Priekšnosacījumi augstu zirņu ražu iegūšanai 0
Nobeigums. Sākumu lasiet Agro Topa februāra numurā.
Nezāles
Laukam, kur plāno audzēt zirņus, ir jābūt maz piesārņotam ar nezālēm, tomēr praksē zirņu sējumi lielākoties mēdz būt stipri nezāļaini, un tas ir viens no būtiskiem mazu ražu iemesliem. Zirņu sējumu piesārņojums ar nezālēm gadu no gada katrā laukā var būt atšķirīgs. Vairāk no nezālēm cieš tīrsējas sējumi nekā mistri. Saveldrētam tīrsējas sējumam cauri izaug gan vārpata, gan virza, gan bastarda āboliņš un citi augi.
Lai samazinātu zirņu sējumu nezāļainību, vispirms jāveic visi iespējamie nezāļu ierobežošanas pasākumi priekšaugam, bet pēc tam arī pašiem zirņiem, izmantojot agrotehniskos paņēmienus jau rudenī, kad pirms augsnes aršanas izdara rugaines lobīšanu. Pavasarī tūlīt pēc zirņu sējas jāveic nezāļu ierobežošana, veicot sējumu ecēšanu, kas ir efektīvākais nezāļu ierobežošanas paņēmiens. Ar vienu sējumu ecēšanas reizi pirms zirņu sadīgšanas un vienu līdz divām reizēm pēc zirņu sadīgšanas iespējams samazināt viengadīgo vasaras nezāļu skaitu par 60–80%. Pirmo reizi lauks jāecē 3.–5. dienā pēc sējas. Nākamo – 5–10 dienu laikā pēc sadīgšanas, kad zirņiem ir pāris īsto lapiņu (3–5 cm gari) un augi labi iesakņojušies. Sējumus ecē pa diagonāli sējas virzienam.
Zirņiem piemīt īpašība ataugt, pat zaroties, līdz ar to ecēšanā traumētie zirņu dīgsti nav būtisks ražas samazināšanās iemesls. Tomēr ecēt vajag siltā, sausā laikā, kad zirņu dīgsti ir mazāk trausli. Atkarībā no vajadzības ecēšanu var atkārtot līdz brīdim, kamēr zirņu augu vītnes nav sakļāvušās.
Ja tomēr ir nepieciešamas ķīmikālijas, tad klasisks ir bazagrāns (3 l/ha) vai bazagrāns kopā ar stompu (1 vai 2 l bazagrāna + 1 l stompa), ko atšķaida 200 l ūdens un smidzina, kad zirņi sasnieguši piecu līdz septiņu lapu attīstības fāzi. Var lietot MCPA (1 l/ha). Vienīgi neiesaku to darīt, kamēr augi nav sasnieguši septiņu lapu fāzi. Nekas ļauns nenotiks, ja augi nedaudz deformēsies. Tikai par dažam dienām pagarināsies augšanas laiks.
Kaitēkļi
Agrāk sētos zirņu sējumus kaitēkļi apdraud mazāk nekā vēlu sētos, tomēr postījumi būs, un tiem vairāk pakļautas būs šķirnes, kurām ir garš veģetācijas periods, kas vēlāk sāk ziedēt un kurām ir arī samērā garš ziedēšanas periods.
Vieni no bīstamākajiem ir gumiņu smecernieki: svītrainais smecernieks – Sitona lineatus L., pelēkais smecernieks Sitona crinitus Hrbst. Ziemo vaboles stadijā augsnes virskārtā. Maija sākumā zirņu svītrainais smecernieks grauž zirņu lapiņas. Pieturoties siltam un sausam laikam, lapu bojājumi palielinās. Vēlāk kāpuri iznīcina jaunus gumiņus un saknes, ar to krasi samazinot vai stipras invāzijas gadījumā pilnīgi iznīcinot ražu. Tāpēc svarīgi ir ievērot augu maiņu un kodināt sēklu.
