Priekšplānā – pensionāru materiālā stāvokļa uzlabošana 5
“Lielas daļas pensionāru stāvoklis ir kritisks, tas turpina pasliktināties un nav pieļaujama vilcināšanās situācijas uzlabošanai. Veco cilvēku problēmām beidzot ir jākļūst par visas valsts prioritāti,” 18. maijā atklājot Latvijas Pensionāru federācijas (LPF) 10. kongresu, uzsvēra tās vadītājs Andris Siliņš (ZZS). LPF uzdevums vienmēr bijis aizstāvēt veco cilvēku vairākuma intereses Latvijas valsts augstākajās institūcijās, to skaitā Saeimā un valdībā. Arī turpmāk galvenie risināmie jautājumi būs pensiju palielināšana, kļūdu novēršana pensiju aprēķinos un senioru veselības apdrošināšanas ieviešana.
Palielina domi
LPF domē turpmāk būs pārstāvētas visas dalīborganizācijas. Šādas izmaiņas federācijas statūtos atbalstīja visi kongresa dalībnieki. A. Siliņš norādīja, ka tas dos iespēju uzklausīt pēc iespējas plašāku priekšlikumu klāstu, kā arī vairos iespējas sniegt svarīgu informāciju lielākam skaitam senioru.
Kongresā tika ievēlēta arī jaunā LPF valde. Lai tā būtu darbspējīga un varētu paust visas senioru sabiedrības viedokļus, kongresā tika pieņemts lēmums, ka tajā turpmāk strādās 10 reģionu un Rīgas pārstāvji – pa diviem no katra reģiona, LPF vadītājs un viņa divi vietnieki. Arī seši valdes locekļi, kas ikdienā darbosies valdes telpās Rīgā, pieņemot apmeklētājus un organizējot dažādus pasākumus. Par valdes locekļiem no Rīgas tika ievēlētas Brigita Ripa un Austra Kokarēviča, no Kurzemes – saldenieks Kārlis Sergejevs un talsenieks Aivars Šķuburs, no Vidzemes – gulbeniete Anna Vīgante un Alfons Jumiķis no Siguldas. Latgali pārstāvēs rēzekniete Antoņina Ružāne un Antons Ločmelis no Balviem, bet Zemgali – jelgavniece Inta Savicka un Pēteris Jansons no Skrīveriem. Domē būs arī atkārtoti ievēlētais LPF vadītājs A. Siliņš, kā arī viņa vietnieces – Sarmīte Krecere un Dzintra Žilde, kā arī Aija Kušķe, Māra Nāruka, Ārija Šekstello, Maruta Muste, Andris Ozoliņš un Jānis Felsbergs.
Kopš iepriekšējā kongresa uzlabojusies organizācijas finansiālā situācija: 2014. gadā tās rīcībā bija 16 900 eiro, turklāt daļu no šīs summas (8000 eiro) LPF kontā ieskaitīja Labklājības ministrija. Tā radusies iespēja ne tikai nodrošināt federācijas darbu, arī turpmāk iztiekot bez biedru naudas, bet arī organizēt dažādus reģionālos saietus, piemēram, konferences, kā arī atjaunot līdzdalību ietekmīgā Eiropas senioru organizācijā EURAG.
Kā vienu no tuvākajiem uzdevumiem A. Siliņš minēja juridisko pakalpojumu loka paplašināšanu pensionāriem. Lai tos sniegtu, varētu izmantot gan seniorus ar juridisko izglītību, gan augstskolu juridisko fakultāšu maģistrantus, kuriem LPF birojs varētu būt pirmā prakses vieta. Vairāk esot jādomā arī par citu tautību pensionāru iesaistīšanu. Kā viens no pirmajiem soļiem šajā virzienā varētu būt informatīvais biļetens krievu valodā.
Kongresa dalībnieki iesniedza federācijas valdei izskatīšanai un tālākai virzīšanai veselu virkni priekšlikumu, piemēram, panākt, lai tiktu atdota atpakaļ pensijām domātā nauda, ko valsts savulaik “aizņēmās” no sociālā budžeta. Ierosināja mazās pensijas indeksēt divas reizes gadā, palielināt tām neapliekamo minimumu, kā arī, aprēķinot pensiju, ņemt vērā darba stāžu, atbrīvot no nodokļiem pensionārus, kas vecāki par 75 gadiem, ieteikt Labklājības ministrijai iekļaut LPF pārstāvi Sociālās uzņēmējdarbības konsultatīvajā padomē, sakārtot gaidīšanas rindas pie valsts apmaksātiem ambulatorajiem speciālistiem, ieviest 100% kompensāciju medikamentiem.
