Zigfrīds Dzedulis: Deputāti novilcina svarīgā zemes privatizācijas likuma pieņemšanu 3
Valsts prezidents Andris Bērziņš aicinājis līdz tautas kalpu lielajām vasaras brīvdienām, tātad būtībā vēl līdz vēlēšanām, pieņemt grozījumus likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”. Tie paredz ierobežot lauksaimnieciski izmantojamās zemes izpārdošanu ārzemju un pašmāju firmām un citiem starpniekiem, kuri lielākoties uzpērk to tikai vienā nolūkā – spekulācijām. Valsts galvenās amatpersonas aicinājumā izskan bažas par likuma skatīšanas gauso gaitu.
Valsts prezidentam Bērziņa k-gam varētu vien ieteikt apmeklēt kādu no Saeimas Tautsaimniecības komisijas sēdēm un pašam pavērot, kā deputāti skata šo likumprojektu un kā tiek pildīts viņa vēl pērn, 10. oktobrī, izdotais rīkojums Nr. 5 par Latvijas zemes resursu aizsardzību un lauksaimniecībā izmantojamās zemes apjoma saglabāšanu.
Vērojot, kā kopš janvāra teju sešus mēnešus to labo, pārlabo, īsāk sakot, muļļā, kamēr tikai maija vidū tiek līdz otrajam lasījumam, rodas iespaids, ka lielākajai daļai deputātu šī Latvijas sabiedrībai svarīgā likumprojekta gatavošana ir vienaldzīga. Nevienu nemulsina fakts, ka 30. aprīlis – agrāk ieviesto zemes iegādes ierobežojumu pēdējā diena – ir garām un ka pašlaik Latvijas zemes tirgus būtībā ir neierobežoti atvērts, ārzemju uzpircēji un vietējie spekulanti to var pirkt uz velna paraušanu. Daži tautas kalpi komisijas sēdēs pārspriež kādus aizvadītās dienas jaunumus, citiem, piemēram, Jānim Urbanovičam, pēkšņi jāizrunājas tālrunī, iespējams, ar kādu no Maskavas “sadarbības partneriem” . Tikmēr komisijas vadītājs Jānis Ozoliņš pieklājīgi dod vārdu ministriju ierēdņiem, kuri katrs savā balsī steidz piekoriģēt vēl kādu priekšlikumu. Pēc tam uzstājas acīmredzami ārzemju interešu pārstāvji, kuri daiļrunīgi biedē ar Eiropas tiesvedību, investīciju aizplūšanu, reitingu kritumu, Latvijas tēla bālēšanu starptautiskajā arēnā un citām nelaimēm, ko Latvija noteikti piedzīvos, pieņemot šos likuma grozījumus. Likumprojekta gatavošana šādā veidā pārvērsta garlaicīgā izrādē, kuras galvenie varoņi paši brīžiem nezina, par ko runā.
Nožēlojami – šajās mēnešiem ilgajās sēdēs un apspriedēs šī no dažādu partiju pārstāvjiem salasītā “tautsaimniecības” kompānija neko nespēj izlemt līdz galam. Tā arī netop skaidrs, piemēram, kāda tad būs vienai fiziskai vai juridiskai personai piederošās zemes maksimāli pieļaujamā platība – līdz 2000 hektāriem vai mazāk; kuram kādā secībā būs pirmā roka zemes iegādē utt., utt.
Pusgada laikā komisija paveikusi vien to, ka sakrājusi prāvu priekšlikumu kolekciju, to skaits sniedzas pāri simtam, un tajos lēnām, kā tuksneša smiltīs pazūd likumprojekta grozījumu galvenā jēga – saglabāt zemi, Latvijas nacionālo bagātību, ļaujot to apstrādāt pašmāju zemniekiem.
Rodas iespaids, ka būtībā tiek darīts viss, lai no likumprojekta, kura galvenais mērķis ir ierobežot uzpircējus un spekulantus, kuri paši zemi neapstrādā un nekad neapstrādās, pāri nepaliktu nekas. Vai arī taptu kārtējais formālais likums, mīksts papīrs, kuru varētu uzspraust uz nagliņas citai praktiskākai lietošanai.