Zirņu sēklgrauzim (Bruchus pisorum) pārziemo pieaugušie īpatņi – 5–6 mm garas brūnas vaboles ar pelēkiem, dzelteniem vai melniem plankumiem. Ziemo bojātās sēklās, atklātā laukā, zemsedzē. Zirņu ziedēšanas laikā vaboles iznāk no ziemošanas vietām, barojas ar ziedputekšņiem, ziedlapiņām, lapām vai pākstīm. Katra vabole uz pāksts izdēj vienu vai vairākas iegarenas formas dzeltenas oliņas, no kurām pēc vienas līdz trim nedēļām izšķiļas kāpuri, kas ātri iegraužas pākstī, ieurbjas sēklās (pa vienam katrā sēklā) un piecas sešas nedēļas barojas pākstīs, pamatīgi bojājot ražu. Vasaras beigās turpat sēklās iekūņojas un pēc divām nedēļām izšķiļas, izgrauž pākstī apaļu izeju un meklē vietu pārziemošanai. Sezonā attīstās tikai viena paaudze. Nobriedušus, sausus zirņus kaitēklis nebojā, bet mēdz tajos pārziemot.
Ražas zaudējumu rada tumšais zirņu tinējs Laspeyresia nigricana Steph. un plankumainais zirņu tinējs Laspeyresia dorsana F. (reti sastopams). Vairāk cieš zirņu vēlīnās šķirnes un novēlotie sējumi. Tumšais zirņu tinējs pārziemo augsnē, iekūņojies blīvā, ovālā kokonā. Maijā veidojas kūniņa, un pēc 10–18 dienām izlido tauriņš (pirmie īpatņi jau jūnija pirmajā pusē). Apmēram 4–7 dienas pēc izlidošanas dēj pa vienai vai pa divām trim oliņām uz lapām un pielapēm, retāk uz zirņu stublāja un pākstīm. Masveidā tas notiek jūlijā, dēšana ilgst 25–30 dienas. Pēc 8–15 dienām izšķiļas kāpuri, kas caur pāksts mugurdaļu iegraužas pākstī un barojas ar briestošajām sēklām. Pākstī ir viens, retāk – divi līdz četri kāpuri. Attīstījies kāpurs izgrauž caurumu pākstī, nokrīt zemē, kur veido kokonu, bet jaunāki kāpuri parasti aiziet bojā. Šis periods ilgst no jūlija beigām līdz septembra pirmajām dienām. Visstraujāk tinēja kāpuri attīstās, kad gaisa temperatūra ir 21–25 grādi un relatīvais gaisa mitrums 70–90%. L. dorsana izlido par divām trim nedēļām agrāk. Šo kaitēkli ierobežo gan ar bioloģiskām (trihogrammas), gan ķīmiskām metodēm.
Trihogrammas izlaiž zirņu tinēja olu dēšanas sākumā, kas zirņu ziedēšanas laikā notiek vairākas reizes ar vienas nedēļas intervālu. Pirmo reizi – zirņu ziedēšanas sākumā, ja zirņi zied bagātīgi, tad iesaka trihogrammas izlaist arī otro reizi. Trihogrammas tālu nelido, tās jāizlaiž aptuveni ik pēc 20–40 m 50000–80000 (0,5–1 g) uz vienu hektāru. Trihogrammas būs galvenais palīgs mazdārziņu īpašniekiem un vienlaikus ierobežos arī ābolu tinēju, kāpostu un rāceņu balteņu, kāpostu pūcītes kāpuru negatīvo ietekmi uz ražu.
Atsevišķos gados zirņos sastopamas zirņu laputis, kas parādās jau jūlija sākumā.
Zirņiem atļautie pieskares iedarbības insekticīdi ir efektīvi tikai tad, ja trāpa uz pieaugušiem kaitēkļiem to barošanās un olu dēšanas laikā. Pret kāpuriem tie nepalīdz.
Slimības
Viens no galvenajiem selekcijas uzdevumiem ir izaudzēt ne tikai augstražīgas, bet arī pret slimībām izturīgas šķirnes, jo slimību izraisītie ražas zudumi atsevišķos gados var iznīcināt visas augstražīgas šķirnes priekšrocības salīdzinājumā ar mazražīgu, bet izturīgāku šķirni.
Viens no sēklu ražu svārstību iemesliem ir vīrusu infekcijas radītie zaudējumi, kas lielā mērā atkarīgi no laika apstākļiem. Priekuļu Laukaugu selekcijas institūtā tiek strādāts, lai izveidotu no vīrusiem brīvu selekcijas izejmateriālu. Šis darbs sākas ar trešās paaudzes hibrīdiem (F3), atlasot perspektīvos augus turpmākai vērtēšanai selekcijas audzētavās un veicot laboratorijas analīzes. Tiek izbrāķēti visi augi ar vīrusu slimību pazīmēm uz augu veģetatīvām un ģeneratīvām daļām neatkarīgi no tā, cik pozitīvi ir ražības elementu rādītāji. Zirņu šķirnēm ‘Vitra’, ‘Almara’, ‘Selga’, ‘Lāsma’, ‘Zaiga’ ‘Retrija’, kas ir izturīgas pret vīrusu slimībām, krasas ražu svārstības nav novērotas pat nelabvēlīgos laika apstākļos. Tādēļ svarīgi ir ieguldīt darbu un līdzekļus selekcijā uz imunitāti, jo pozitīvie rezultāti ļauj samazināt ražas zaudēšanas risku, kas rodas, audzējot pat ļoti ražīgas, bet slimību ieņēmīgākas šķirnes.
