Prieks uzspēlēt savējiem. Saruna ar R. Kauperu 0
“Prāta vētras” koncerti dzimtenē allaž bijusi reta, bet ļoti gaidīta parādība. Šovasar puiši startēs 28. jūlijā dzimtajā Jelgavā, bet punktu liks Rīgā Skonto stadionā. Koncertturnejas priekšvakarā par “Prāta vētru” kādreiz un tagad, ārzemēs un mājās saruna ar grupas balsi un dvēseli Renāru Kauperu.
“Prāta vētra” esot Renāra ideja, dzimusi viņa galvā 13 gadu vecumā. Renārs steidz iebilst – “Prāta vētras” rašanās esot daudz kompleksāks pasākums, toreiz Jelgavā sākusies Jāņa Jubalta un Mumiņa (Gundara Mauševica) izveidotā apvienība “Dzēšgumija”, tiesa, tā piedzīvojusi tikai vienu dziesmu. “Vienu vasaru satikos ar Jāni, viņš stāstīja, kā viņi tur darbojas, likās interesanti, toreiz pats mēģināju kaut ko komponēt uz klavierēm. Kad teicu viņam, ka arī man ir kaut kādi pirmie centieni, viņš atbildēja – varbūt mēģinām kopā,” atceras Renārs. “Vairāku mēnešu laikā izvēlējāmies bundzinieku. Klasē viņi bija vairāki, tomēr bijām dzirdējuši, ka Kaspars bija mācījies mūzikas skolā, uzrunājām viņu. Tā kā viņš bija skolas jautrītis, mums bija stingri noteikumi, ka viņš nedrīkst vest savus draugus uz mēģinājumiem, tāpat arī smieties un smīdināt mēģinājumu laikā. Neatceros, parakstījām vai neparakstījām līgumu. Piektais pieslīdēja klāt mans draugs Māris, toreiz kopā darbojāmies raidījumā “Skabarga”. Palūdzu viņu vienā dziesmā paspēlēt klavieres, jo nevarēju reizē nospēlēt un nodziedāt.”
Saku, laikam bijāt ļoti prātīgi jauni cilvēki, bet no kurienes tad “vētra”? Nē, nē, nešaubīgi vētra, spontānas emocijas bija pāri visam, smaida Renārs. “Skaidrs, tagad prāta ir vairāk, tā vismaz šķiet.
Liekas, tagad vairāk jādomā, jāizrunā daudzas lietas, kaut kas jāparedz un jārēķina. Acīmredzot tāds tas ceļš – kaut kad prātam jāpieslēdzas. Varbūt kādā brīdī mazliet pazūd emocijas, tomēr, lai šī “Prāta vētra” būtu ilglaicīgs un arī pelnošs pasākums, ir jāatrod harmoniska savienība starp abiem.”
Jautājums, ko pašam Renāram īsti nozīmē “Prāta vētra” šobrīd – peļņas darbu, otro ģimeni vai apvienību, ar kuru kopā var pamatīgi izlādēties uz skatuves –, liek viņam brīdi aizdomāties. “Protams, tas ir kas vairāk nekā tikai muzicēšana un skaidrs, tas ir kļuvis par nopietnu biznesu, bet pamatakmens ir draudzība, mūzika un, galvenais, prieks būt kopā uz skatuves. Tad, kad tu spēlē koncertu, tu saproti – tas, ko darām, ir kolosāli un tieši tas mums arī ir jādara. Visgrūtāk ir studijā. Jo tad sākas tas, ka viens saka – man liekas, ka vajag spēlēt tā, otrs – nē, man liekas, tieši tā nevajag. Ir daudz strīdu un kompromisu. Tādos brīžos kādam ir jāuzņemas līdera loma. Parasti to dara tas, kas konkrētajā dziesmā ielicis savu komponista artavu. Vēl viens moments – tāpēc mēs aicinām producentu, lai viņš pateiktu galavārdu, lai mums nevajadzētu strīdēties. Zinu, ka “Rolling Stones” ir bijis posms, kad Miks Džegers nesarunājās ar Kītu Ričardu piecus gadus, satikās tikai uz skatuves, varbūt paspieda roku. Patiesībā tas ir absolūti iespējams. Bet man liekas, mēs pagaidām tiekam ļoti labi ar visādām lietām galā un spējam noturēt grupas kodolu veselīgi draudzīgu. Ceļojam kopā, kopā nesam koferus.”
