Purvīša gleznas līkloči pirms nonākšanas Kārļa Ulmaņa vasaras rezidencē 0
Kultūras muzejā “Dauderi” atrodas Vācijas latvieša Gaida Graudiņa dāvinātā kultūrvēsturisko un mākslas priekšmetu kolekcija. Mecenāts šovasar nosvinēja 90 gadu jubileju un ziedoja Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam, kura paspārnē ir “Dauderi”, gan naudu, gan izsolē iegūtu Vilhelma Purvīša gleznu. Nesen Gaidis Graudiņš ar kundzi Ingrīdu viesojās Rīgā, un tad “Dauderos” tikāmies.
– Kas cilvēkam ir vajadzīgs, lai nodzīvotu tik rosīgu mūžu un arī 90 gadu vecumā turpinātu dot sabiedrības kopējam labumam – garīga ideja, laba ģimene, labi gēni un liela dzīves mīlestība?
G. Graudiņš: – Jā, ģimene ir svarīga – Ingrīda mani arvien uzpasē. Arī labajām domām ir sava nozīme, esmu pārliecināts, ka tās un labie darbi dzīvē tiek atmaksāti. Bet par sliktiem darbiem cilvēku soda vai nu mīļais Dievs, vai kāds cits. Katram dzīve jāierīko tā, lai pats justos labi, bet arī lai pārējie nebūtu no tevis apgrūtināti.
Ja izdodas tas, ko cilvēks dzīvē dara, viņam ir prieks. Un prieks ir veselīgs! Ir svarīgi, ka darbs ar atpūtu mijas. Man bija iespēja dabūt labu darbu. Un tas ir viens no svarīgākajiem dzīves aspektiem. Jo cilvēkam ir 30 vai 40 gadi jāstrādā! Ja iet uz darbu ar domu – ak, kaut ātrāk pienāktu vakars! – tad tā diena nebūs veselīgi nodzīvota.
– Jūs strādājāt NATO. Kāds bija jūsu amats?
– Es biju padomdevējs. Birojā, kur bija apmēram 30 ierēdņi, es sāku no paša mazākā amata un tiku līdz augstākajam. Tur vajadzēja juridiskās zināšanas. Tās ieguvu, mācoties neklātienē.
– Kā pievērsāties latvisko lietu kolekcionēšanai?
– Pēc Otrā pasaules kara no Vācijas daudzi sāka braukt prom uz citām valstīm. Viņiem nebija kur likt mantas. Tā es ieguvu pirmās grāmatas par Kārli Ulmani. Viņš bija valstsvīrs – gādāja par skolām, gādāja par zemniekiem, un Latvijā tajos laikos atbilstīgi toreizējiem apstākļiem bija augsts dzīves līmenis. Domādams par Kārļa Ulmaņa paveikto, vēlējos, lai mana kolekcija ir tieši šajā mājā – “Dauderos”, kas kādreiz bija Ulmaņa vasaras rezidence. Tā notika, un par to man ir gandarījums un prieks.
Bet savulaik pirmo latviešu lietu kolekciju iekārtoju Vācijā Detmoldas pilsētā. Toreiz ieguvu vecu, bet elegantu māju, sakārtoju tās iekšpusi un ārpusi un arī dārzu, kur man Ingrīda daudz palīdzēja, un atvēru muzeju. Astoņdesmitajos gados reiz pilsētas valde atsūtīja vēstuli, ka mūsu māja novērtēta kā pati sakoptākā pilsētā, un par to mums piešķirta prēmija. Vēlāk pārcēlāmies uz citu apvidu, plašāku māju, un arī tur kaimiņi nāca skatīties sakoptāko māju un dārzu. Bet kolekcija ar gadiem kļuva arvien plašāka.
– Kā tagad Vācijā jūtamas bēgļu problēmas?
– Mūsu Merkele vienmēr grib izdarīt to, ko nodomājusi, vienalga, ieceres ir pareizas vai nepareizas. Tie bija viņas vārdi: “Nāciet šurp!” Un bēgļi nāca. Bet, kad viņi bija ieradušies, tika teikts, ka jāsadala pa Eiropas valstīm. Merkeles pašas partijas vīri jau ir pret viņu. Nevar taču teikt, lai visi tik brauc šurp! Jābūt tā, ka iebrauc ierobežots skaits. Jo tik lielu pulku, kuru vidū ir arī radikālie islāma sludinātāji, nevar kontrolēt, un tas ietekmē drošības situāciju.
