Vecmeistars Romualds Kalsons: prieks mūzikā un mazbērnos 2
Lielā mūzikas balva par mūža ieguldījumu šogad piešķirta komponistam ROMUALDAM KALSONAM. 36 gadus viņš bijis Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors, desmit gadus vadījis augstskolas kompozīcijas katedru, ir lielisks simfoniskā orķestra instrumentācijas meistars.
Komponista devums latviešu mūzikā ir ļoti bagāts un stilistiski daudzveidīgs – no romantiskās stīgas līdz pat groteskai. Starp nozīmīgākajiem veikumiem opera “Pazudušais dēls”, izcils devums latviešu opermūzikas pūrā, divdesmit partitūras simfoniskajam orķestrim, četras simfonijas, klarnetes koncerts, ko repertuārā iekļāvuši arī ārzemju mūziķi, divas simfonijas kamerorķestrim, brāļiem Klišāniem rakstītais “Concerto Grosso” mežragam un trompetei, skaņdarbi ērģelēm, vokālie cikli ar Ojāra Vācieša, Knuta Skujenieka, Ārijas Elksnes un citu latviešu un ārzemju dzejnieku vārdiem – tā Romualda Kalsona radošo devumu raksturoja šā gada Lielās mūzikas balvas žūrijas priekšsēdētājs Vilnis Strautiņš.
Vecmeistars Romualds Kalsons mūs pieņem paša un dzīvesbiedres dziedātājas Irēnas Kalsones, kura divus gadus vairs nav mūsu vidū, savulaik celtajā ģimenes mājā Garciemā netālu no jūras. Mājīgu siltumu rada uguns krāsniņā, bet viesistabā pie sienas komponista drauga, gleznotāja Andreja Rozenberga darbi – kreisajā pusē pie loga Romualda Kalsona portrets, blakus pāris ainavas, bet labajā pusē pats Bēthovens.
Jau sešus gadus Romualds Kalsons neredz. “Iedomājieties, ko nozīmē, ja vairs nevar rakstīt mūziku,” viņš saka. “Arī naktī klausos radio, to ieslēdzu, lai zinātu, cik pulkstenis. Dienas paiet ātri un ir līdzīgas cita citai. Bet es priecājos par mūziku, par mazbērniem.”
– Profesor, viena sudraba statuete jums jau ir – par “Pazudušo dēlu” 1996. gadā piešķirtā. Kā tapa šī opera?
R. Kalsons: – Vēl studējot konservatorijā, man ieteica, iedvesmojoties no Blaumaņa noveles “Pazudušais dēls”, uzrakstīt operu. Sāku domāt, fantazēt, rakstīt. Kad beidzu augstskolu, kādus fragmentus nodziedāja Kārlis Zariņš, arī mana kundze, mecosoprāns Irēna Kalsone. Bet Opera nebija ieinteresēta – kam gan padomju laikos rūpēja tāds temats, budzis Roplainis… Vēlāk pēc mana lūguma Ojārs Vācietis sāka rakstīt libretu, bet plašākas intereses trūkuma dēļ viss atkal apstājās. Tad vienu brīdi radās ideja ar “Pazudušo dēlu” atklāt Operu pēc restaurācijas. Saņēmos un rakstīju tālāk. Bet Ojārs Vācietis jau bija aizgājis mūžībā, un viņa dzīvesbiedre Ludmila Azarova ieteica vērsties pie Jāņa Streiča, kurš palīdzēja sameklēt Ojāra Vācieša dzeju, ko varētu izmantot. Pāris mēnešus pirms Operas atklāšanas uzzināju – nē, Balto namu tomēr atklāšot nevis ar manu darbu, bet ar “Uguni un nakti”. Varat iedomāties, kā jutos. Te zvana Aleksandrs Viļumanis – neuztraucies, ka tavs darbs neskanēs, Operu atklājot, es to izpildīšu tavā dzimšanas dienā… Bet kad tev ir jubileja? Atbildēju, ka 7. septembrī. Ķēros zibenīgi klāt, lai pabeigtu pēdējās lietas. Dienām sēdēju pie rakstāmgalda, reizēm pat vienpadsmit stundas. Pats gāju uz Operu palīdzēt solistiem iemācīties partijas, vadīju arī orķestra mēģinājumus. Tikai vēlāk visu pārņēma diriģents Aleksandrs Viļumanis. Lai atvieglotu solistiem mūzikas apguvi, ierakstīju visu operu magnetofona lentē. Vēlāk “Brakos” manā vadībā operas solisti to izpildīja uz fonogrammas fona. Bet pirms tam, oktobrī, pirmizrāde notika Operā. Tā ar “Pazudušo dēlu” man saistās gan priecīgi brīži, gan pat traģiskas lietas. Pārspīlēta arī “Pazudušā dēla” aiziešana mūžībā, jo viņš tomēr atdzīvojās. Nesen jaunie solisti Viļumaņa vadībā stundas garumā atskaņoja fragmentus no mana darba. Vēl kāda interesanta epizode – Ilzes partiju biju iecerējis Ingai Kalnai, bet viņas toreizējā pedagoģe iebilda – nē, esot par sarežģītu. Nodziedāja cita soliste, bet vēlāk, jau pēc laba laika, Inga Kalna Vācijā savā dzīvoklī viena pati iemācījās Ilzes partiju. Un tad viņai piedāvāja to nodziedāt Latvijas Operā. Cik brīnišķīgi viņa dziedāja un tēloja! Arī visi pārējie solisti bija pacilāti un nodziedāja labāk nekā pirms tam.