Lielākus kaitējumus zirņu sējumiem nodara sēnīšu slimības. Vairāk izplatītas ir askohitozes: tumšplankumainā, ko izraisa Ascohita pinodes Jones, un bālplankumainā, ko izraisa Ascohota pisi Lib. Latvijā vairāk izplatīta ir A. pinodes. Tās izraisītājs labāk pielāgojas temperatūras svārstībām. Ražas zudumi ir lielāki tumšplankumainās askohitozes gadījumā, jo atšķirībā no bālplankumainās askohitozes izraisa saknes kakliņa puvi. Tādā gadījumā augi aiziet bojā visā veģetācijas perioda garumā – līdz pat nogatavošanās laikam. Agrīnās infekcijas gadījumā aiziet bojā jaunās pākstis. Ja inficējas vēlāk, samazinās sēklu skaits pākstī, sēklu masa, inficētas sēklas zaudē dīdzību pat līdz 90% no optimālās. Kopējā kaitīgā askohitozes ietekme summējas no augu skaita samazināšanās uz platības vienību, asimilācijas virsmas un fotosintēzes enerģijas samazināšanās, jauno pākšu aizmetņu nobiršanas, sēklu nepilnīgas attīstīšanās u. c. Slimību galvenokārt izraisa inficētās sēklas un slimo augu atliekas.
Plaši izplatīta zirņu slimība ir miltrasa, ko izraisa Erysione communis Fr. f. pisi Dietr. Tiek inficētas galvenokārt lapas un pielapes, stipras infekcijas gadījumā – arī pākstis. Slimību var konstatēt vasaras beigās, kad laiks kļūst mitrs un vēss. Inficēto audu pilnīga vai daļēja atmiršana samazina augu fotosintētisko aktivitāti, tiek traucēti bioķīmiskie procesi. Priekuļu šķirnēm miltrasa tiek novērota tikai gados, kad ir īpaši nelabvēlīgi laika apstākļi, kuru iespaidā ievērojami pagarinās veģetācijas periods. Tas pats ir attiecināms uz neīsto miltrasu, ko izraisa Peronospora pisi Syd. vai Peronospora viciae d By. Šī slimība aizkavē augšanas procesus, lapas un pākstis iekalst, sēklas kļūst sīkas, neattīstās.
Veldre
Tīrsējas zirņu sējumi veldrējas vairāk nekā mistri. Veldrēšanās riskam vairāk pakļautas zirņu šķirnes, kas veido garu stublāju – virs 80 cm. Ražošanas apstākļos nokrišņiem bagātos gados pilnīgas veldres gadījumos sēklu ražas zudumi pārsniedz 0,8–1 t/ha, dažkārt raža aiziet bojā pilnībā – sēklām sapūstot vai sadīgstot.
Savvaļas dzīvnieki un putni
Pēdējos gados Latvijas laukos ir radušās krasi galējas teritorijas apsaimniekošanas situācijas – no aizlaistiem un nekoptiem līdz sakoptiem un regulāri apsaimniekotiem laukiem. Līdz ar to ir vērojama savvaļas faunas pārvietošanās, dislokācijas areālu koncentrēšanās vietas tur, kur norisinās aktīva lauksaimnieciskā darbība. Jo mazāka ir kāda kultūrauga sējumu platība, jo intensīvāka ir savvaļas faunas migrācija uz šīm vietām un postošāka ietekme. Vēlams, lai zirņu lauks būtu atklāts, pārredzams, viegli un regulāri kontrolējams, jo diezin vai sagaidīsit labu ražu klusā vietā vai meža ielokā, kur to apmeklēs mežacūkas, stirnas un zaķi, kas ievērojami paretinās vai pat izpostīs visu jūsu zirņu lauku. Pavasarī sekli iestrādātās zirņu sēklas vai dīgstus mēdz izlasīt vārnas, kovārņi, īpaši vietās, kur mitinās šo putnu kolonijas.
