Tradicionālās antibiotikas pamazām nepalīdz. Jaunākās maksās 6000-8000 eiro cilvēkam? 0
Pasaulē arvien skaļāk runā par antimikrobiālās rezistences jeb pret antibiotikām nejutīgu baktēriju krīzi: arvien biežāki ir gadījumi, kad cilvēki inficējas ar mikrobiem, kuru uzveikšanai nav zāļu. Ir valstis, kur šāds risks pastāv pavisam sadzīviskā līmenī, turpretī Latvijā situācija ir salīdzinoši laba: pie mums vēl neizplatās baktērijas, kas būtu rezistentas pret visām eksistējošajām antibiotikām, un rezistences problēma galvenokārt koncentrējusies slimnīcu reanimācijas nodaļās. Lai šādu stāvokli vēl kādu laiku noturētu, aktīvi jādarbojas – jāierobežo antibiotiku patēriņš un jābūvē slimnīcas ar individuālām palātām, vērtē Latvijas galvenais infektologs, Latvijas Universitātes profesors, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Infekciju uzraudzības dienesta vadītājs Uga Dumpis.
Vasaras sākumā Rīgā notika IV Pasaules latviešu zinātnieku kongress, kurā Uga Dumpis lasīja referātu Kompleksa pieeja antimikrobiālās rezistences pētījumiem slimnīcās. “Par to, ka mēs Latvijā jau apmēram divdesmit gadus pētām slimnīcā iegūtās infekcijas un antibiotiku rezistences problēmas. Parasti tās ir savstarpēji saistītas, jo nereti slimnīcā iegūtās infekcijas izraisa mikroorganismi, kas ir rezistenti pret antibiotikām,” tematu sīkāk paskaidro Uga Dumpis. Stradiņa slimnīcā šajā jomā veikti plaši pētījumi, iesaistot arī, piemēram, antropologus, lai noskaidrotu, kāpēc personāls neievēro prasību par roku dezinfekciju, kas ir būtisks priekšnoteikums, lai neizplatītos baktērijas. Toreiz noskaidrojies, ka tās nav nezināšanas sekas, bet gan savdabīgs veids, kā slimnīcā strādājošie pauž neapmierinātību ar darba apstākļiem un, viņuprāt, netaisnīgiem vadības lēmumiem.
Latvijā vēl droši
Baktēriju rezistenci pret antibiotikām izraisa galvenokārt neapdomīga antibiotiku lietošana, ārstējot gan cilvēkus, gan mājlopus: dabiskās atlases ceļā attīstās baktēriju paveidi, kas ir nejutīgi pret antibiotikām, kurām šie mikrobi būtu jānogalē. Šādu mikroorganismu izplatību veicina slikta infekciju kontroles situācija ārstniecības iestādēs, kad rezistentajām baktērijām ir iespēja nonākt no viena pacienta pie otra vai arī pastāv risks ar tām inficēties ķirurģisku procedūru vai operāciju laikā. Inficēšanās nenotiek vienmēr, šis risks atkarīgs arī no operācijas vai manipulācijas veida, piemēram, sirds ķirurģijā tas ir 1–3%, resnās zarnas vai sarežģītu ginekoloģisko operāciju gadījumā 10–20%. “Ja tā ir parasta baktērija, pacients lieto antibiotikas un izārstējas. Problēmas sākas, ja infekciju izraisa baktērija, kas nav ārstējama ar antibiotikām,” teic infektologs. “Tad jārīkojas kā pirmsantibiotiku ērā, visas strutas un infekciju likvidējot ķirurģiski. Tad defekts ir daudz plašāks, atveseļošanās ieilgst un nenorit tik sekmīgi.”
Uz pasaules fona antibiotiku rezistence ārpus slimnīcām Latvijā ir salīdzinoši reti sastopama. Ārsts pastāsta, ka saskaņā ar Baltijas jūras valstīs veikta pētījuma datiem, kas gan vēl nav publicēti, noskaidrojies – ar veselības aprūpi nesaistītu cilvēku zarnu traktā rezistentas baktērijas Latvijas iedzīvotājiem konstatētas visretāk. Izskaidrojums: antibiotikas pie mums lieto salīdzinoši maz, un veselības aprūpes pieejamība nav augstā līmenī. Vēl viens šajā kontekstā labvēlīgs faktors – Latvija nav pārapdzīvota, cilvēki nedzīvo blīvās kopienās, kurās baktērijas viegli pārceļo no cita pie cita. Arī lopkopība, kurā citās valstīs plaši izmanto antibiotikas un kas rada milzu pienesumu antimikrobiālās rezistences problēmai, pie mums nav tik attīstīta.