– Unikāls gadījums, jo pasaulē zināmie latviešu solisti uz skatuves latviešu oriģināloperās Latvijā ir nepiepildāma vīzija…
– Traģiskākais, ka Ingai deva iespēju lomu nodziedāt tikai vienu reizi. Operas vadība pateica – vairāk izrāžu nebūs, jo “Pazudušais dēls” slikti apmeklēts. Bet es pats biju zālē visās vienpadsmit vai divpadsmit izrādēs, redzēju, viss bija piepildīts, laikam tikai viena izrāde bija ar mazliet mazāku publikas pieplūdumu.
– Pēc tam neesat jutis vēlēšanos ķerties vēl pie kādas operas?
– Nē, “Pazudušajā dēlā” ir viss manas mūzikas kopums. Tur viss ir iekšā.
– Esat teicis, ka jūsu dzīvē nozīmīgas bijušas dažas laimīgas nejaušības…
– Strādājot par skaņu režisoru Latvijas Radio, varēju iepazīties ar orķestra virtuvi. Noderēja tas, ka savulaik biju mācījies spēlēt vijoli… Arī studēt otrreiz – šoreiz orķestra diriģēšanu – sāku nevis vēlmē kļūt par slavenu diriģentu, bet iepazīt citu komponistu partitūru izpildījumu. Esmu spēlējis trompeti, arī citus instrumentus būtībā tikai tādēļ, lai kļūtu par labu komponistu.
– Jums saglabājusies pati pirmā vijole.
– Jā, biju padsmitgadnieks puika, kad viens vijolnieks piedāvāja instrumentu nopirkt par četrsimt rubļiem. Padomju laikā liela nauda. Vecāki šo summu iedeva, un es joprojām vijoli glabāju. Mans tēvs spēlēja akordeonu, vectēvs mazliet trompeti. Mūziku klausījos kopš bērnības. Kā man patika pašam ieslēgt patafonu un klausīties dziesmu par laša kundzi, kas acis bola… Tēvs iemācīja pirmo dziesmiņu uz akordeona “Kur tu teci, gailīti manu”. Akordeons bija nolikts uz krēsla, stāvēju blakus un ar vienu pirkstu spiedu taustiņus. Mana pēdējā improvizācija, fantāzija nelielam skaņdarbam klavierēm, ko līdz galam tā arī neuzrakstīju, arī bija par to pašu tēmu – kur tu teci, gailīti manu…
– Jūsu kompozīcijas un instrumentācijas audzēkņu vidū ir Alvils Altmanis, Kristaps Pētersons, Santa Ratniece, Sabīne Ķezbere, Laura Gustovska. Ko īsti nozīmē saklausīt jaunā cilvēkā talantu?
– Nemaz nav tik vienkārši, savu lomu nospēlē sakritība. Mūzikas akadēmijā biju Kompozīcijas katedras vadītājs, kad viendien pie manis atnāca Ēriks Ešenvalds. Gribot iestāties pie manis kompozīcijas klasē. Labi, nospēlējiet kaut ko. Klausos – viss tik minimāli, nevarīgi uzrakstīts, bet kaut kāda mākslinieciska jušana tajā tomēr ir… Atcerējos: kad pats savā laikā vēlējos iestāties Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā kompozīcijas klasē, Mendelis Bašs manu kora dziesmu izbrāķēja un tiku tikai kordiriģentos. No tās reizes sapratu, ka jābūt ļoti uzmanīgam attieksmē pret cilvēku talantiem. Bet Ešenvaldu toreiz nodevu Selgas Mences rīcībā sagatavošanas klasē. Pēc tam, godīgi sakot, man bija žēl, ka pats viņu nepaņēmu, jo jaunais skaņradis attīstījās ļoti ātri. Biju pat pārsteigts un teicu sev paldies, ka nepārsteidzos un neatraidīju pavisam.
– Ko jūs ar savu astoņdesmit viena gada pieredzi ceļamaizē varētu novēlēt jaunajiem mūziķiem?
– Lai ir patiesi. Lai radošajā darbā izsaka pašu izjusto, nevis atkārto citur noskatīto. Lai visādus efektus neizmanto pašmērķīgi, visu to “spožumu” kaut kā saliekot kopā. Man nav nekas pret efektiem, bet tiem jābūt pamatotiem, lai mūzikai būtu saturs un nevis viena vienīga ķecerība. To panākt lemts ne katram autoram, bet es to novēlētu.
– Vai esat paskaitījis, cik skaņdarbu mūžā radīti?
