Treniņš drošos apstākļos vajadzīgs katram 0
Varu atzīties – šā gabaliņa pamattēzes tapušas pirms 20 gadiem – 1995./1996. gada mijā. Un nekas uz labo pusi nav mainījies. Drīzāk otrādi – toreiz tik daudz izmisušu smilkstētāju par pirmo sniedziņu nebija. Jeb interneta komentāru tik daudz nebija…
– Lēnāk brauksi, tālāk tiksi. Tas nu gan ir bijis viens varen’ gudrs vīrs, kas šo sakāmo sacerējis. Esi lēns, esi rātns, esi prātīgs, un viss būs kārtībā.
Tas nekas, ka dižā prātula ir ne tikai stulba no elementāras matemātikas viedokļa (jo veiktais ceļš ir un paliek vienāds ar ātruma un laika reizinājumu), bet piedevām ignorē arī dzīvās dabas likumus. Kāpēc vilks savu kucēnu nežēlīgi ņurca un pluinī, rotaļās imitēdams īstas un bīstamas cīņas elementus, trenēdams viņa ātrumu un reakciju zibenīgā situāciju mijā, bet cilvēks mazuli saudzē, cik spēj?
Varbūt attīstīsim šo dižo domu tālāk un nebrauksim nemaz? Vai tomēr atzīsim, ka jebkādi ātruma limiti un aicinājumi uz piesardzību sarežģītos ceļa apstākļos paši par sevi dod maz. Ka gājējs, kurš kopš dzimšanas pārvietojies tikai un vienīgi lēniem soļiem, noteikti pārsitīs pauri, kājai uz ledus pēkšņi paslīdot. Bet palaidnis, kura bērnībā bijis gan hokejs, gan slīdkalniņi, noturēsies vertikāli vai, sliktākajā gadījumā, paspēs “sagrupēties” un kritīs uz pakaļas, nevis galvas. Teiktais pilnā mērā attiecināms uz braucošajiem cilvēkbērniem. Lielākā daļa no viņiem ir vadāti pie rociņas. Kursos – 40 km/h, pilsētā 50… Viņiem nav dota iespēja izzināt savu un sava auto spēju robežu, tādēļ atliek vienīgi ar dziļu pietāti un bailēm turēties no tās pēc iespējas tālāk. Bet tas slidenais mirklis var pienākt katram. Arī tiem, kas visus formālos noteikumus ievēro. Dabas apstākļu, kolēģu kļūdas, paša izklaidības (ilgstošā neveselīgā spriedzē esot, atslābuma brīži ir neizbēgami) dēļ.
Rātni iemidzinātie refleksi tad mostas ar apdullinošu adrenalīna sprādzienu, un traģēdija parasti ir krampjainu un pilnīgi aplamu reakciju, nevis ātruma sekas. Simti ir šķaidījuši bleķus, sevi un citus tādēļ, ka nebija “bērnības rotaļās” līdz automātismam iemācīti atlaist bremzi pirms šķēršļa un to apbraukt. Tūkstoši ir miruši, izmisuma bailēs uztverot niecīgu automobiļa sānslīdi kā pasaules galu un tā arī nekad neuzzinot, ka tā var būt pat prieka avots…
Siltumnīcas stādi ziemas salā. Izeja? Norūdīties nekad nav par vēlu. Ziemas trases jūs gaida.
Tā teicu pirms 20 gadiem. Tā aicinu tagad. Saņemies! Aizbrauc pavingrot! Priekam un drošībai.