Pētījumā toties izgaismota cita nevēlama parādība: par daudz lietojam antibiotikas, ārstējot bērnus, bet salīdzinoši maz, ja ar infekcijas slimībām sasirgst gados veci cilvēki. “Patiesībā bērniem bakteriālas infekcijas, kas būtu jāārstē ar antibiotikām, mēdz būt ļoti reti, bet ar veciem cilvēkiem ir otrādi – situācijas, kad antibiotikas jālieto, varētu būt biežāk. Tam ir vērts pievērst uzmanību.”
Apdraud cilvēces attīstību
Pašlaik pasaulē vairs nav tādu baktēriju, kuras nebūtu rezistentas pret antibiotikām, kas izgudrotas to iznīdēšanai. Latvijā tās visas vēl neizplatās, un joprojām pieejamas arī 1–2 veidu antibiotikas, ko izmanto pret citām zālēm nejutīgu mikrobu izraisītu infekciju ārstēšanai. “Piemēram, pie mums slimnīcās ir kāda baktērija, pret kuru iedarbīgas ir tikai vienas antibiotikas. Tās sāka ražot 50. gados un tolaik izmantoja galvenokārt veterinārajā medicīnā. Tad kādu laiku tās bija aizmirstas, bet tagad izrādījušās efektīvas, ārstējot cilvēkus,” turpina Uga Dumpis, vienlaikus akcentējot, ka tamlīdzīgi rezistences gadījumi Latvijā ir salīdzinoši reti. Ir valstis, piemēram, Grieķija un Turcija, kur šajā ziņā jau valda krīze un nonākšana slimnīcas reanimācijas nodaļā saistīta ar ļoti lieliem bīstamu infekciju draudiem.
Vēl kritiskāki ir apstākļi Indijā un Ķīnā, kur rezistences problēma vairs nav tikai slimnīcās, bet arī pastāv ārpus tām. Šajās valstīs antibiotikas gan ražo, gan plaši lieto, ar tām ir piesārņota augsne un ūdens, turklāt valda pārapdzīvotība, tāpēc baktēriju rezistence ir milzīga, visu sabiedrību aptveroša problēma. “Var gadīties, ka sadzīviskā veidā, teiksim, peldoties, iegūst tādu urīnceļu infekciju, ko ar zālēm nevar izārstēt,” ilustrē ārsts un piebilst, ka šādi gadījumi aprakstīti medicīniskajā literatūrā. Tā ir reāla situācija, nevis kaut kas abstrakts, kas varētu notikt kaut kad nākotnē. Pasaules līmenī antimikrobiālo rezistenci uzlūko kā potenciālu katastrofu, kas apdraud cilvēces attīstību. Ne velti pirms nepilniem diviem gadiem ANO Ģenerālā asambleja tika sasaukta antimikrobiālās rezistences sakarībā. Tā bija tikai ceturtā reize ANO vēsturē, kad asambleja notiek saistībā ar kādu veselības tematu; iepriekš šādā līmenī spriests vienīgi par HIV/AIDS, Ebolas vīrusu un neinfekcijas slimību draudiem.
“Tāpēc runā par pēcantibiotiku ēru – ko mēs darīsim, kad nevienas antibiotikas vairs nedarbosies. Uztraukums ir par to, ka vairs nevarēs transplantēt aknas, ielikt protēzes vai veikt citas operācijas, jo šādiem pacientiem būs ļoti augsts risks nomirt neārstējamu infekciju izraisītu komplikāciju dēļ,” Uga Dumpis apraksta situāciju, kas Latvijā vēl nav iestājusies, tomēr nav arī aiz kalniem – viņaprāt, runa varētu būt par aptuveni piecus gadus tālu nākotni. Pēc viņa teiktā, situācija progresē, un nav pamata cerēt, ka to izdosies apturēt: vēl pirms desmit gadiem visas infekcijas varēja ārstēt un bija virkne iedarbīgu zāļu, bet pašlaik kļūst arvien sliktāk.
