Latviešu aktieris Ģirts Ķesteris atklāti par pārdzīvoto krīzi: “Pašapziņa bija zem nulles. Daudz ēdu, gulēju, maz lasīju…” 41
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”.
Daudzu iemīļotais Dailes teātra aktieris Ģirts Ķesteris vienmēr esot sapņojis spēlēt ļaundari un atzīst, ka šobrīd patiesi izbauda mafiozo Makara lomu seriālā “Nemīlētie. Svešie”, kas skatāms TV3 un videoplatformā “TV3 Play”. Šajā pavasarī, kad teātru izrādes arvien tiek iestudētas aiz aizvērtām durvīm, aktieris neļaujas grūtsirdībai – tikko paguvis nofilmēties mūzikas videoklipā, kurā pirmoreiz mūžā dejo solo trīs minūtes no vietas, viņš gatavo komēdiju pats par sevi un izbauda mazmeitas vectētiņa statusu.
Šis laiks liek atklāt jaunas sarunu iespējas. Tu – savā auto, es – pie datora ekrāna…
Auto man ir īpaša vieta. Ar to pārvietojos pandēmijas laika īpašajos maršrutos. Viens no tiem – uz Zaķusalu jeb Zaķeni, ar ko man arvien saistās nostalģiskas atmiņas par Emīlu Dārziņu un “Ugunsgrēka” vai “Neprāta cenas” laikiem. Tagad divu kilometru maršruts no televīzijas līdz tornim, ejot gar Daugavu un pārcilājot prātā savus noslēpumus. Mēdzu te auto sēdēt un noskatīties kādu no kādreizējiem uzvedumiem. Pagājušajā svētdienā noskatījos pirms 25 gadiem Arņa Ozola iestudēto “Trīsgrašu operu” – toreiz man bija 32 gadi.
Kāpēc tu to dari? Beidzot ir laiks izvērtēt, padomāt?
Patiesībā mani absolūti neinteresē tas, kas notika pirms 20 vai 30 gadiem. Es to nedaru, arī lai tīksminātos par sevi. Patiesībā tos sūta dramaturģe un “stand up” autore Aiva Birbele – viņa veido izrādi, tādu sadzīves farsu, kura darba nosaukums varētu būt “Kā būt par Ģirtu Ķesteri” vai “Tu nemaz neizskaties tik vecs”. Aiva skatās intervijas, vāc materiālus. Stāsts par vidusmēra vīrieti, kurš pieņem lēmumu dzīvot pilnasinīgu dzīvi, uzlabojot savu ārpusi un sakārtojot savu iekšpusi. Ar uztura bagātinātājiem, kosmētiku, literatūru un tā tālāk. Tāda krīzes situācija…
Tu runā par tā dēvēto pusmūža krīzi?
Mēs visi taču drusku pozējam. Es gan neesmu arī tik pašpietiekams, lai tagad teiktu – jā, man ir 57 gadi, man ir mazmeitiņa, jā, man ir divi lieli bērni, jā, esmu šķīries, un tagad viss ir kārtībā.
Tas jau ir teksts no izrādes? Tev vienmēr paticis piespēlēt… Tad tu pats spēlēsi sevi?
(Smejas). Komiskajā žanrā. Es pasauli uztveru saasināti, dramatiski vai ļoti pašironiski. Tāda vidusceļa nav. Bet to, kad šo varēs redzēt skatītāji, to varam tagad jautāt kultūras ministram Naurim Puntulim. Tā būs tāda braukalēšanas izrāde, es negaidīšu skatītājus, braukšu pie viņiem. Esmu to darījis gadu desmitiem, man tas nav nekas jauns. Man patīk likt cilvēkiem pasmaidīt. Tikko nofilmējos mūzikas videoklipā, un pirmizrādes dienā saņēmu daudz apsveikumu, it kā man būtu vārda vai dzimšanas diena. Prieks, ja lieku pasmaidīt.
Tu tikko nofilmējies Ralfa Eilanda un Edavārdi klipā kā galvenais varonis, autobusa šoferis, kurš nedara neko citu, kā vien trīs minūšu garumā dejo solo! Jāatzīst, tu esi ļoti labā dejiskā formā.
