Atis Klimovičs: Priekšā nopietnu pārbaudījumu ziema 40
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Izturību, pacietību un raksturu, to visu var novēlēt Eiropas iedzīvotājiem gaidāmajā ziemā. Nav šaubu, esam spējīgi pārvarēt tumšos mēnešus, vienlaikus atceroties, ka pašiem mums jāsargā arī demokrātija.
Kāds teiks, ka nevēlas trešo pasaules karu un tādēļ ir bijis pareizi neslēgt Ukrainas robežu krievu aviācijai, arī pieļaujot postošus raķešu uzbrukumus, taču tas tā arī nav nomierinājis aizkaitināto agresoru, kas izrādījies nespējīgs gūt panākumus “normālā” konvenciālā karā. Cits, līdzīgi kā Vācijas kanclers Šolcs, teiks, ka nevēlas izraisīt karu starp NATO un Krieviju, tādēļ tanki ukraiņiem neesot jādod. It kā labi un humāni pateikts, taču šādiem apgalvojumiem visai viegli iebilst, jo izšķiršanās par to, kā pusē nostāties, jau sen ir notikusi.
To skaidri parādījuši daudzi NATO sabiedrotie, minēsim vien trīs Baltijas valstis, kas ne vismazākā mērā nav skopojušās ar kara materiālu palīdzību Kijivai. Tas, protams, nenozīmē alianses karu ar agresīvo Maskavu, taču apstiprina izpratni par šīs cīņas eksistenciālo raksturu. Derīgi atgādināt lielākā un stiprākā Kijivas sabiedrotā ASV norādi, ka karš jāturpina līdz Krievijas sakāvei. Ar to, visticamāk, domāta līdz šim iekaroto ukraiņu zemju atbrīvošana.
Pēc tā, kādas ziņas nāk no Ukrainas karalauka, uz kuru Krievijas diktators Putins gatavojas nosūtīt visdrīzāk pat vairāk par miljons karavīru, nevis vien 300 tūkstošus, kas tiek saukts par daļējo mobilizāciju, gaidāms ilgs un nogurdinošs karš.
Nepatiesi izrādījušies iepriekš dažādu ekspertu viedokļi par kara drīzām beigām. Tagad šādu optimistisku viedokli vajadzētu atmest un sagatavoties garai, tumšai, aukstai un bīstamai ziemai. Protams, vispirms tas attiecas uz ukraiņiem, kam jāsaprot, ar kādiem ieročiem viņi atvairīs jaunos Kremļa sapulcinātos karapulkus, ar kādiem līdzekļiem uzturēs valsts saimniecību pie dzīvības, kā nodrošinās savus iedzīvotājus ar siltumu, pārtiku un, protams, aizsardzību no iebrucēju gaisa uzbrukumiem.
Taču ne mazāk svarīgi un to regulāri dažādos līmeņos atkārto ukraiņi, nepieciešamas apjomīgākas militārās piegādes no sabiedrotajiem. Te galvenais akcents uz amerikāņu palīdzību. Tā labu ieroču veidā krietni līdz šim palīdzējusi cīņā ar iebrucējiem. Tomēr viss nav noreducējams uz militāri tehnisko palīdzību vien, liela nozīme joprojām paliek pret Krieviju ieviesto sankciju reālā īstenošanā un pastiprināšanā, kā arī politiskā spiediena turpināšanā pret Kremli.
Jāizdara viss, lai Putins neķertos pie tā sauktajiem taktiskajiem kodolieročiem. Tāpat Krievijas diktatoram un viņu atbalstošajām aprindām jāliek pavisam skaidri noprast, ka demokrātiskās valstis neļaus ieviest haosu starpvalstu attiecībās, ka agresīvā veidā tiek mainītas pastāvošās valstu robežas.
Vienlaikus ASV un tās sabiedrotajiem NATO jābūt gataviem sniegt daudz konkrētāku militāru palīdzību ukraiņiem, ja Kremlis pārkāps tādu būtisko sarkano līniju, kas noliedz kodolieroču lietošanu. Iespējams, tas var izraisīt reālu konvenciālu militāro “kontaktu” starp aliansi un Krieviju.
No šāda scenārija, protams, jāizvairās visiem spēkiem, taču vienlaikus fašistisku karu īstenojošajai Krievijas valstij jāliek nemaldīgi noprast, ka demokrātisko valstu koalīcija sevi aizstāvēs jebkurā ziņā.