Risinājums – vienvietīgas palātas
Tiesa, šajā laika posmā rezistento antibiotiku ierobežošanā Latvijā bijuši arī panākumi, piemēram, izveidota sistēma, kas ļauj laikus pamanīt un iznīdēt pret antibiotikām nejutīga zeltainā stafilokoka izplatību slimnīcās: 2003. gadā no zeltainā stafilokoka infekciju gadījumiem rezistenti bija 40%, patlaban – tikai 3%. Veiksmīgas programmas rezultātā uzlabojusies arī situācija ar rezistento tuberkulozi.
“Tagad ir citas problēmas – gramnegatī-vās zarnu baktērijas, kuras ir vēl rezistentākas par zeltaino stafilokoku un izraisa nopietnus sarežģījumus,” klāsta infektologs. “Tāpēc jāpēta, kuri pasākumi šādas baktērijas vislabāk ierobežo. To mēs jau gadiem esam darījuši, tāpēc zinām, ka zeltainā stafilokoka gadījumā visefektīvākā ir roku dezinfekcija. Gramnegatīvajām nūjiņām ar to nepietiek, to izplatību ierobežot grūti, īpaši tāpēc, ka pie mums slimnīcās ir daudzvietīgas palātas ar kopīgu tualeti.” Nolūkā ierobežot rezistento baktēriju ceļošanu no viena pacienta pie otra, piemēram, Zviedrijā un Nīderlandē, ceļ jaunas slimnīcas, kurās ir tikai vienvietīgas palātas: izrēķināts, ka tas izmaksu ziņā ir daudz efektīvāk nekā karot ar sekām, ko izraisa rezistentas baktērijas izplatība ārstniecības iestādē. “Stokholmas jaunā slimnīca ir 20 Stradiņa slimnīcas galveno korpusu lielumā, tajā ir tikai vienvietīgas palātas. Šajā milzīgajā ēkā ir tikai 500–600 pacientu gultu, bet zviedri uzskata, kas izmaksu ziņā tas būs efektīvi. Visā Stradiņa slimnīcā ir 850 gultu, četrvietīgas un sešvietīgas palātas. Tādās cīnīties ar rezistentām baktērijām faktiski neiespējami.”
Lielas cerības tiek saistītas ar jaunu antibiotiku radīšanu, taču tiek piemirsts, ka tās ir ārkārtīgi dārgas, – ir runa par inovatīviem medikamentiem, kuriem vēl nav lēto ģenērisko analogu. “Cilvēki pieraduši, ka antibiotikas ir lētas, – viens kurss maksā 5–10 eiro,” lēš Uga Dumpis. “Taču jau tagad ārstēšanas kurss ar jaunākās paaudzes antibiotikām vienam pacientam arī Latvijā izmaksā 6000–8000 eiro. Ja tādu gadījumu, kad palīdzēt spēs tikai šīs zāles, kļūs arvien vairāk, zāļu izmaksas pāris pacientiem jau pārsniegs vienas vienvietīgas palātas ierīkošanu.”
Pašlaik slimnīcās trešā daļa pacientu saņem antibiotikas. Ja šādos daudzumos vajadzēs jaunās, dārgās zāles, veselības aprūpes sistēma drīz vien bankrotēs – šādu drūmu ainu ieskicē infektologs, piebilstot, ka tāpēc galvenais uzdevums ir pēc iespējas ilgāk noturēt līdzšinējo antibiotiku efektivitāti. Tas iespējams, drastiski samazinot šo zāļu patēriņu (dati rāda, ka slimnīcās antibiotikas nepamatoti lieto trešajā daļā, ambulatori – pusē gadījumu). Nepieciešams arī pastiprināt antimikrobiālās rezistences kontroli ārstniecības iestādēs, atbilstīgi jaunajiem apstākļiem pārveidojot infrastruktūru, proti, ierīkojot vienvietīgas palātas. Jāsamazina arī antibiotiku lietošana lopkopībā.
Mūsu eksperts
Uga Dumpis, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Infekciju uzraudzības dienesta vadītājs
