Prieks, ka novērtē mūsu darbu. Kā klājas pastniekiem? 0
“Latvijas Pasta” rīkotajā konkursā “Mans pastnieks 2018” klientu balsojumā noskaidroti atsaucīgākie, komunikablākie un laipnākie uzņēmuma pastnieki un pasta nodaļu operatori katrā Latvijas reģionā. “LA” jau esam stāstījuši par Zemgales, Kurzemes, Vidzemes un Latgales pastniecēm, šajā reizē viesojamies pie konkursa “Mans pastnieks” uzvarētājām Rīgas reģionā – Jaunolaines pasta nodaļas operatores Olgas Fedorukas un Rīgas 6. pasta nodaļas pastnieces Ilzes Kužumas.
Darbu atvieglo tehnoloģijas
Balsojuma anketās un komentāros klienti īpaši atzīmējuši pasta darbinieces Olgas Fedorukas spēju ātri, labi un efektīvi veikt darba pienākumus. “Mēs esam maza lauku pasta nodaļa, kaut arī pavisam tuvu Rīgai,” saka Olga, kura Jaunolaines pasta nodaļā saimnieko jau trešo gadu. Par to, ka šogad ieguvusi šādu klientu atzinību un balvu, viņa ir pārsteigta, bet patiesi iepriecināta. “Kad nomainīju iepriekšējo pasta darbinieci, kura šeit bija nostrādājusi ļoti ilgus gadus, daudzi bija pārsteigti, ka es mazāk aizraujos ar garām sarunām, jo vēlos visus apkalpot ātri un tā, lai nerastos rindas. Taču pa šiem trim gadiem vietējie ir ielāgojuši arī manu darba dienas ritmu un izvēlas sev piemērotāko apmeklējuma laiku. Piemēram, no rītiem nāk tie klienti, kuri strādā un vēl pirms darba vēlas nopirkt kādu laikrakstu, žurnālu vai izņemt sūtījumu. Tad no deviņiem līdz vienpadsmitiem nāk pensionāri – saņemt pensijas, samaksāt rēķinus un iepirkties. Uz vienpadsmitiem, kad ierodas pasta mašīna, visi zina, ka esmu aizņemtāka, tāpēc apmeklētāju ir mazāk,” stāsta pasta operatore.
Darbadiena aizskrien ātri un nemanot – no sešiem rītā, kad Olga ierodas pasta nodaļā, līdz pat pēcpusdienai, kad darbs pabeigts. Darba skrējienā pašai nemaz nesanākot ielūkoties jaunākajās avīzēs vai žurnālos. Bet kad darba diena ir galā un varētu kaut ko iepazīt – viss jau ir pārdots un atkal nekā. “Diena paiet ļoti ātri. Turklāt – visaugstākajā koncentrēšanās pakāpē, jo darbs ar dokumentiem un naudu prasa visu darīt patiešām rūpīgi.”
Viņa ir gandarīta, ka uzņēmuma vadība ievieš darbā jaunākās tehnoloģijas. “Šobrīd mums ir atvieglotāks darbs, noņemtas birokrātiskas lietas, kas aizņēma daudz laika. Tagad ir iespēja elektroniski parakstīties, tiek sagatavotas centralizētas atskaites un mums vairs nav jāapkraujas ar papīru kaudzēm. Jaunie datori ļauj daudz ātrāk paveikt darbus. Es varu ar lepnumu teikt, ka esam moderna iestāde! Vienīgais, ko vēl varu vēlēties – lai mana pasta nodaļa tiktu izremontēta,” saka Ilona. Uz šo aspektu norādījuši arī klienti, kuri ierosina rast iespēju atjaunot un uzlabot iekšējos apstākļus pasta nodaļā, jo remonts šeit nav pieredzēts ļoti sen.
Bet kāpēc Olga izvēlējusies darbu pastā? “Pastā nonācu pavisam nejauši. Pēc vidusskolas beigšanas mācījos par apģērbu modelētāju, bet drīz vien sapratu, ka tas, ko mācos, man nepatīk. Mācības pametu un sāku meklēt darbu. “Latvijas Pasts” atsaucās uz manu pieteikumu,” atceras Olga. Sākumā domājusi, ka tas būs tikai pagaidu darbs, jo pēc apmācībām kļuvusi par rezerves pasta pakalpojumu speciālisti. Tas nozīmē, ka jāpalīdz tajās pasta nodaļās, kurās kāds saslimis vai aizgājis no darba. “Tas bija milzīgs temps un atbildība. Bija nedēļas, kad katru dienu pavadīju citā pasta nodaļā, vesela nedēļa vienā nodaļā jau likās ļoti ilgs laiks. Kā gados jaunam cilvēkam man patika šāds darba temps, cilvēku iepazīšana. Vienīgais trūkums bija tas, ka nevarēju saplānot brīvdienas. Tāpēc pēc ģimenes nodibināšanas izvēlējos mierīgāku darbu šeit – Jaunolaines pasta nodaļā. Turklāt, strādājot šeit, es varēju atsākt mācības un nesen pabeidzu augstskolu.” Kā rezerves speciāliste Olga pastā nostrādājusi desmit gadus.
