasargā ar plēves materiāla sienu. Elektroenerģiju ražo ģenerators. Ūdens tiek pievests katru dienu ar konteineru. Protams, lielajā salā tas sasalst, bet ledus tiek izsists un aitas var padzerties. Barošana notiek divas reizes dienā – no rīta un vakarā, tad arī tiek atvests ūdens.
Teķi dzīvo eksperimentālā aizgaldā, pusmetru augstāk nekā aitas. Tas tāpēc, ka tur izbūvētas redeļu grīdas, caur kurām spirām bija jāizkrīt cauri. Taču šis eksperiments īsti nesanāca, jo dzīvnieki no barotavas izvalkāja sienu un tas nosprostoja konusus, pa kuriem spirām jākrīt lejā. “Pēc idejas apakšā vajadzētu būt tīriem mēsliem, bet tagad tur ir tādi paši pakaiši kā citur,” sūkstās Dmitrijs. Ideja aizgūta no padomju laikiem, bet arī tad kaut kas līdz galam nenostrādāja, jo mēslu piltuves ziemā salušas ciet.
Aitas tiek cirptas reizi gadā – orientējoši 14. jūnijā. Šajā dienā notiek arī vērtēšana, vakcinēšana, nagu griešana. “Merīnaitas ir vieglāk cirpt nekā citas šķirnes, jo tām nav tik daudz vilnas uz vēdera, kājām, galvas, kas ir grūtāk apstrādājamas,” uzsver Jānis. Vilnas garums ir 10,1–10,6 cm. Vilna tiek pārdota vai izmantota saimniecības ēku siltināšanai.
