“Latvijas hokeja sistēma sakārtojas, attīstība notiek. Jāgaida savs Porziņģis.” Saruna ar Lauri Dārziņu 2
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas hokeja izlases uzbrucējs Lauris Dārziņš pasaules čempionātam Rīgā gatavojas pacilātā, atbildīgā noskaņojumā un vienlaikus uzsver – svarīgi ir nepārdegt.
“Es atceros visus savus gūtos vārtus, galvā enciklopēdija, pasaules čempionātos man ir 22,” sarunas ievadā pārsteidz Lauris Dārziņš. “Pirmais bija pret amerikāņiem 2006. gadā Rīgā, zaudējām ar 2:4. Neslēpšu – biju ļoti priecīgs.
Pēc mūsdienu noteikumiem tiesnesis droši vien būtu piešķīris noraidījumu Herbertam Vasiļjevam, kurš diezgan asi noķeksēja pretinieku, bet tajā laikā tā bija parasta spēles epizode.”
Iemeti arī nākamajā spēlē norvēģiem. Tie bija pēdējie divi mači čempionātā, biji ieskrējies?
Es atbraucu no Kanādas junioru hokeja un ar elkoņiem gribēju ielauzties pieaugušajos. Kā švamme centos visu uzsūkt, lai sāk veidoties iespaidi par profesionālo hokeju. Ierados desmit dienas pirms turnīra un veiksmīgi tiku sastāvā, uzreiz sāku bliezt ar pilnu gāzi.
Salīdzinoši veiksmīga pieredze, pirmajā spēlē pret čehiem pretī bija lieli meistari, bet sapratu, ka nekrītu ārā, un aizgāja analīze, kur jāpieliek, lai var arī kaut ko izveidot.
Tu jau laikus zināji, ka tevi gaida izlases nometnē?
Mēs bijām pirmie, kas uzvarēja U-20 pasaules čempionāta B grupā, un skaitījāmies perspektīva paaudze, bija sajūta, ka drīz pieslēgs lielajai izlasei. Junioru izlasē galvenais treneris bija Oļegs Znaroks, kurš pieaugušajiem bija Pjotra Vorobjova asistents, viņiem, šķiet, bija laba komunikācija.
Man zvanīja un interesējās, tas bija jocīgs laiks – pirmajā sezonā Kanādas junioros ar Kelovnas “Rockets” uzvarējām Rietumu līgā un otrajā, sākoties play off, bija divējādas sajūtas, jo galvā sēdēja doma, ka gribu spēlēt pasaules čempionātā Latvijā.
Kas nozīmē, ka komandai jāzaudē play off. Laikam viss notiek uz labu, es pirmajā kārtā labi nospēlēju, bet satraumējos un šķita – forši, nav jāiet uz spēli ar tādām domām. Komanda otro kārtu nepārvarēja, es paralēli centos uzturēt sevi formā, un bija laiks atgūties no traumas.
Pie Vorobjova paspēji arī riepas pavilkt?
Nē, riepas komanda vilka nometnē Ventspilī, kad es atbraucu, viņi jau bija atgriezušies Rīgā. Vēl pavilku kādu uz zoba, ka visi bija nokauti, un uz tā fona es ļoti labi izskatījos. Cik runāju ar čaļiem, tad bija daudz kritušo.
Neviens cits treneris nav licis vilkt riepas?
Kazaņā pie Vladimira Krikunova izgāju visu pirmssezonas nometni ar pilnu buķeti – riepas, krosi. Nedomāju, ka kaut kas vēl var mani baigi pārsteigt.
Pirmā sezona pieaugušo hokejā tev iznāca ļoti agri – 15 gadu vecumā spēlēji Latvijas čempionātā “Lido Nafta” komandā.
Jā, spēlēju maiņā ar savu treneri Anatoliju Jemeļjaņenko, centrā bija Mihails Šostaks, kurš pēc tam Rīgas “Dinamo” darbojās ar ekipējumu. Viņam zelta rokas, ne tikai asinot slidas, bet arī laukumā. Tur bija arī vēl citi leģendāri spēlētāji.
