“Prieks, ka latviešu jaunās ģimenes vēlas te redzēt nākotni un sakārtot vidi!” Kā Agnese, divu bērnu māmiņa, “atdzīvina” virsnieku namu Karostā 12
Vivanta Volkova, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Agnese, divu bērnu māmiņa, sapņoja par dzīvokli ar augstiem griestiem. Braukājot pa Karostas plašajām ielām, gar kurām rindojās divstāvu mūras ēkas, vienudien kādā sētā ieraudzīja rosāmies vīrieti. Viņš, kā izrādījās, bija īpašnieks vienam no četriem dzīvokļiem mājā, kura aizvien vēl izstaroja savu pamatīgumu un greznumu, lai arī tas bija stipri pabalējis…
Īpašnieka māte ar diviem dēliem un vedeklu savulaik šo namu privatizējusi, laika gaitā līdzekļu rūpēties par visu ēku un apdzīvot to pilnībā pietrūka, viens brālis turklāt devās strādāt uz ārzemēm. Agnesei izdevās pierunāt mājas iemītnieku un sameklēt viņa brāli, lai pārdod visu šo ēku viņas, brāļa un draugu ģimenēm.
Visi, būdami ar vienojošu nākotnes redzējumu, nolēma apvienoties biedrībā, uzrakstīt projektu un piesaistīt finansējumu no ALTUM. Šogad tiek plānots uzlikt jaunu jumta segumu un veikt pamatdarbus nama remontam, pagājušais gads pagājis, tīrot māju un sētu (tik daudz pudeļu un mēslu jaunie cilvēki savā mūžā neesot redzējuši!).
Mājas atbilstoši virsnieku rangam
Karosta sākta būvēt 1890. gadā, kad Krievijas imperators Aleksandrs III tur nolēma ierīkot kara pilsētu un izbūvēt cietoksni jeb fortus. Pēc ķeizara nāves (1894. gadā) viņa dēls Nikolajs II deva rīkojumu karabāzi un jaunuzcelto pilsētu nodēvēt par godu tēva piemiņai par “Imperatora Aleksandra III ostu”, bet tautā gan to dēvēja par Karostu.
Izstaigājot Karostu, redz gan nemīlīgās daudzstāvu bloku mājas, gan kazarmu un kāreizējās virsnieku ēkas ar skarbu un padrūmu vaigu, gan arī krāšņāku apbūvi. Lūk, Jūras virsnieku saieta nams, krievu jūgendstila arhitektūras pērle, kas celta pēc Pēterburgas arhitektūras ārpilsētas piļu parauga pakava formā, kur uz Balto zāli otrajā stāvā veda marmora kāpnes. Pirms dažiem gadiem greznā pils Atmodas bulvārī atkal atmirdzējusi spožā krāšņumā.
Dodos gar Karostas parku, kur uz pelēkiem granīta pieminekļiem lasāmi liepājnieku – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru – vārdi, kuri apbalvoti par Latvijas neatkarības cīņām. Plašās ielas nes ģenerāļu Dankera un Baloža vārdus, Cēsu rotas, Studentu rotas, Neatkarības rotas nosaukumus. Šī mikrorajona ielu malās, kas veido regulāri sadalītus kvartālus, atstatu sarindojušies divstāvu nami, kur sākotnēji bijuši dzīvokļi virsniekiem.
“Arhitektoniski mājas būvēja tipveida – tādas var ieraudzīt arī citās garnizona pilsētās,” teic Juris Raķis, Karostas vēstures pētnieks (grāmatu “Noslēpumainā Karosta”, “Karostas albums” autors). “Savukārt funkcionālā jeb militārā jūgendstila sarkano ķieģeļu ēkām, kādas ir Karostā, līdzīgas ir Helsinkos, Brestā, Kauņā – tas ir standarts.”
“Karosta ir atsevišķa pilsēta, neatkarīga no Liepājas,” uzsver Juris Raķis (“Gada liepājnieks 2019). “Būvējot šādu lielu pilsētu, valsts budžets paredzēja arī dienesta dzīvokļus. Karosta gan bija iecerēta daudz lielāka, grandiozāka, tādu pašu mikrorajonu virsniekiem bija iecerēts būvēt simetriski otrpus katedrālei. Valsts pasūtījums, konkurss, valsts nauda, nosacījumi bija ļoti stingri, un galavārdu, ko būvēt un ko ne, noteica Kara inženieru pārvalde.