Ar velosipēdu un atslēgu saišķiem
Rīgas 6. pasta nodaļas pastnieces Ilzes Kužumas pārziņā ir Teikas un Čiekurkalna apkārtnes nami un uzņēmumi, kuriem ik darba dienu jāpiegādā jaunākie preses izdevumi, vēstules un sūtījumi.
Ilze darbā pasta nodaļā nonākusi nejauši, kaimiņienes mudināta. “Pēc bērna piedzimšanas īsti nesapratu, ko darīt tālāk. Kaimiņiene piedāvāja darbu pastā. Tā jau astoto gadu esmu maiņas pastniece,” stāsta Ilze. “Mūsu pasta nodaļai ir 13 iecirkņi, katrā savs pastnieks. Savukārt es aizvietoju visus trīspadsmit – gan viņu atvaļinājumu laikā, gan tad, ja kāds saslimst. Proti, es zinu visus trīspadsmit iecirkņus. Šonedēļ viena no pastniecēm ir apslimusi un manā pārziņā ir divi iecirkņi. Ir ko noskrieties,” smejot skaidro pastniece. Savulaik darbu pastā izvēlējusies izdevīgā darba grafika dēļ – var pagūt darbus izdarīt, bērnus uz bērnudārzu vai skolu aizvest, un pēcpusdiena vēl brīva. Atliek laika gan pagulēt, gan grāmatu palasīt un vēl ciemos aizdoties. Piemēram, piektdienā jau divpadsmitos viss darbs padarīts un var doties brīvdienās. Pastniece spriež – ja saskaita kopā vēl brīvās pēcpusdienas, tad pastniekam nedēļā sanāk pat trīs brīvas dienas! Protams, darba diena sākas jau sešos no rīta, kad jāsašķiro preses izdevumi abonentiem un jāsaliek pasta somas.
“Mana darba diena sadalīta divos cēlienos – pusseptiņos dodos ceļā ar laikrakstiem un žurnāliem, jo tiem līdz astoņiem rītā jābūt abonentu pastkastītēs. Pēc tam atgriežos pasta nodaļā, iedzeru rīta kafiju, varbūt pabrokastoju. Deviņos jau dodos otrajā apgaitā. Tad ir darbu uzsākuši biroji un varam piegādāt viņiem paredzētos sūtījumus un pensiju saņemšanas dienās arī pensijas.”
Ikdienas darbos pastniece dodas ar riteni – katru dienu tiek nobraukti aptuveni 20 kilometri. Ilze smej – veselīgs darbs svaigā gaisā ar fiziskām aktivitātēm. Grūtākais laiks ir ziema – tad galvenais noturēt riteni taisni. Pa ledainajiem ceļiem šogad nācies arī pāris reizes nokrist. Bet pavasarī un vasarā izbraucot var priecāties par kluso un smaržīgo rītu. “Mūsu vadība ir solījusi atvieglot mūsu ikdienu un piegādāt mums jaunus – elektrovelosipēdus. Viens tāds jau bija iedots testēšanai, un man ļoti patika. Ar vienu uzlādi var nobraukt divas dienas. Gaidu jauno velosipēdu ar lielu nepacietību!” saka Ilze.
Bet kā atcerēties tik daudz māju durvju kodus un cilvēkus, kas mainās? “Mēs jau visu iznēsājam pēc adresēm, tāpēc tas nav tik grūti. Bet man ir sava klade jeb darba bībele, kurā esmu sarakstījusi svarīgāko par visiem 13 iecirkņiem. Un man ir divi kārtīgi saišķi ar atslēgām un durvju kodu čipiem, lai varu iekļūt visās mājās. Uz atsevišķas lapas man ir sarakstīti durvju kodi, jo visu atcerēties gan nevaru. Nesen gadījās, ka vienu no atslēgu saišķiem pazaudēju, atstāju durvīs. Bet atsaucīgie cilvēki jau pēc neilga laika atslēgas bija nogādājuši atpakaļ pastā,” atceras pastniece.
Bet vai pastnieks vienmēr un visur ir gaidīts viesis? Ilze ar smaidu stāsta: “Mūs vienmēr gaida pensionāri – cienā ar tēju vai kafiju, ar maizītēm un pat pankūkām. Kad ļoti steidzos, bet negribas aizvainot jaukos cilvēkus, nākas izdzert verdošu tēju. Un maizītes paņemt līdzi,” smej Ilze. “Savukārt uzņēmumi uz svētkiem sagādā nelielas pārsteiguma dāvaniņas. Tas ir tik mīļi, jo saprotam, ka viņi novērtē arī mūsu darbu. Tas dod spēku strādāt tālāk.”
