Māris Antonevičs: Faktiski Kazahstānas notikumi ir pielikuši punktu tā sauktajām krāsainajām revolūcijām 52
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valstīm, kas pirms 30 gadiem izrāvās no PSRS un sāka patstāvīgu dzīvi, ir bijuši dažādi attīstības ceļi. Daudzās no tām jau uzreiz par galveno iezīmi kļuva autoritārisms, tomēr, šķiet, tikai trijās var runāt arī par personības kulta veidošanu – tā, ka līderis ne vien tur savās rokās visu politisko un ekonomisko varu un kontrolē faktiski visas dzīves sfēras, bet viņa vārdā nosauc pilsētas, ielas un lidostas, uzstāda pieminekļus, izliek portretus visās iespējamās vietās, publiski apjūsmo un tamlīdzīgi.
Tās ir Turkmenistāna, Azerbaidžāna un Kazahstāna, un attiecīgi to līderi – Saparmurats Nijazovs, pazīstams arī ar sev piešķirto titulu Turkmenbaši (“Visu turkmēņu tēvs”), Heidars Alijevs un Nursultans Nazarbajevs. Visi agrākie augsta ranga kompartijas funkcionāri, kas izmantoja īsto brīdi varas sagrābšanai.
Tomēr ir kāda atšķirība – Alijevs (miris 2003. gadā) un Nijazovs (miris 2006. gadā) jau daudzus gadus nav starp dzīvajiem un viņu tēli drīzāk kļuvuši par ikonām, kuras savās interesēs sekmīgi izmanto viņu pēcteči, toties ar Nazarbajevu ir cits stāsts.
Neskatoties uz to, ka 2019. gadā viņš 78 gadu vecumā šķietami piekrita varas nodošanai un par jauno Kazahstānas prezidentu kļuva viens no viņa līdzgaitniekiem Kasims Žomarts Tokajevs, daudzas pazīmes liecināja, ka varas grožus turpina turēt tieši Nazarbajevs (viņam bija piešķirts Valsts drošības padomes vadītāja amats) un viņa ģimenes locekļi.
Jaunais prezidents ļoti centās izrādīt simbolisku pazemību bijušā līdera priekšā – tieši pēc viņa ierosinājuma galvaspilsēta Astana tika pārdēvēta par Nursultanu, kā arī uzstādīti pieminekļi Nazarbajevam.
No Rietumu izpratnes viedokļa tas, protams, ir dīvaini – te pieminekļus liek pēc nāves, Austrumu tradīcijās tas izskatās normāli.
Tomēr problēma tā, ka ar šiem ārišķajiem cieņas apliecinājumiem acīmredzot ir bijis par maz, lai izveidotos pilnīga savstarpēja uzticība. Pasaulē joprojām nav skaidrs, kas janvāra pirmajās nedēļās īsti notika Kazahstānā.
Tomēr viena no izplatītākajām (un ticamākajām) versijām – spontāni protesti, kuru fonā noticis galma apvērsums, kas beidzot ļāvis prezidentam Tokajevam koncentrēt varu savās rokās. Cena, kas par to samaksāta, ir augsta un atstās ietekmi ne vien uz Kazahstānu, bet arī ļoti plašu reģionu, kurā palielināsies Krievijas ietekme.
Faktiski šie notikumi ir pielikuši punktu tā sauktajām krāsainajām revolūcijām, kas ilgākā laika periodā notikušas vairākās valstīs, kas izveidojušās bijušās PSRS teritorijā, – ļoti bieži pēc tām sekoja politiskas pārmaiņas, savukārt Kremlī bija vērojama mērena panika, apjaušot, ka līdzīgi procesi agri vai vēlu var skart arī Krieviju.
Pēdējais sekmīgais šādas revolūcijas piemērs ir Armēnija, kur 2018. gadā pēc politiskajiem protestiem demokrātiskā ceļā pie varas nāca pašreizējais prezidents Nikola Pašinjans. Savukārt iepriekšējais nesekmīgais – 2020. gada notikumi Baltkrievijā, kur viss liecināja, ka diktatora Aleksandra Lukašenko dienas ir skaitītas, tomēr viņš spēja iekrampēties varā. Izšķirošais izrādījās Krievijas sniegtais atbalsts.
Bija skaidrs, ka tieši palīdzības lūgšana Putinam varētu kļūt par “neliešu pēdējo patvērumu”, bet tolaik vēl nebija skaidrs, kā to nokārtot tā, lai vēlāk nebūtu neērti taisnoties un stāstīt, ka vispār jau “mūsu tur nav”.
Kazahstānas notikumi ir pēkšņi atklājuši mehānismu, kā to visu īstenot legāli, izmantojot tā saukto Kolektīvās drošības līguma organizāciju, ko biežāk apzīmē ar saīsinājumu no krievu valodas – ODKB. Tiesa, oficiāli to var lietot tikai šīs organizācijas dalībvalstīs – līdzās Krievijai tur vēl ir Baltkrievija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Armēnija un Tadžikistāna, tomēr arī tas nav maz, lai veidotu kaut ko līdzīgu saimnieka un vasaļa attiecībām.
Arī ODKB ir vajadzīgs oficiāls iemesls, lai tā varētu iesaistīties, bet, kā tagad saprotams, šajā jautājumā var blefot uz nebēdu – stāstīt par desmitiem tūkstošu teroristu, kas ieradušies no ārvalstīm, bet vēlāk tikpat noslēpumaini pazuduši, nozogot no morgiem un ielām savu kritušo kaujasbiedru līķus (to visā nopietnībā stāstījis Kazahstānas prezidents Tokajevs).
Simboliski, protams, ka savu piekrišanu karaspēka ievešanai nācās dot arī Pašinjanam, kurš pats līdzīga scenārija gadījumā tagad nevis vadītu valsti, bet sēdētu cietumā. Turklāt dalība ODKB viņam nekādā veidā nepalīdzēja, kad sākās karš ar Azerbaidžānu, bet nu arī tas pieder pie lietas, ļaujot Kremlim parādīt, pie kā noved krāsainās revolūcijas.
Var tikai minēt, kādi ir nosacījumi, ko Tokajevs jau saņēmis vai tikai vēl saņems no Krievijas par palīdzību nemieru apspiešanā un iespēju savās rokās koncentrēt varu.
Savu nelielo sarakstiņu šajā sakarā bija sagatavojusi viena no vadošajām Krievijas propagandistēm Margarita Simonjana: esot jāatzīst Krima kā Krievijas sastāvdaļa, jāatgriež kirilica kā oficiāla rakstība, jāpiešķir krievu valodai valsts valodas statuss, “jāliek mierā” krievu skolas, jāizdzen no Kazahstānas pretkrieviskās organizācijas un iekšpolitikā jābeidz “spēlītes ar naciķiem”. Ak jā, un “nemelot Priekšniekam”! Kas ir “Priekšnieks” – katrs var pats nojaust.
Saraksts tāds pazīstams, ja atceramies ierastos Krievijas pārmetumus un prasības Latvijai. Ar to atšķirību, ka mums nekas no tā nav jāpilda, un tas skaidri un gaiši jāpasaka visiem, kas ik pa laikam mēģina iepūst šajā stabulē.