Visiem dzīvokļi nepienācās: pirmkārt, precētajiem un, otrkārt, augstāka ranga virsniekiem, bet parastiem mičmaņiem, “svaigiem gurķiem” dienesta dzīvokli nedeva. Augstāka ranga virsniekiem iedalīja lielāku apdzīvojamo platību četrdzīvokļu namā, bet tā sauktajā Divu admirāļu mājā ir divi lieli dzīvokļi, izvietoti simetriski abpus kāpnēm.”
J. Raķis min, ka viss virsnieku dzīvojamais rajona komplekss tapis vienā laikā – 1897.–1898. gadā. Betonu maisīja uz vietas, ķieģeļus veda no Paplakas, Virgas, Priekules, Medzes u.c. apkaimes cepļiem. Ķieģeļu bizness bija tik apjomīgs, ka dažu labu māla bedri izsmēla gluži tukšu. Materiāli tika atvesti pa pagaidu piegādes dzelzceļa līniju, kā to redz vēsturiskajās fotogrāfijās.
Namu fasādes pēc tam apmeta, katram veidojot citu rakstu, rotājumus. Dzīvojamās mājas atšķiras ar lauru lapu skaitu, dekoratīviem ciļņiem utt. Agneses un viņas draugu iegādātajam namam ir arī balkoni, kurus balsta gliemežnīcas atveids. Vairākām virsnieku mājām redz arī dekorējumus ne vien pie durvīm, logiem, bet arī uz jumta.
Kaimiņu iekāroti brīvdienu dzīvokļi
Latvijas brīvvalsts laikā Karosta bija autonomi apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, pasta nodaļu, baznīcu un skolām. Padomju gados Karosta bija pilnībā slēgta teritorija, kas nebija pieejama pat Liepājas iedzīvotājiem, dokumentācija ar ēku plāniem u. tml. nonāca Ļeņingradas (tagad Pēterburgas) Jūras kara flotes arhīvā.
Virsnieku mājās izveidoja komunālos dzīvokļus – tātad ēkās, kur bija četri vai seši dzīvokļi, tika izveidoti attiecīgi astoņi un divpadsmit. Ņemot vērā militārā personāla rotāciju, ēkas nepiedzīvoja arī saimnieka attieksmi, tādējādi viss tika pamatīgi nolaists.
Arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Karosta līdz 1994. gadam palika Krievijas armijas kontrolē. Pēc tās aiziešanas te palika daudz tukšu ēku, kuras piedzīvoja nežēlīgu izlaupīšanu, izdemolēšanu un noārdīšanu. J. Raķis min, ka dzīvokļu privatizācijai 90. gados Karostā bija ierobežojumi, Liepājas vadība, uzskatot to sev par lielu krustu (dzīvojamajām mājām nav nekādu rasējumu un viss ir nolietots), tad nolēma uz šejieni, īpaši piecstāvu bloku mājās, pārvietot nemaksātājus, bomžus – veidojot tādu kā sava veida geto.
Vienīgi vēlākajos gados caur Satversmes tiesu tika panākts lēmums, ka tas nav bijis likumīgi, un beidzot kāds varēja kaut ko privatizēt. Tiesa, ja no četriem dzīvokļiem divi stāvēja tukši un mājai caurs jumts, tad māja turpināja iet postā.
Pēdējā laikā Karostas dzīvokļus iegādājas lietuvieši un baltkrievi, kas brauc atpūsties pie jūras vai arī izīrē tos atpūtniekiem. Tāpēc prieks, ka latviešu jaunās ģimenes vēlas te redzēt nākotni un sakārtot vidi. Agnese vēl plāno, kādā krāsā nākotnē varētu izskatīties viņu nams.
Neatkarības rotas ielā jau redz vienu skaisti atjaunotu namu, nokrāsotu rozīgos toņos – laškrāsā. Bet J. Raķis min, ka par fasādes krāsas izvēli likuma noteiktā kārtībā jādodas uz Liepājas pilsētas Būvvaldi. Vēsturiski militārajā pilsētā ēkas nedrīkstēja būt spilgtas, viegli pamanāmas – tām bija jābūt klusinātos toņos, protams, arī ne augstākām kā divstāvu, lai ienaidnieks, no jūras puses pietuvojoties, nepamanītu. Bet tagad laiki mainījušies…
