Māris Antonevičs: Jauns prezidenta ierosinājums – ministra vietnieka amats 10
Bez īpašas atsaucības politiskajās aprindās uztverts Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa aicinājums turpināt diskusijas par izmaiņām valsts pārvaldes sistēmā. Svaigākais piedāvājums – izveidot ministra vietnieka posteni. Tas turklāt neprasītu īpašus pārkārtojumus, jo vietnieka lomu varētu uzņemties pašreizējie parlamentārie sekretāri. Priekšlikums šķiet diezgan loģisks un laikam atbilstošs, taču tā virzīšanu var nobremzēt sistēmas inertums – sak, viss taču tāpat labi darbojas, ko tur mainīt… Šā iemesla dēļ Saeimas darbakārtībā nekad nenonāk tādi jautājumi kā, piemēram, izmaiņas vēlēšanu sistēmā vai Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība. Kāpēc gan esošajiem politiķiem mainīt noteikumus, kas viņiem palīdzējuši nokļūt pie varas? Ja nu vienīgi nedaudz populistiski paspēlēties ar idejām, kurām nav lemts pārtapt lēmumos.
Ar ierindas vēlētājam mazāk saprotamiem ierosinājumiem ir vēl vienkāršāk. Piemēram, savulaik Valsts prezidenta Andra Bērziņa pieaicinātā darba grupa izstrādāja virkni priekšlikumu, mēģinot ar likumu izmaiņu palīdzību virtuāli audzēt Ministru prezidenta “muskuļus” (pilnvaras) un līdz ar to arī viņa atbildību par komandas darbu. Juridiski specifiski formulēti tie guva ļoti vājas atbalsis sabiedrībā un plašsaziņas līdzekļos. Tāpēc nav pārsteigums, ka 11. Saeima tos pasteidzās ielikt dziļā “atvilktnē”, bet jaunievēlētā 12. Saeima par tiem veiksmīgi piemirsa. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī citus Bērziņa priekšlikumus – par partiju sistēmas pilnveidošanu. Tas, protams, ir arī zīmīgs rādītājs Valsts prezidenta iespējām iesaistīties likumdošanā – ja viņa iniciatīvas netiek bagātinātas ar spēcīgu sabiedrisko attiecību kampaņu, visdrīzāk nekas tur nesanāks. Savukārt, lai cerētu uz sabiedrības atbalstu, vispirms ir jākļūst par tautā mīlētu politiķi. Iespējams, ar to R. Vējonis šobrīd nodarbojas, cenšoties nepalaist garām nevienu pasākumu, kurā pulcējas lielāks cilvēku skaits.
Atgriežoties pie priekšlikuma par ministru vietniekiem, jāatceras, ka Vējonim pašam ir ilgstoša pieredze valdības darbā. Tātad priekšlikums nav teorētisks. Parlamentārais sekretārs, kā jau liecina amata nosaukums, vairāk ir saistīts ar likumdošanu. Tiesa, jau šobrīd Ministru kabineta iekārtas likums ļauj skatīties plašāk: “Parlamentārais sekretārs atbilstoši attiecīgā Ministru kabineta locekļa kompetencei uztur saikni ar Saeimu un tās komisijām, pārstāv attiecīgo Ministru kabineta locekli likumdošanas procesā Saeimā, piedalās likumprojektu sagatavošanā un izskatīšanā, kā arī veic citus Ministru kabineta locekļa dotos uzdevumus un pilda normatīvajos aktos noteiktos pienākumus.” Viss atkarīgs no ministra, vai viņš uzticas parlamentārajam sekretāram vai arī uzskata, ka tā ir tikai likumā noteiktā formalitāte. Kopš 90. gadiem parlamentāro sekretāru loma nenoliedzami pieaugusi. Tomēr te vērojamas arī interesantas blakusparādības – tieši Laimdotas Straujumas valdības laikā parlamentārā sekretāra amati tika izlikti pārdošanai politiskajā tirgū. Tā par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru kļuva Nacionālās apvienības politiķis Kaspars Gerhards, bet par parlamentāro sekretāru – Zaļo un zemnieku savienības pārstāvis Edgars Tavars. Tāda kā kompensācija, zinot, ka ZZS ļoti kāroja VARAM. Vēl interesantāks bija premjerei L. Straujumai “piestiprinātais” parlamentārais sekretārs Rihards Kols no NA, kurš mazliet mulsa, kad bija jāpaskaidro, kādi tad ir viņa pienākumi, un tika veikli atbrīvots no amata pēc tam, kad pauda “Vienotībai” netīkamu viedokli par bēgļu uzņemšanu. Loģika tomēr prasa, ka parlamentārais sekretārs pārstāv to pašu partiju, ko pārstāv ministrs. Un jo īpaši, ja šis amats tiek pārveidots par ministra vietnieku. Politiskais tirgus te nebūtu jātaisa.