Ralfs Eilands piezvanīja, teica – būs jāizpilda pāris soļu. Tad atnāk horeogrāfs un saka – tas būs vienkārši, te būs ieraksts video. Tad es to visu skatos un trenējos Dailes teātra foajē.
Tā ir vieta, kur senos laikos cilvēki starpbrīžos pastaigājās apļos, bet mēs šobrīd izmantojam par skriešanas laukumu.
Turpat apakšā ir trenažieru zāle, kur nāk Raivis Vidzis un trenē mūs. Galu galā izrādījās, ka deja ir gara un sarežģīta – uz autobusa jumta, autobusā, milzīgā autoremonta angārā. Neteikšu, ka bija baigi vienkārši – dejoju 13 stundas no vietas, lai dabūtu gatavu to triju minūšu video. Esmu no sirds pateicīgs jaunajai horeogrāfei Sabīnei Neilandei – viņa tiešām turēja mani aiz rociņas un diriģēja, kad man jādara viena vai otra lieta.
Kādas ir tavas attiecības ar dejošanu?
Absolūti muļķīgas. Tā ir prasme, ar kuru absolūti nelepojos, bet kura, tāpat kā dziedāšana, jāizmanto profesionāli. Gints Andžāns nenoliedzami dejo un dzied labāk par mani. Bet šoreiz stāsts nav tikai par to. Man ir draugs, autobusa šoferis, kurš brauc garus maršrutus. No skolas laikiem zinu, ka viņš pārzina klavierspēli – kad izkāpj no autobusa, sēžas pie klavierēm. Tādiem cilvēkiem nav jābūt ultra profesionāļiem, jo viņi to dara tāpēc, ka viņiem tas patīk. Mani tas patiešām aizkustina. Piemēram, mans brālis, kuram kā dāvana viņa 50. jubilejā muzicēja Pits Andersons, un pēkšņi viņš, kuru agrāk nekad nebiju redzējis dejojam, to pēkšņi dara! Neticami. Bet kāpēc tāds autobusa šoferis nevarētu vienkārši tā – piecelties un uzdejot?
Tagad gan ne dejas, ne vispār kultūras pasākumi klātienē diemžēl nenotiek jau labu laiku. Kā tu jūties šādā režīmā?
Es nevarētu sūdzēties. Bet ir cilvēki, kuriem absolūti nav lietojuma šajā laikā. Mēs Dailes teātrī šobrīd liekam plauktiņā šajā laikā sastrādāto. Šis ir tāds jaunais Dailes teātris. Vīzija, ko iecerējuši jaunie teātra vadītāji Juris Žagars un Viesturs Kairišs, par to, ka mūsu teātrī ir Eiropas kultūras telpa. Ir daudz labas, starptautiskas dramaturģijas – ļoti netipiski tam, ko esam darījuši līdz šim. Šī vīzija realizējas, un tas liek lepoties. Ceru, ka skatītāji to piedzīvos tuvākajā nākotnē – augustā, septembrī. Jau šīs jaunās ēras pirmie vēstneši bija kaut kas no citas operas – Gata Šmita “Ārsts”, Dmitrija Petrenko “Elpa”, kurā uz Lielās zāles skatuves eksistē tikai divi aktieri. Tas pats “Smiļģis”. Tad “Degunradži” – no Čārlija Čaplina līdz zvaigžņu kariem, mega dārgi projekti ar multimediāliem efektiem. Regnāra Vaivara jauns “Trīs draugu” lasījums. No mums tas prasa citu aktierisko formu – tik daudz nepiedalāmies kopējās idejas tapšanā, taču ļoti svarīga ir tēla veidošana. Pašreiz teātrī nenotiek tikai vērtīgu lietu krāšana – bet pamatīga pārbūve visās nozīmēs. Jā, pēc gada būs jauna Mazā zāle ar vairāk nekā 440 vietām.
Bet kā tu jūties, spēlējot tukšai zālei?