Aleksandrs Klinšovs un Jemeļjaņenko mūs trenēja Baldera hokeja skolā un tos, kas strauji attīstījās, piesaistīja “Lido Nafta” – arī Mārtiņu Karsumu, Edgaru Branci. Labi, ka debitējām kolektīvā, kur ir pieauguši veči, un līdz ar to mūs nedauzīja, atceros, ka “Prizmai” tolaik klājās grūti pret “Vilkiem” un profesionālajām komandām – “Rīga 2000”, “Liepājas metalurgu”. Iemetu Edgaram Masaļskim, kurš jau bija spēlējis izlasē, tas man bija labs grūdiens attīstīties tālāk.
Tolaik jums kaut ko arī maksāja?
Nē, jaunajiem pēc sezonas uzdāvināja ķiveres, nūjas, un ar to pietika. Ieguvām bronzas medaļas. Pirmā kabatas naudiņa bija, kad aizbraucu uz Somijas junioriem.
Pasaules čempionātā Rīgā tev nebija kultūršoka no tā, ka visa arēna pūta taures?
Reāli nevarēja svilpi dzirdēt (smejas). Jā, taures laikam bija no sērijas “kas par daudz, tas par skādi”. Gāju skatīties citas spēles un meklēju vietu tribīnēs, lai blakus nav kāds taurētājs. Daudzi pūta visas 60 minūtes neatkarīgi no tā, kas notiek laukumā.
Es pats arī tiku pie vienas, un tad likās – ja taure rokās, tad jau jāpūš.
Man patīk bungas, saukļi, kad fani vienoti. Taures nogalināja tādu kopīgu uzmundrināšanu. Kanādas junioros arī bijām izlutināti ar skatītājiem, NHL lokauta gadā uz mūsu spēlēm nāca 15, 16 tūkstoši skatītāju, bet tur līdzi jušana ir piezemēta.
Līgumu ar Tamperes “Ilves” noslēdzi pēc čempionāta?
Jā, primārā doma, protams, bija noslēgt līgumu ar Nešvilas “Predators” – divvirzienu vai trīsvirzienu, nebija svarīgi. Gribēju braukt un sisties uz Ziemeļameriku, bet somi ātri izrādīja interesi, bija piemēri, ka amerikāņi ļauj jaunajiem spēlēt tieši Somijā un pēc tam ņem gatavāku spēlētāju.
Tobrīd es pat viņus sapratu, varbūt nebiju gatavs tai gaļas mašīnai, kas būtu AHL un ECHL, viņiem šķita, ka pareizāk man ir palikt Somijā. Divas nedēļas pēc čempionāta jau biju vienojies ar “Ilves”.
Kā tev šķiet – Latvija šobrīd ir tuvāk medaļām kā pirms gadiem 15?
Vidējais līmenis varētu būt audzis. Ja manā laikā U-18 un U-20 izlases būtu spēlējušas A grupā, domāju, būtu arī zaudējumi ar divciparu skaitļiem. Tagad izlases, kas tiek augšā, var nospēlēt diezgan līdzīgi arī ar lielvalstīm.
Tajā pašā laikā šķiet, ka agrāk jaunie spilgtāk nāca iekšā – Karsums 16, 17 gados veidoja klimatu junioru izlasēs, Jānis Sprukts tika pieaugušo čempionātā 18 gados, arī Kaspars Daugaviņš debitēja un pat deva pienesumu. Tagad nav tādu piemēru.
Hokeja sistēma sakārtojas, kļūst masveidīgāka, halles saceltas, entuziastiskie vecāki nekur nav pazuduši, tas ir lieliski. Attīstība noteikti ir, jāgaida savs Porziņģis.
Tu savā dēlā Henrijā redzi to aizrautību, kas tev bija bērnībā, augot pie “Daugavas” stadiona un nemitīgi darbojoties ar nūju?
Viņam sports ir tāda pati aizrautība kā man, bet man, cik sevi atceros, hokejs likās gandrīz vai vienīgais ceļš, un biju ļoti iekšā tajā idejā.
Dēls nav jāskubina, šajā pandēmijas laikā hokejs mazliet palicis malā, jo halles ir ciet un treniņu process gandrīz neeksistē. Viņš tāpat atrod, ko darīt, iet sētā futbolu spēlēt.
Mūsdienās iespējas jauniešiem ir tik dažādas, un laikam nevaru pateikt, ka ir tikpat iededzies kā es savulaik. Es viņu atbalstu, dodu padomu, bet kādu ceļu izvēlēsies – redzēsim.
