Krievi pašlaik ieraudzījuši ekonomiskā kodolsprādziena uzliesmojumu. Triecienvilnis viņus sasniegs pēc dažām nedēļām 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kodolsprādziens, skatoties no cilvēka redzes punkta, notiek tā – vispirms ierauga spilgtu uzliesmojumu, pēc dažām sekundēm cilvēka atrašanās vietu sasniedz trieciena vilnis, bet ar radioaktīvajiem nokrišņiem cilvēks saskarsies vēlāk – pēc dažām dienām vai pat nedēļām.
Tieši ar kodolsprādzienu pašreizējo sankciju un boikota vilni pret Krievijas ekonomiku saistībā ar uzbrukumu Ukrainai salīdzināja krievu ekonomists Sergejs Aleksašenko intervijā vienā no pēdējām neatkarīgās radiostacijas “Eho Moskvi” pastāvēšanas dienām.
“Šobrīd mēs esam ieraudzījuši ekonomiskā kodolsprādziena uzliesmojumu. Triecienvilnis mūs sasniegs pēc dažām nedēļām, ap marta vidu. Bet ar sprādziena radītajiem radioaktīvajiem nokrišņiem būs jāsadzīvo vēl ilgus gadus, iespējams, gadu desmiti,” viņš teica.
Sākotnējās ekonomiskās sankcijas pret Krieviju, pārsvarā dažādām Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam tuvu stāvošām personām un uzņēmumiem, varētu raksturot kā kniepadatas dūrienus agresoram, un to efekti nespēja nodarīt būtisku kaitējumu Krievijas spējai karot. Taču pēc tam sekoja tādu sankciju vilnis, kas mērķēja tieši uz maksimāli ātru triecienu Krievijas ekonomikai, kas vājinātu tās spējas karot. Kas tieši ir izdevies, un kādi varētu būt pieņemto lēmumu ilgtermiņa efekti?
Uzreiz jāsaka, ka Latvijas Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam bija taisnība, kad viņš teica – “tanki ir ātrāki par sankcijām”. Proti, pagaidām nav paredzams, ka sankcijas varētu apturēt karadarbību, lai gan to mērogs neapšaubāmi ir pārsteidzis Krieviju. Taču sankcijas ir ilgtermiņa instruments, tādēļ nevar teikt, ka tās ir neefektīvas.
Pagaidām vislielāko efektu radījušas sankcijas pret Krievijas Centrālo banku (KCB), iesaldējot tās ārvalstu valūtas rezerves.
Tiek rēķināts, ka ASV, ES, Lielbritānijas un Japānas ieviestās sankcijas iesaldējušas apmēram 400 miljardu dolāru vērtas Krievijas Centrālās bankas rezerves, tās rīcībā vēl palikušas apmēram 130 miljardu dolāru vērtas zelta rezerves un ap 70 miljardu dolāru vērtas Ķīnas juaņu rezerves, tāpat vēl varētu būt ap 40–45 miljardi skaidrās naudas rezervju dolāros un eiro.
Tomēr, spriežot pēc Krievijas bankas ļoti straujajām darbībām valūtas rezervju papildināšanai – lēmumam par 80% eksportētāju valūtas ieņēmumu obligātu pārdošanu valstij ne tikai par februāri, bet arī par janvāri; lēmumiem par aizliegumiem ieskaitīt valūtu pat Krievijas rezidentu kontos (piemēram, ārvalstu valūtā nominētu darba algu) un pavēles nepildīt Krievijas vērtspapīru pārdošanas rīkojumus, ja tie nāk no nerezidentiem, tostarp arī Krievijai draudzīgām valstīm, kas sankcijas pret Krieviju nav ieviesušas, piemēram, Ķīnas un Kazahstānas, liecina, ka KCB atlikušās rezerves nav īpaši likvīdas, proti, ātri pārdodamas.
Tas arī viegli saprotams – kam starptautisko sankciju apstākļos var pārdot zeltu par 30 vai 50 miljardiem dolāru un kā to izdarīt, neizraisot strauju zelta vērtības kritumu starptautiskajā tirgū, nav skaidrs.
Lai gan šo darbību rezultātā ir izdevies nobremzēt Krievijas rubļa vērtības strauju krišanos, tomēr tā vērtība turpina svārstīties ap vēsturiski zemāko. Ņemot vērā KCB izslēgšanu no spēles, par svarīgāko barjeru, kas attur Krievijas ekonomiku no kritiena bezdibenī, kļuvuši eksportējošie uzņēmumi un to valūtas ieņēmumi.
Tādēļ diezgan mierīgi var ignorēt visus Krievijas draudus, ka tā apturēs to vai citu preču piegādes pasaules tirgum un šādi izraisīs ekonomisko katastrofu – šādus ekscesus mūsu kaimiņvalsts vienkārši nevar atļauties, valūtas ieņēmumi tai vajadzīgi kā ēst.
Piegāžu pārtraukumi var skart tikai tās jomas, pret kurām tiek vērstas starptautiskās sankcijas, piemēram, uzņēmumu “Severstaļ” un tā tērauda piegādes Eiropai.
