Prieks, ka «par latvisku Latviju» 0
Kas palicis atmiņā no Ministru prezidenta Valda Dombrovska un Valsts prezidenta Andra Bērziņa uzrunām, sveicot tautu jaunajā, 2012. gadā? Kā šīs uzrunas tiek vērtētas? Jautāju “Latvijas Avīzes” lasītājiem, kas laikraksta aktualitātēm seko līdzi sociālā tīkla draugiem.lv oficiālajā lapā draugiem.lv/latvijasavize.
Andris Pirvics, ekspeditors un tulks: “Šī V. Dombrovska publiskā uzstāšanās nebija starp labākajām runām viņa politiskajā karjerā, teiktais izklausījās kā monotons uzskaitījums, lai gan saturiski runa nebija nemaz tik slikta. Patika, ka premjers runā nesolīja nekādus zelta kalnus, kuri atnāks 2012. gadā. Ļoti augstu vērtēju, ka premjers skaidri norādīja uz gaidāmo referendumu, uzsvēra, ka viens no Latvijas valsts stūrakmeņiem ir latviešu valoda, tāpēc cilvēkiem esot jāiet uz referendumu un skaidri jāparāda, ka latviešu valoda ir un būs vienīgā valsts valoda. Ieteiktu premjeram padomāt par runas vizuālo noformējumu, jo daudz piemērotāks būtu fons klasiskās krāsās, valsts karogs un Ministru prezidenta karogs. Premjeram ieteiktu arī padomāt par ķermeņa valodu runas laikā. Valsts prezidenta runa diemžēl bija neizdevusies. Nevis satura dēļ, bet gan prezidenta kunga slikto oratora dotību dēļ. Šķiet, prezidents runu nebija pats rakstījis un tādēļ runāja ļoti nedroši, nolasot visu runu no ekrāna. Ieteiktu prezidenta kungam apmeklēt oratora un publiskās uzstāšanās kursus, lai turpmāk intervijas spētu sniegt daudz pārliecinošāk.”
Māris Goldmanis, students: “Es domāju, ka abu amatpersonu runas bija skaidras un konkrētas un izteica lietas, ko es gribēju dzirdēt. Ļoti labs bija prezidenta viedoklis par referendumu, uzsverot tā pretvalstiskumu un bīstamību Latvijas vienotībai. Arī premjera nostāja šajā jautājumā bija skaidra un saprotama. Abas amatpersonas arī reālistiski izteicās par ekonomikas grūtībām globālajā un lokālajā līmenī, liekot skaidri noprast, ar ko būs jārēķinās un jācīnās. Vislabāk, pēc manām domām, norunāja prezidents. Es šajā sakarā nevērtēju pēc izteiksmes, dikcijas vai dzīvīguma, bet pēc konkrētā runas teksta. Savu iemeslu dēļ neviena no šīm amatpersonām nav talantīgi oratori, bet ir jāvērtē, ko viņi saka, nevis tas, kā viņi to saka. Un abu amatpersonu vēstījums bija svarīgs un saprotams. Mans ieteikums viņiem gan ir drusku uzlabot savas oratora spējas, lai runas būtu klausāmākas un frāzes būtu pietiekami konkrētas un saprotamas, lai uzrunātu visu tautu!”
Pēteris Bahurs, ceļu projektētājs: “Redzēju uzrunas. Andra Bērziņa uzruna – nekāda. Valda Dombrovska uzruna – man kā nacionāli noskaņotam cilvēkam bija prieks izdzirdēt, ka premjers spēj runāt par “latvisku Latviju”, kur vienīgā valoda ir latviešu valoda, un ka referendumā jābalso pret. Citādi runa vairāk līdzinājās grāmatveža atskaitei, kas nebija slikta, bet varēja būt vēl cilvēciskāka. Ieteikumi – vairāk harismas, paškritikas, vairāk izjust tautas sāpes! Kā teiktu Pēteris Zālīte: “Kas grib būt valstsvīrs, tā gara skatam jāspēj iespiesties tautas dvēselē.”
Līga Kugrēna: “Diemžēl neredzēju – esmu Austrijā. Bija doma noskatīties video vēlāk – varbūt mainīsies domas par šiem kungiem.”