– Kamēr nebiju kļuvis neredzīgs, biju iekārtojis kastīti, arhīvu, kurā uz atsevišķām lapiņām par katru skaņdarbu bija uzrakstīts tā radīšanas gads, iemesls, pirmais atskaņojums, izpildītāji, kāds citāts. Kopš kaut ko varēju darīt tikai ar lupu, iesākto vairs nevarēju turpināt. Ērģeļu atklāšanai veltītā oratorija “Petruss” bija īpašs pasūtījums no Vācijas, kas nāca ar mana drauga mūzikas vēsturnieka Luca Lesles līdzdarbību. No Vācijas tika pasūtināts arī ērģeļu skaņdarbs, ir bijuši pasūtījumi no Amerikas latviešiem. Bet, godīgi sakot, man nekad nav bijis menedžera un arī pats sev nekāds izcilais menedžeris neesmu pratis būt. Viss bijis atkarīgs no izpildītājiem, kuriem nekad neesmu atteicis. Bet nevienam arī neesmu bāzis partitūru kabatā, lūdzot – izpildi manu skaņdarbu –, kā viens otrs cits kolēģis to darījis.
– Esat bijis raksturā stingrs. Par spīti vairākkārtējiem aicinājumiem, arī vienīgajā partijā nestājāties…
– Jo neticēju tam visam, tad kādēļ lai partijā stātos? Lai rakstītu kantātes Ļeņinam un Staļinam? Uz barikādēm gan biju, tā netīši cīnoties par Latvijas neatkarības atjaunošanu, tiku stāvējis arī “Baltijas ceļā”. Kaut nu mūsu valsts tagad būtu patstāvīgāka kopā ar igauņiem, somiem, lietuviešiem, poļiem, kad Francija un Vācija diktē savu. Bet, ja es būtu bijis aktīvāks menedžeris, varbūt mani vēl vairāk atskaņotu kā Latvijā, tā ārzemēs. Taču arī tagad nevaru sūdzēties. Atskaņo gan radio, gan koncertos. Visvairāk klausos Latvijas Radio pirmo programmu un “Klasiku”. Nospēlē skaņdarbu, stāsta par autoru, un, izrādās, tas bijis mans skaņdarbs. Reizēm pat neatpazīstu (pasmaida). Nupat dzirdēju, ka martā Briselē vietējie mūziķi atskaņos manu skaņdarbu stīgu kvartetam. Priecīgs pārsteigums.
– Esat arī bagāts vectēvs.
– Man ir divas meitas un trīs mazbērni. Karolīna ir pedagoģe Ādažu mūzikas un mākslas skolā, bet Sabīne dzīvo Budapeštā. Tur man divi mazbērni. Martinam šogad būs sešpadsmit, Hannai trīspadsmit. Karolīnas dēlam Kristapam, kas Ādažu mūzikas un mākslas skolā spēlē klavieres, drīz apritēs divpadsmit. Interesanta sakritība, ka kompozīciju viņš mācās pie manas kādreizējās studentes Annas Mangules-Veismanes. Piedalās konkursos, dabūjis prēmijas. Blakusistabā dzirdu, kā mazdēls spēlē. Man visu mūžu bijusi absolūtā dzirde, bet jau vairākus gadus tā paaugstinās par toni. Kristaps spēlē Mocartu Do mažorā, bet man izklausās pēc Re mažora. Kad pats piesēstos pie klavierēm, pirksti ar dzirdi strīdas. Prieks, ka nupat Kristaps atskaņoja arī divus manus skaņdarbiņus. Vienā koncertā – arī jau paša rakstītu vokālu darbu korim, tapis arī skaņdarbs čellam un klavierēm. Vēlētos, lai mazdēls kļūtu par komponistu un ietu manās pēdās, bet, Dievs pasarg’, dīdīt nevar.
– Par kuriem skaņdarbiem vēl pašam prieks, par ko teiktu paldies liktenim, ka izdevies tos radīt?
– Daudz spēlētas ir “Kāzu dziesmas” simfoniskajam orķestrim. Man pašam interesantākas šķiet “Gadskārtu ieražu dziesmas”, par kurām viens kritiķis gan reiz uzrakstīja – laba mūzika, tikai pārāk krāšņa instrumentācija. Sirsnīga šķiet “Retrospekcija”, bet arī to kritizēja – esot skumju valsis, līdzinoties Sibēliusa radītajam. Sanāca gandrīz kā Emīlam Dārziņam… Žēl, ka reti skan “Atvadvārdi” vīru korim, solistei un kamerorķestrim, ko savā laikā labi uzņēma, bet tad nolika malā. Rakstīju asarām acīs Ojāra Vācieša dzejas dēļ.
– Tieši pēc mēneša, 6. martā, mūzikas cienītāji jūs vēlētos redzēt svinīgajā balvas pasniegšanas ceremonijā Operā.
– Visticamāk, tur nebūšu. Taču balva ir liels pārsteigums. Paldies, ka mani atcerējās. Tad jau esmu ierakstījis kādu svarīgu lappusīti latviešu mūzikas vēstures grāmatā.