Šis varbūt izklausīsies skarbi. Liela aktieru daļa saka – mums nav svarīgs rezultāts, bet process! Tad nu gribu teikt – izbaudiet! Te jums ir process, kas ir lielākais pandēmijas zaudējums? Ne jau tas, ka nevar aizlidot uz Itāliju. Tā ir kultūras neiespējamība patērētāju līmenī. Šobrīd tur izsalkušo un izslāpušo pēc kultūras ir krietni daudz. Tie “zoom” mēģinājumi radīt kaut kādu attālināto teātri nav man. Lai gan biju priecīgs, piemēram, par “Dzelzs vilka” koncertu Z-studijā. Bet varbūt tas vienkārši bija ļoti personiski, jo kādreiz esam kopā spēlējuši teātri.
Krīze mani nepārsteidz. Es piedzimu laikā, kad līdz telefona būdiņai bija jāiet tālu. Pēc tam piedzīvoju laiku, kad tika izkarināts sarkanbaltsarkanais karogs.
Un tad izrādījās arī, ka ir Dievs pasaulē, par kuru līdz tam man nebija nekādas nojausmas. Tad atkal bija krīze, kad nevienam nebija naudas. Nebija ko ēst, tāpat kā padomju laikos.
Atceros, Valmieras teātrī no gaļas kombināta tika sagādātas cūku ribiņas. Visi stāvēja garās rindās pēc žāvētām ribiņām, vārīja tās ar kāpostiem vai pupiņu zupā. Kopš tā laika nevaru uz tām paskatīties. Tad nāca laiks, kad čemodānos nēsāja naudu, kārtējā krīze, nespēja nodrošināt sev dzīvi. Esmu pie tām pieradis.
Vienīgi mazliet savāds ir nomācošais klusums ap arēnu hokeja čempionātā – tā ir netālu no manas dzīvesvietas. Citā gadījumā būtu līdzjutēji, alus dzeršana, lielie ekrāni. Pie tā nevar pierast. Un nevajadzētu. Bet es nesūdzos un lietoju šo laiku, kāds tas ir. Vienā kastingā poļu režisors jautāja, kā es dzīvoju šajā laikā. Toreiz teicu – es neceru uz restartu. Otrkārt, mēs vairs nevaram aiz kaut kā aizslēpties – aiz darba, aiz steigas. Un tu esi spiests satikt sevi, bet tas nav patīkami. Ziemas periodā, kad nebija daudz iestudējumu, man pat zuda motivācija. Pašapziņa bija zem nulles. Daudz ēdu, gulēju, maz lasīju.
Sabiedrība bija kļuvusi par bažīgiem tava svara vērotājiem.
Es neesmu vientuļš šajā ziņā, daudziem šajā laikā ir tā dēvētie kovida vēderiņi. No tiem ir jātiek vaļā. Un ne jau tāpēc, ka sociālie tīkli par tevi uztraucas. Man vienkārši parādījās motivācija. Neizlikos, ka viss ir normāli, labi, bet tā skarbi izcēlu sevi aiz skausta uz augšu. Šajā laikā ir bijis arī pa sāpīgi skumjam un skaistam momentam. Lieldienās es parasti braucu uz Krimuldas baznīcu, kur ir mans biktstēvs Austris Rāviņš. Šajā pavasarī jutu, ka man ļoti vajadzīgs šis Lieldienu notikums. Biju kontaktpersona, bet domāju – kaut vai līdz baznīcai aizbraukšu. Piebraucu pie baznīcas, ārā auksts, tumšs, stāvu pie durvīm, iekšā iet nedrīkst. Atgriezos mašīnā un skatos – turpat mācītājmuižā tāda maza gaismiņa. Atcerējos, ka savulaik kopā ar Mišu Gruzdovu iestudējām Mišela de Helderodes “Barabu”. Uz skatuves bija ēvelsols, bet uz tā – tāda pati maza gaismiņa. Toreiz Miša teica – iedomājies, tas ir tas Jēzus. Un pie Krimuldas baznīcas spīd maza gaismiņa mācītājmuižas logā… Tas bija mans Lieldienu notikums. Tāds pandēmijas laiks.