– Nesen vairāki “LA” lasītāji sašutuši zvanīja redakcijai, ka bēgļi Latvijā izteikušies, ka viņiem pabalsta nepietiek, ko nopirkt cigaretes. Daudziem mūsu pensionāriem ir mazas pensijas, kāpēc lai valsts bēglim dotu naudu cigaretēm…
– Tāpēc visi grib braukt uz Vāciju, jo tur sociālais atbalsts ir augstāks. Tiek lēsts, ka vienam cilvēkam dzīvošanai mēnesī vajag 850 eiro. Ja viņš ir bezdarbnieks vai bēglis, tad tiek samaksāts par dzīvokli, par elektrību un viņam vēl uz rokas izmaksā 350 eiro pārtikas iegādei un citām vajadzībām.
– Jūs esat uz Latviju braucis kopš deviņdesmito gadu sākuma. Kādas pārmaiņas visvairāk esat pamanījis?
– Mūsu ģimene dzīvo Zēstes pilsētā, kas atrodas Dortmundes tuvumā. Kad laiki mainījās un tuvojās Latvijas neatkarības atgūšanas laiks, mūsu avīzē bija rakstīts, ka tiks no Vācijas sūtīta humānā palīdzība Maskavai. Es aizgāju uz pašvaldību un teicu, ka mums ir ielas, kas nosauktas Hanzas savienības pilsētu vārdā, toskait Rīgas iela. Bet tagad tā Rīgas iela būtu jāpārdēvē par Maskavas ielu! Jo Vācijai taču vienmēr bijuši sakari ar Latviju, bet nu palīdzību vedīs uz Maskavu. Tā pārliecināju, ka palīdzība jāved uz Latviju, un 1991. gadā to izdarījām.
Ja vērtēju, kas Latvijā noticis 25 gadu laikā, jāteic, diemžēl daudz kas aizgājis ne to ceļu, kādu vajadzēja. Kad sāka privatizēt, liela daļa mantas tika priekšniekiem. Bet stratēģiski svarīgos amatos toreiz strādāja daudzi, kas nebija Latvijai labvēlīgi.
Neapmierinoša ir situācija valodas jomā – latvieši joprojām vēl ir pa pusei krievi. Protams, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi neatkarīgi no tautības. Bet mums Latvijā šeit pirmajā vietā ir rūpes par latviešu valodu. “Labdien” un “paldies” latviski var pateikt ikviens. Varbūt vajadzētu palīdzēt tiem, kas latviski grib runāt, bet kam nevedas tik veikli.
– Šogad ziedojāt 60 000 eiro Likteņdārzam, kas top kā kopīga dāvana Latvijas simtgadei.
– Pazīstu Vili Vītolu kopš tiem laikiem, kad viņš, būdams Venecuēlas uzņēmējs, atbrauca uz Vāciju un Minsteres latviešu centra būvēšanai piešķīra aizdevumu 300 000 vācu markas. Biju viens no šā latviešu centra dibinātājiem un kārtoju grāmatvedību.
Esmu lasījis grāmatas par to cilvēku likteņiem, kurus izsūtīja uz Sibīriju. Esmu domājis – mēs aizbraucām uz Rietumiem, mums klājās labi. Bet viņus veda uz Sibīriju, un dažiem tuvinieki nomira jau ceļā. Izsūtītajiem bija nepaēdušiem jāstrādā smagos darbos. Likteņdārzs ir piemiņas vieta.
Likteņdārzā ir jāuzceļ sabiedriska ēka, un tās būvniecībai ir arī mans atbalsts. Tā dzīvē iekārtots, katram iedalīta viņam veicamā daļa. Ja cilvēks pats ir paēdis, mierīgi var dzīvot savā mājā un viņam ir vēl brīvi līdzekļi, tad var finansiāli palīdzēt un kaut ko Latvijai dot. Jo Latvija kādreiz mums visiem devusi – skolas, izglītību. Ja mēs katrs Latvijai ko novēlēsim, tad tā kļūs tāda, kādu vēlamies to redzēt. Bet nevaram gaidīt, ka valsts vienmēr visu dos mums. Taču līdz Latvijas simtgadei es vēl kaut ko izdomāšu un mēģināšu piepildīt.