Vienprātības tomēr trūkst
Periodā līdz nākamajam LPF kongresam galvenais uzdevums paliek iepriekšējais – mērķtiecīgs darbs pensionāru materiālā stāvokļa uzlabošanai. Obligāts priekšnoteikums šāda mērķa sasniegšanai ir senioru kustības vienotība, atzina atkārtoti ievēlētais vadītājs A. Siliņš. Lai gan balsošana par amatu kandidātiem kongresā notika pārsteidzošā vienprātībā, pašās federācijas biedru rindās tās tomēr trūkst.
“Pēdējos četros gados no LPF izstājušās vairākas senioru organizācijas, dažas no tām ir atgriezušās, bet ļaunums kopējai lietai ir nodarīts. Sašķeltība nopietni vājina senioru iespējas pozitīvi risināt dažādus jautājumus valsts augstākajās institūcijās, jo vienmēr atrodas kāds, kas var teikt: “Jūs neesat vienīgie, ir citas senioru organizācijas, kas pauž pretēju viedokli.” Vēl sliktāk, ja ar pretēju viedokli publiski uzstājas federācijas dalīborganizāciju pārstāvji, noliedzot uzstādījumus, kas ar pārliecinošu balsu vairākumu demokrātiski pieņemti federācijas valdē vai domē. Gribu aicināt visus mūsu organizācijas biedrus būt vienotiem, kad jārisina visiem pensionāriem nozīmīgi jautājumi. Kamēr valstī darbojas tā saucamās alternatīvās pensionāru organizācijas, jāmēģina rast iespēju vispirms par problēmu diskutēt senioru vidē, lai uz sarunām ar valsts institūciju pārstāvjiem varētu iet ar vienotu viedokli,” uzsver A. Siliņš. Viņš uzskata, ka nesaskaņas senioru vidū bremzē daudzu svarīgu jautājumu risināšanu, piemēram, Labklājības ministrijas paspārnē izveidotajā Senioru lietu padomē.
Rīgas Vidzemes priekšpilsētas pensionāru biedrības vadītāja Lilija Škutāne, kas piedalījusies visos LPF kongresos, neslēpj, ka nav apmierināta ar vadības un A. Siliņa darba stilu, kas viņai atgādinot “kompartiju”. “Mūsu biedrība atbalsta valdību un nekad nepiekritīs, ka tās darbu kritizē. Manuprāt, Saeimas Sociālo un darba lietu komisija un tās vadītāja Aija Barča (ZZS) strādā ļoti labi. Arī šis kongress nav veiksmīgs, par domes vēlēšanām vispār nerunāsim, tās nebija demokrātiskas,” viņa uzskata, atklājot, ka turpmāk daudz labprātāk sadarbosies ar Rīgas aktīvo senioru aliansi un citām organizācijām, nevis ar LPF.
Atgādināsim, ka 2012. gadā Latgales pensionāru apvienības konferencē, kurā piedalījās 18 Latgales pensionāru biedrību pārstāvji, tika pieņemts lēmums pārtraukt sadarbību ar LPF, tai pārmetot ignorējošu attieksmi pret Latgali. Šajā kongresā piedalījās tikai astoņu Latgales senioru organizāciju pārstāvji, pārsvarā no Balviem un Rēzeknes.
VIEDOKLIS
Mārīte Magone no Valkas pensionāru kluba “Zelta rudens”: “Uzskatu, ka Andra Siliņa uzņemtais kurss ir pareizs. Pats galvenais – lai pensionāru biedrību pārstāvji nekašķētos. Arī domes sēžu laikā bieži nākas dzirdēt vecu cilvēku kašķi, lai gan daži to sauc par viedokļu dažādību. Skan vaimanāšana, bet nav konstruktīvu sarunu. Daudz tiek runāts par visiem sen zināmām lietām, nevis to, ko vajadzētu darīt citādi.
Ja varam iesaistīt vecos cilvēkus dažādās aktivitātēs, ja viņi dzied, dejo, spēlē teātri un mazliet arī tamborē, tad viss ir kārtībā. Mums, Valkā, nepatīk vaimanātāji. Esam optimisti – lieli dziedātāji un dejotāji. Viens piemērs: šajā kongresā mēs uzdāvinājām LPF goda priekšsēdētājai Ainai Verzei mūsu pensionāru kluba dalībnieces Ausmas Kurpnieces dzejoļu krājumu, ko viņa sarakstījusi astoņdesmit piecu gadu vecumā. Viņa spēlē arī teātri, kopj dārzu, vārdu sakot, ir piemērs mums visiem.”