Bet darba tev taču netrūkst. Seriālā “Nemīlētie” esi nokļuvis iespaidīgā nelieša lomā…
Tur jau citādu lomu nemaz nav. Kad visi ir tādi, tad nav slikto vai labo, ir tādi, kādi ir, – nemīlētie. Esmu tur tāds mafiozo. Es vienmēr esmu sapņojis par tādām lomām. Augstu vērtēju Alu Pačīno, Robertu de Niro. Kad piedāvāja lomu, divreiz nedomāju.
Tu tagad arī mācīšot citiem, kā veidot tēlu. Kas tad ir labs tēls?
Šajā gadījumā nav runa par skatuvisko, bet ikdienas tēlu. Tas tev nodrošina iespēju pavadīt savu ikdienu, atrisinot daudz problēmu. Savā ziņā tāds tēls ir terapeitisks. Te nav runas par kaut kādu atdarināšanu – lietojot savu ikdienas tēlu, mēs iegūstam zināmu kvalitāti. Es gan to ikdienā nelietoju, bet esmu gājis ciguna skolā, kur ir nācies iejusties dažādos ķermeniskos, pilnīgi atšķirīgos tēlos – esmu bijis pingvīns, koks… Tā esmu sapratis, ka lielā mērā man tas palīdz būt pārliecinātam, lietišķam un pozitīvam. Tēls atbrīvo, padara sensitīvāku. Atvērtāku. Pieņemsim – tev ir jahta, un tu vienkārši to lieto, rotaļīgi un viegli, bez sevis šaustīšanas.
Tavā dzīvē ienākusi mazmeita. Kā jūties vectētiņa lomā?
Vienmēr esmu ķiķinājis par skaistāko, seksīgāko, iekārojamāko vīriešu, vecpuišu vai šķirteņu topiem, kur ir gadījies iekļūt arī man, lai gan tas man ir bijis nesvarīgi.
Bet kā es nopriecājos, kad krustmāte zvanīja un apsveica mani ar mazmeitiņas piedzimšanu, sakot – tagad tu esi seksīgākais vectētiņš!
Atšķirībā no Aivas Birbeles lugas varoņa, tā pusmūža vīra, kurš nav apmierināts ar savu vecumu un statusu, šobrīd šis vectētiņa statuss man liek justies ļoti komfortabli un mierīgi pieņemt to, cik vecs esmu. Šobrīd gan ar mazmeitas satikšanu jānogaida, vīruss tomēr ir nopietna lieta. Gaidu, kad viņa mazliet pieaugs – staigāsim pa parkiem, ēdīsim saldējumu un slikti uzvedīsimies kopā.
Kāds tagad ir tavs skats uz priekšu – dzīvē un teātrī?
Man šobrīd ir žēl, ka zināmā mērā līdz ar Džilindžera aiziešanu esmu pazaudējis sev tuvu režisoru, ar kuru kopā esam veidojuši fantastiskas, drosmīgas lietas. Šajā ziņā man tā ir zaudējuma sajūta. Jūtos viņu uzmetis, kaut gan tīrā veidā tas tā nenotika. Ceru, ka viņš tomēr mani kādreiz uzaicinās. Tad stāvēšu kā krustā sistais un ļaušu mest ar šautriņām. Ar atvainošanos tur ir par maz. Bet teātrī 22. jūnijā beidzas Regnāra Vaivara iestudējums “Trīs draugi”. Trīs draugu kategorijā vairs neiederos, bet esmu krodzinieks Alfonso, kurš īstenībā ir ceturtais draugs. Fantastisks, aizkustinošs tēls. Reizēm teātris mēdz man kaut ko uzdāvināt šādā veidā. Un es priecājos.
…
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Unikalitāte – ar to nav viegli sadzīvot. Inteliģence – audzināšanas rezultāts. Jūtīgums.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez brokastīm. Bez tām neizeju no mājas.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Par darbu nezinu, bet lepojos ar to, ka allaž aicinu visus paust savu nostāju un doties uz vēlēšanām. Varbūt vismaz 100 cilvēku esmu pierunājis.
Labākā izklaide?
Mana mašīna, kas aizvizina uz tām vietām, kur jūtos ļoti labi.