Otrs secinājums – Krievija kļuvusi ļoti atkarīga no Ķīnas.
Ja arī Ķīna pievienosies starptautiskajām sankcijām, Krievija paliks vispār bez valūtas rezervēm, turklāt Ķīna ir vienīgais Krievijas partneris, kas spēj kaut cik atvieglot starptautisko sankciju radīto tehnoloģiju un dažādu detaļu deficīta sekas.
Pagaidām gan nešķiet, ka Ķīna gatavotos pievienoties sankcijām, taču tieši tādēļ pagājušajā nedēļā draudīgi izskanēja ziņa, ka Ķīnas atbalstītā Āzijas Infrastruktūras investīciju banka aptur aizdevumu izsniegšanu Krievijai un Baltkrievijai un līdzīgi rīkojusies arī Šanhajā izvietotā Jaunā attīstības banka. Jāpiebilst, ka Krievija ir 6% īpašniece Āzijas Infrastruktūras investīciju bankā un nav spējusi ietekmēt šo lēmumu.
Varbūt ne tik kritisks, taču ļoti nepatīkams fakts Krievijai ir bijusi tradicionāli neitrālās Šveices pievienošanās sankcijām.
80% no Krievijas ārējās tirdzniecības operācijām tika veiktas caur Šveices bankām. Ne velti jau nākamajā dienā pēc paziņojuma par Šveices atbalstu sankcijām Šveices pilsētā Cūgā izvietotais gāzesvada “Nord Stream 2” operators paziņoja par maksātnespēju un atlaida visus 106 uzņēmuma darbiniekus.
Savukārt, ja runājam par Krievijas eksporta un budžeta galveno balstu – naftas un gāzes piegādēm Eiropas tirgum, šajā jomā diez vai kas mainīsies. Neskatoties uz visu lielību par “pagriezienu uz austrumiem”, kas regulāri skan Krievijā kopš 2014. gada un īpaši pastiprinājies pēdējo nedēļu laikā, astoņu gadu laikā kopš Krimas nelikumīgās aneksijas un starptautisko sankciju sākuma nekas īpaši nav mainījies – uz Eiropu joprojām plūst desmit reizes vairāk gāzes nekā uz Ķīnu (155 un 15 miljardi kubikmetru gāzes 2021. gadā).
Lai kaut ko būtiski mainītu šajā jomā, ir vajadzīgi gadu desmiti un milzīgas investīcijas jaunu cauruļvadu būvē un gāzes atradņu attīstīšanā, bet naudu Krievijai šobrīd nav kur ņemt un pieeja kritiski svarīgām tehnoloģijām ir liegta.
Ar naftu, kas ir vēl nozīmīgāks budžeta balsts un veido 50% no mūsu kauslīgās kaimiņvalsts eksporta, ir līdzīga situācija – lielākā tās daļa plūst pa jau sen izbūvētiem cauruļvadiem, un pagriezienam uz austrumiem vai citurieni Krievijai nav nedz ostu jaudu, tās šobrīd noslogotas maksimāli un rezervju nav, nedz arī tankkuģu.
Savukārt Eiropai būs sarežģīti atteikties no šīm piegādēm un vajadzīgi gadi, lai radītu alternatīvas.
Energoresursu embargo droši vien iespējams tikai tad, ja cilvēku dzīvību zaudējumi Ukrainā kļūst katastrofāli. Man nav ne jausmas, kur ir šī robeža.
Krievijas piegādes starptautiskajam tirgum līdztekus jau pieminētajiem energoresursiem ir svarīgas vairākos aspektos – metāli, tostarp vairāki retzemju metāli, minerālmēsli, arī kokmateriāli, ņemot vērā, ka Zaļā kursa ietvaros Eiropa gatavojas pāriet uz koka būvniecību.
Ņemot to vērā, visticamākais nākotnes scenārijs ir ASV, Eiropas pārējās attīstītās pasaules attiecības ar Krieviju līdzīgi kā PSRS laikos – Rietumi pirks no Krievijas minētās izejvielas tieši vai ar tādu valstu starpniecību, kas nav ieviesušas sankcijas, piemēram Turciju vai Dienvidkoreju, savukārt Krievijai pretī piegādās pārtiku un kādas plaša patēriņa preces, taču liegs pieeju tehnoloģijām un finansējumam.
Tas, kā to formulē bijušais Krievijas oligarhs Mihails Hodorkovskis, liegs agresīvajai kaimiņvalstij stabilas attīstības iespējas – pēdējos simt gados nav neviena piemēra, kad valsts būtu spējusi sekmīgi attīstīties, noslēdzoties vai tiekot noslēgta no ārpasaules.
Pat PSRS industrializācija XX gs. 30. gados notika valsts relatīvas atvērtības periodā. Ķīnas piemērs pēdējos gadu desmitos ir vēl uzskatāmāks. Jaunais dzelzs priekškars nolaižas uz vismaz desmit vai vairāk gadiem.
