Edgars Rinkēvičs: “Man bija prieks par to, cik ātri Latvijas iedzīvotāji mobilizējās, lai palīdzētu Ukrainai” 17
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
2022. gada 24. februāris. Ceturtdiena. Daudziem no mums tā būtu bijusi parasta diena, kad dodamies darba gaitās, uz skolu, atpūšamies vai veicam citas lietas. Taču tās dienas rīts pārsteidza visu civilizēto pasauli – katrs, kurš ieslēdza radio, televīziju vai ieskatījās ziņu lentē internetā, no rīta ieraudzīja šokējošo vēsti – Ukrainas pilsētas saņem raķešu triecienus; Krievija sākusi vispārēju iebrukumu Ukrainā.
Katrs no mums tagad noteikti atceras tās dienas emocijas – ko izjuta, ko domāja. “Latvijas Avīze” vairākām amatpersonām un citiem ļaudīm arī aicināja atcerēties dienu pirms gada un kas šā gada laikā pārdzīvots.1. Kā jūs tagad atceraties 2022. gada 24. februāri?
1. Kādas bija jūsu sajūtas un rīcība, kad uzzinājāt par Krievijas uzbrukumu Ukrainai?
2. Kādas izmaiņas šī gada laikā esat pats piedzīvojis vai ievērojis sev apkārt?
Edgars Rinkēvičs, ārlietu ministrs
1. Kad sākās karš un Krievija ar raķetēm apšaudīja lidostas un citus militāros objektus, atrados Kijivā. Nekavējoties devāmies ar automašīnām uz Ukrainas un Polijas robežu; arī Latvijas vēstniecība Kijivā evakuējās. Latvijas diplomātiskais darbs Ukrainā tika pārcelts no galvaspilsētas Kijivas uz rietumu pilsētu Ļvivu.
Tas ir neaizmirstami, kā sākās karš. Rīcība tajā brīdī ir ne tik daudz emocionāla, cik absolūti racionāla. Notika aktīva komunikācija ar Eiropas Savienības kolēģiem no NATO valstīm; īsu brīdi izdevās pieslēgties arī valdības sēdei Latvijā. Tā bija gana darbīga diena.
2. Līdz ar to brīdi, kad sākās karš, sabiedrībā bija apjukums un bažas, kas notiks tālāk. Mēs bieži vien mēģinām sevi šaustīt, bet šoreiz man bija prieks par to, cik ātri Latvijas iedzīvotāji mobilizējās, lai palīdzētu Ukrainai. Rīkoja arī protesta akcijas. Atceros, ka ielidoju Rīgā no Briseles, kur notika ES Ārlietu padomes ārkārtas sēdes, un tajā dienā tika rīkots liels koncerts, lai atbalstītu kara bēgļus no Ukrainas. Joprojām turpinās palīdzība Ukrainai dažādos veidos. Par to varētu runāt ilgi un gari, un laikrakstā tam nepietiktu vietas.
Tiesa, šur tur varēja manīt, ka līdz ar ļoti dramatiskajām kara ainu fotogrāfijām par Krievijas armijas šausminošajām zvērībām no okupantiem atbrīvotajās teritorijās ir parādījies polarizācijas elements. Kad izskanēja aicinājums slēgt gaisa telpu vai darīt vēl kaut ko, to no emocionālā viedokļa varēja saprast.
Daudzās ES un NATO valstīs kara laikā ir izdevies noturēt gan vienotību, gan arī rīkoties. Bet mani dažreiz skumdina tas, ka bieži vien mums paiet gana daudz laika, lai mēģinātu pārliecināt mūsu sabiedrotos nodot Ukrainai vairāk ieroču, labākus ieročus un darīt to ātrāk. Gausi lēmumi šajā ziņā man diemžēl nepatīk, bet jāteic, ka tas, ka Ukraina tomēr turas, lielā mērā ir pateicoties tam, ka viņiem nemitīgi tiek piegādāti ieroči.
Par laimi, man nav bijusi vajadzība ne ar vienu no saviem paziņām vai draugiem strīdēties par Krievijas sākto karu. Tie cilvēki, kurus es pazīstu, šajā ziņā ir ieņēmuši absolūti vienotu pozīciju.