Renārs un “Prāta vētra” vēl pēc desmit gadiem – kādu viņš redz šo ainu? “Ja padomā praktiski, nav neiespējami, ka tas viss turpināsies. Ja Dieviņš dod labu veselību un saticību, kāda ir līdz šim, tad nekādu problēmu. Mums šogad ir 38, bet būs 48 – paskatoties uz tām lielgrupām kā “Rolling Stones”, “U2” vai “REM”, tas nav nekas neiespējams. Tāpat kā līdz šim, mēs varētu izdot albumu reizi trijos četros gados, rīkot tūres.”
Šobrīd ģeogrāfiski “Prāta vētra” apgūst austrumu pusi, vai tā varētu būt arī nākotnē? “Viennozīmīgi pēdējā laikā mums ir daudz koncertu Krievijā, Ukrainā. Par to jāpriecājas, tas ir milzīgs darba lauks, var tikai braukt un braukt. Pēdējā laikā braucam arvien tālāk – sākumā vairāk braucām uz Maskavu, Pēterburgu, bet tagad ir Voroņeža, Jekaterinburga, tikko bijām Dņepropetrovskā. Piedalījāmies ļoti interesantā festivālā Omskā par godu Soču olimpiādei.”
Vai viņus sauc par savējiem?
“Vienā koncertā pieteicējs pateica ļoti labi – tagad uzstāsies “naši inostranci” (mūsu ārzemnieki). Tajos divos vārdos viss ir ļoti precīzi pateikts – savā ziņā esam kā viņējie, jo runājam krieviski, runājam labi, bet reizē esam ārzemnieki, jo Rīga, Jūrmala, Latvija tur vienmēr bijusi tāda īpaša vieta ar inteliģences piesitienu un skaistu arhitektūru.
Bet tajā pašā Omskā, kur bijām pirmoreiz, tu dziedi un domā – kāds brīnums ir radio, televīzija un internets. Viņi zina dziesmas un dzied – “Veķer”, “Na zare”, “Skoļzskije uļici”, “Vihadnije”, “Maybe”. Forši. Tagad domājam tikt līdz Krievijas otram galam, Vladivostokai. Mūs vienmēr ir fascinējusi ideja aizbraukt ar vilcienu no Maskavas līdz Vladivostokai. Tas ir tieši septiņas dienas. Varbūt paņemt kaut ko ierakstīt.”
Jautāju, ar kādu sajūtu šoreiz Renārs gaida koncertus Latvijā – nedz Mežaparku, nedz “Arēnu” nevar atkārtot… “Nesenajos koncertos esam labi ieskrējušies. Sajūta ir ļoti laba. Pamatā spēlēsim dziesmas, ko spēlējam arī Krievijas tūrē, un vēl jaunās. Turam īkšķus par Kasparu, viņš visus grožus ņēmis savās rokās – gan skatuvi, gan videoprojekcijas. Būs labi. Jā, būs arī daži fifīgi pārsteigumi.”
Tāda mēroga grupai kā “Prāta vētra” laikam koncertšovos grūti atrast vietu brīvai improvizācijai, viss norit “pēc programmas”? “Teikšu tā – jo lielāks šovs, jo mazāk improvizācijas, ir vairāk iesaistīto, līdz ar to neiespējamāka kļūst improvizācija. Šis ir tāds laiks, kad tiek sinhronizēta skaņa ar gaismām, tas nozīmē, ka tā lielā mērā ir ieprogrammēta, improvizējot tu to izjauc. Nē, ir dziesmas, kur var darīt, kas ienāk prātā. Ir gadījies, ka ļaudis vienkārši sāk dziedāt “es nenācu šai vietā”. Tie ir lieliski brīži. Domāju, pirmajos koncertos Jelgavā, Ventspilī, Saldū mēs vairāk pieturēsimies pie pamatprogrammas, tālāk jau būs brīvāk. Būs prieks atkal uzspēlēt savējiem.”