– Droši vien partijas arī ir vērsušās pie jums ar dažādiem sadarbības piedāvājumiem, lūgumiem?
– Uzskatu Raivi Dzintaru par Latvijai labvēlīgu politiķi. Bet es negribu politikā jaukties. Kādreiz ir tā, ka cilvēki, kas aiziet politikā, drusciņ to zvērestu lauž. Ja kāds devis zvērestu, ka strādās tautai, tad lai šis mērķis viņam ir pirmajā vietā! Personīgā labklājība ir otrajā vietā. Bet kas var iznākt, ja, ministrijā strādājot, cilvēks domā par savu labklājību – būs viņam mašīna ar šoferi vai nebūs…
Pašlaik Latvijai klājas diezgan grūti. Daži politiķi, gribēdami tikt vēl augstākās pozīcijās, ar savu rīcību skādē savai partijai un pat visai Latvijai.
– Kādiem mērķiem tiks izmantots jūsu beidzamais lielais ziedojums “Dauderiem”?
– Telpu un eksponātu ziņā muzeja attīstība ir ierobežota. Taču datoru laikmetā iespējams daudz ko modernizēt, tā padarot eksponātus labāk pieejamus, un parādīt skatītājam vairāk saktu, vairāk tautastērpu.
Muzeja darbinieki sola, ka pirmajā stāvā būs latviešu trimdas vēsturei veltīta ekspozīcijas daļa. Iznāks grāmata par “Dauderu” vēsturi un katalogs ar kolekcijas priekšmetiem. To paredzēts gan pārdot muzejā, gan izplatīt Latvijas skolām, gan nosūtīt latviešu centriem ārzemēs. Piemēram, Minsterē latviešu centrs joprojām pastāv, tur ierodas bērni, nodarbojas, rotaļājas. Latviešu sabiedrība Vācijā darbojas rosīgāk nekā pirms desmit vai pieciem gadiem. Daudziem tā saite ar Latviju pastāv un kļūst arvien ciešāka. Ārzemēs nopelna naudiņu, viss ir labi, tomēr tā latviešu maizīte kādreiz garšoja labāk. Piemēram, kāds mans paziņa strādā Vācijā, bet sieva negrib pārcelties pie viņa, palikusi strādāt Rīgā, un nu viņš domā, ko pats darīs, brauks atpakaļ uz Latviju vai ne.
Redz, ja cilvēkam tā šūplādīte ir pilna, viņš jau dzīvē kaut ko sapelnījis, tad viņš sāk domāt, ko darīs ar visu to mantu. Dažs iet pa krogiem un nodzer, cits sapērk dārgas mantas, kas pēc īsa laika vairs neder, bet ir citi cilvēki, kas domā, kā likt sapelnīto lietā. Daudzi mēģina atsūtīt naudiņu uz Latviju.
Skaidrs, ka dzīvē nauda ir svarīga lieta, bet pelņa nav tā galvenā.
– Nesen uzdāvinājāt muzejam arī skaistu Purvīša gleznu, kurā attēlota agra pavasara aina. Kā to Vācijā atradāt?
– Vācijas televīzijā ir raidījums par lietām, kas ir retas un dārgas. Ingrīda pamanīja, ka raidījumā rāda Purvīša gleznu. Uzrakstīju televīzijai, lai iedod man tās īpašnieka adresi. Taču bijām noskatījušies pirms trim mēnešiem tapuša raidījuma atkārtojumu, un šī glezna jau aizsūtīta uz izsoli Zviedrijā Upsalā. Savulaik šo gleznu jaunai ģimenei kāzās dāvinājuši līgavas vecāki. Vācietim piederošās gleznas vērtētājs bija sacījis, ka glezna varētu maksāt ap 15 tūkstošiem. Upsalas izsoli laikam izvēlējās tāpēc, ka tur dzīvo arī latvieši. Izsole notika pirms Ziemassvētkiem, citi solīja dikti daudz, taču beigās es nopirku un atvedām uz Rīgu.