Tu esi teicis, ka patīk, kad likmes ir augstas. Vai šajā mājas čempionātā likmes nebūs augstākās karjerā?
Apzināmies, ka tas ir liels turnīrs un gribas paveikt lielas lietas. Ir laba priekšnojauta, bet, gatavojoties turnīram, mēģini būt labākajā formā gan individuāli, gan kā komanda. Tas ir process, kurā nedrīkst arī sadegt, jāpieiet vienkārši.
Augstākās likmes būs atkarīgas no tā, kā turnīrs ievirzīsies – mums būs jānostāda sevi pozīcijā, kad likmes aug. Viss būs atkarīgs no mūsu spēles. Pieejam treniņu procesam ar maksimālu atbildību.
Bobs Hārtlijs no jums prasīs, bet neļaus sadegt?
Jā, viņš turēs tonusā, ir meistars tajā lietā. Zina, kurā brīdī un kas spēlētājam, visai komandai ir vajadzīgs, un dara to ar pārliecību, jo ir rezultāts. Spēj to iedvest komandai.
Kad vēl ritēja Gagarina kausa fināls, dzirdēju viedokli – ja Bobs uzvarēs, uz izlasi atbrauks pārāk atslābinājies.
Nē, viņš atbrauca un uzreiz bija iekšā par visiem 100 procentiem. Darbaholiķis labā nozīmē, pirmais hallē, un pieļauju, ka pēdējais iet prom. Noteikti nav – ka tik šis viss ātrāk beigtos, mēs te paspēlēsim drusku hokeju, un tad es braukšu svinēt.
Viņš arī ar Latviju grib sasniegt lielus mērķus. Tas ir tikai labi, ka uz izlasi brauc čempionu titulus izcīnījuši cilvēki – tas paceļ atmosfēru, nav noslēpums, ka daudziem sezona izvērtās smaga. Tie, kas atbrauc ar tituliem, inficēs arī pārējos.
Elvis Merzļikins pēc septiņiem zaudējumiem NHL izteicās, ka šādas sērijas ir patiešām smagas. Kā tu tiec pāri Rīgas “Dinamo” neveiksmēm? Pie zaudējumiem nepierod?
Sporta psiholoģija teic, ka pēc uzvarām pārāk nedrīkst būt eiforijā, zaudējumiem – nešaustīt sevi. Tas ir skaisti, grāmatas sarakstītas, bet realitātē – zaudējumiem piemetas nelāgs smagums.
Kad ierados Kanādas junioros, Kelovna bija kļuvusi par čempioniem jau iepriekšējā gadā – visi pienācēji uz to atmosfēru pavilkāmies un uzvarējām vēlreiz. Nevienā brīdī nelikās, ka var zaudēt, arī esot iedzinējos, daudzas spēles neticami izvilkām.
Pēc tam Čehijā sezonas vidū nokļuvu turnīra lejasgala komandā, es biju jauns, entuziastisks, braucu pēc spēļu prakses, bet redzēju – nevienu ģērbtuvē nevaru pacelt, partnerim, kas sēž blakus, sezona jau norakstīta.
Tāpēc tiešām labi, ka izlasē ierodas džeki pēc labām sezonām. “Dinamo” bijusi eiforija un arī smagi gadi, kaut kādi nospiedumi paliek. Komandā vajadzīgi uzvarētāji – jo vairāk, jo labāk.
Tu studē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Būsi treneris?
Man būs hokeja trenera kvalifikācija, pirmā līmeņa augstākā izglītība. Studijas iet uz beigām, visi priekšmeti pabeigti, rakstu divus gala darbus, un pēc čempionāta ir eksāmeni, tā ka man burbulī būs ko darīt, jāatkārto viss apgūtais.
Sāku studēt, jo padsmit gadus lidinos pa naktīm lidmašīnā, Holivudas filmas visas laikam esmu redzējis, lēnām esmu pārslēdzies uz Eiropas, Japānas kino.
Šķita, ka vajag savā profesijā papildus praktiskajai pieredzei pievienot teorētiskās zināšanas, un lielos vilcienos to arī esmu ieguvis.
Kad beigšu spēlēt, varēšu teikt, ka hokeju esmu absolvējis un izkodis cauri. Šobrīd fokuss vēl ir uz spēlēšanu, ir idejas, ko darīšu pēc karjeras, bet šobrīd atklāt negribu.
