Prieks Jutas Rindinas vāzēs 1
Galerijas “Daugava” izstāžu zālē līdz 19. novembrim skatāma mākslinieces Jutas Rindinas keramikas izstāde “Vāze”. Izstādē redzams pēdējā gada veikums, un tās ir tikai vāzes. Formās tīras un vienkāršas ar dažādu motīvu gleznojumiem, bieži vien spīdīgi lakotas. Tikai viena vāze ir no tālā 1994. gada, jo tas ir māksliniecei īpaši mīļš darbs, veidots Latvijas mālā un ļoti bagātīgi zeltīts.
Māksliniece jau pirms vairākiem gadiem atzinās: “Man patīk tas priekšmets – vāze. Tas var būt tik bagātīgs! Vāze var būt dekoratīva, bet to var izmantot arī vienkārši tā.” Arī jaunajā izstādē ir vāzes. Vāzes, kas radītas ar lielu prieka un laimes sajūtu. Māksliniece uz lietām skatās praktiski. Viņa savā 2008. gada izstādes katalogā galerijā “Daugava” rakstīja: “Trauks – keramikas simbols vispār. Vāze, bļoda, krūze u. tml. Gan (praktiski) var lietot, gan telpu “izdaiļot”. Tātad pēdējos 20 (!) gadus taisu trauku.”
Galerijas vadītāja Anda Treija par mākslinieci teic: “Juta Rindina ir māksliniece, kura Latvijas keramikas biogrāfijā ierakstījusi savu lappusi. Viņas roku darinātie keramikas objekti ir gan dekoratīvi, gan arī “stāstoši”. Reizēm tiem var piemērot vārdu “tēlnieciski”, jo to virsmā tiek attēlotas dažādas figūras, kas vienlaikus ir gan reālistiskas, gan arī simboliskas. Tās atspoguļo mākslinieces fantāzijā izauklētas vīzijas par cilvēka garīgo dzīvi, jo tā bagātāka, jo simboli un tēli veidojas daudzslāņaināki, struktūrā komplicētāki un trauks jeb porcelāna objekts attālinās no keramikai pierastā un tai piedēvētā apzīmējuma: tikai lietišķs un tikai dekoratīvs, bet gan pārtop vizuālā un reālā mākslas priekšmetā ar savu tēlaino vēstījumu, ko katrs drīkst tulkot, vadoties no savas pieredzes, zināšanām un iztēles potenciāla.”
Savukārt pati māksliniece par saviem jaunākajiem darbiem saka tieši: “Man ir sakrāsots ļoti daudz. Es ļoti priecājos taisīt to, kas man patīk. Te nav nekādu zemtekstu, virsuzdevumu, piemēram, ka keramika simbolizē trauslo dzīvi vai kaut ko tādu. Nē, nē! Es vienkārši tik sen ar to jau nodarbojos un esmu jau tik veca, ka domāju – man nekas nevienam nav jāpierāda. Es aiztaisīju durvis darbnīcai, visas problēmas atstāju otrpus durvīm, baudīju prieku, vāzi taisot un apgleznojot.”
Savukārt mākslas zinātnieks Andrejs Kaufmanis izstādi vērtē kā ļoti neparastu mākslinieces rokrakstam: “Viņas ierastais rokraksts – tie ir tādi alegoriski, figurāli tēli, arī figurāli trauki. Bet šoreiz ir ļoti lakoniska forma – skaidra, tīra. Un visi tie viņas raksturīgie tēli izpaužas tieši glazūrās un gleznojumos, kas atrodas uz vāzes virsmas, un šie gleznojumi ir ļoti spēcīgi. Ja tos izklātu taisnstūra formā uz audekla, tad tās būtu ļoti skaistas gleznas. Un tas ir ļoti interesanti.”
Māksliniece neseko kādiem noteiktiem stila vai modes kanoniem, bet ļaujas improvizācijai. “Viņai pietiek drosmes atklāt savas sajūtas, savu izpratni par trauka funkciju. Tam nav jābūt lietai, ko var izmantot sadzīvē. Gluži pretēji: traukam ir jābūt lietai ar savu pašvērtību, kas nepazūd kādā interjerā, bet gluži pretēji – eksistē tajā kā mākslas subjekts neatkarīgi no līdzās esošajiem vēsturisko stilu priekšmetiem,” skaidro A. Treija.