Pēc mājas pasaules čempionātiem spēlētāji mēdz paziņot par karjeras beigām izlasē. Ceru, ka tev šādas domas nerosās pa galvu?
Kad biju jaunāks, šķita – es neko nepaziņošu. Izlase ir kaut kas svēts, unikāls, fokusam jābūt uz komandu, nevis atsevišķu spēlētāju. Negribas nozagt uzmanību. Skaidrs, ka visādas domas šaudās pa galvu, un, golfa terminoloģijā runājot, – ja ir 18 bedrīšu laukums, tad esmu uz 16., 17. Mēģināšu finiša spurtu uztaisīt spēcīgu.
Vēl jau darbiņš ir nākamā gada Pekinas olimpiskās spēles?
Tik tālu cenšos nedomāt uz priekšu – zinu, ka ir, olimpiāde ir kas fantastisks, man bijusi iespēja divās spēlēt. Bet līdz Pekinai ir pasaules čempionāts, olimpiskā kvalifikācija, jaunā sezona, tās ir trīs milzīgas lietas. Jāņem viss pēc kārtas.
Par ko šopavasar izlasē ir centrālā joku tēma, par ko pasmejaties?
Pārbaudes spēlēs Slovākijā pavadījām kopā vairākas dienas, izgājām cauri visiem čempionātiem un atcerējāmies visādus brīžus, labs saliedēšanās izbraukums. Tas bijis fascinējošs piedzīvojums.
2007. gadā Maskavā pirms spēles visi nokliedzām “Kirov Lipman number one”, viņš arī bija ģērbtuvē, nofilmējām, žēl, ka toreiz telefoni nebija tik labi un mūsu sejas bija vienos kvadrātos.
Mēģinājām sameklēt, bet visiem telefoni nokauti, nevar reanimēt atmiņu kartes. Tas bija labs, arī Kirova reakcija bija tāda – labs, labs (smejas).
Tu man reiz sūtīji savu darbu augstskolā par uzturu, tur viss ļoti skaisti sarakstīts. Dzīvē izdodas pieturēties pie ideālā plāna?
50 uz 50. Kad esmu Rīgā, ēdu kvalitatīvu pārtiku un varu ievērot pareizu uzturu, bet izbraukums ievieš korekcijas – ir lidojumi, naktis, un reizēm ielido trijos četros. Nav iespējams saglabāt režīmu, tas spēlētājiem ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, spēlējot tik plašā līgā.
Reiz lidoju ar jums no Minskas, un tur lidostā gandrīz visa komanda iegāzās ātrās ēdināšanas restorānā.
Minska pat nav traģiskākais, stundas lidojums, bet pēc slodzes uzreiz vajadzētu kārtīgi un veselīgi paēst, taču tas nav iespējams. Stundu ar autobusu brauc uz lidostu, izej pārbaudes un tad jau “katls vārās”, ieraugi fast food, un visi metas iekšā.
Ja ir jālido uz Krievijas vidieni, kur ir laika zonu maiņas un brokastu laiku maiņas, tad ir skaļi teikt, ka hokejisti ievēro veselīgu dzīvesveidu.
Golfa sezonu esi atklājis?
Jā, jau martā, tur pat vēl ledus kārta ūdens šķēršļos bija, bumba atsitās. Kad ir brīvāks brīdis, braucam spēlēt uz Ozo golfa klubu, arī Jūrmalā ir kvalitatīvs laukums. Kad var ceļot, labprāt ar savu kompāniju dodamies arī uz Igauniju, Lietuvu.
Vizītkarte. Lauris Dārziņš
* Dzimis 1985. gada 28. janvārī
* Hokejists, uzbrucējs
* Latvijas izlasē debitēja 2003. gada novembrī, piedalījies deviņos pasaules čempionātos un divās olimpiskajās spēlēs. Kopā 136 spēles (48 vārti un 42 rezultatīvas piespēles)
* Kopš 2008. gada ar divarpus sezonu pauzi Kazaņā un Čeļabinskā spēlē Rīgas “Dinamo”, komandas kapteinis. Jauno laiku vienības rezultatīvākais spēlētājs – 547 spēlēs 322 punkti (131+191).
* Trīs reizes piedalījies KHL Zvaigžņu spēlē (2011., 2019., 2020.)
* Sieva Lelde, dēls Henrijs (11), meita Hanna (5)