Labākā (ja neskaita 25 km “uz katru galu” pārbraucienu, kuru ikdienas steigā tomēr pagrūti iekārtot) ir “Brīvkalnu” trase pie Liepājas šosejas. Labākā tāpēc, ka šīs jomas fanātiķa Jāņa Štrausa regulāri un ar mīlestību kopta. Jau vasarā līdzināta, lai jūsu auto saudzētu. Pirmajās bezsniega, bet kaut viegla sala naktīs laistīta, tā cietu pamatu nākamajam sniedziņam veidojot. Ar plašu, absolūti “muļķudrošu” pagriezienu, kurā varat iebraukt nevis ar kartodromu vai citu nelielu poligonu pieļautajiem 30 – 50 km/h, bet gan ar ikdienas kustības 80 – 100. Un slīdēt. Un domāt – kas bija nepareizi?! Labākā tāpēc, ka zem ledus un sniega nav asfalta, kurš, saules zobu vai citu (arī “naglotu”) braucēju atsegts, “cietajās” trasēs rada skarbas pārejas no slīdes uz saķeri, un auto piekares lauž. Tātad – “Brīvkalni” nu jau trešo dienu darbojas (skat. pirmo attēlu). Tālrunis uzziņām – 26565899. Informācija par citu iepriekš rezervētajām dienām atrodama internetā – http://www.iauto.lv/trases.php. Tur varat atrast arī ziņas par dažām citām līdzīgām trasēm (“Stūri” un “Ādiņas” pie Bauskas šosejas, Garkalnes trase u. c.).
Bet vecie labie Biķernieki ir rīdziniekiem (sevišķi labā krasta iedzīvotājiem) tuvāk. Vēl gan tur nav pēkšņā sniega bagātība sakārtota. Tā jāizlīdzina, jāpiebrauc, jo ne jau krosa elementus plaša publika vēlas apgūt. Trases saimnieks Normunds Lagzdiņš saka, ka darbi sākušies jau vakar. Un par visām iespējamām izpriecām un mācībām sola informēt BKSB interneta vietnē www.bksb.lv vai pa tālruni 67025800.
Ziemā, protams, darbosies arī komplekss “333”. Visas ziņas par Vladislava Šlegelmilha ģimenes uzņēmuma piedāvājumiem atrodamas šeit – www.333.lv.
Un visbeidzot. Ja šeit minētie speciāli ikdienas braucēju treniņiem pielāgotie poligoni jums par tālu vai dārgu (stunda “Brīvkalnos”, kas ir pilnīgi pietiekams laiks pat divu stūrētāju iesvīšanai, maksā tikai 10 eiro), pavingrojiet vismaz kādā tukšā stāvlaukumā. Varbūt tad nenonāksiet otrajā bildē redzamajā situācijā.
Informētību un piesardzību!
Vakar no rīta braucu pa Rīgas apvedceļu no Mārupes uz Babīti. Un ceļš bija tik labs, tik notīrīts, tik melns, ka ne tikai es atļāvos vasaras standartiem atbilstošu tempu. Līdz vietai, kur atdalās Rīgas virziens. Tur paspēju nospiest fotokameras slēdzi. Gaitā, caur ne sevišķi tīru vējstiklu. Tādēļ piedodiet pieticīgu kvalitāti. Bet morālei pietiks.
Daudzviet arī šādos laika apstākļos var braukt visai ātri. Bet trīskārt, pieckārt, simtkārt stingrāk nekā vasarā būtu jāievēro vecā gada izskaņā aprakstītais “līkuma lēnas ieejas” likums. Ziemā piedevām centrbēdzes fizikas spēkiem šādās vietās ceļa apstākļi mēdz krasi mainīties. Tīrītājs un kaisītājs var būt aizbraucis taisni. Un neviens viņa kolēģis arī tavā līkumā nav bijis. Vai vējš te citādi pūtis. Vai vēli bremzētāji noslidinājuši. Un saķere pēkšņi ir gandrīz nulle…
Termometra rādījumi arī jātulko mazliet citādi nekā maigajā decembrī. Tad iespringām, ja cipariņi tuvojās “mīnusa” atzīmei. Tagad dažbrīd būtu par brīdinājuma signālu jāuztver “mīnusu” samazinājums. 20 grādu salā piebraukts sniegs, pat ledus slīd mazāk nekā vakarrīt, kad no nakts aukstuma palika pāri tikai kādi pieci grādiņi. Saķeri izjaucoša ūdens kārtiņa starp riepu un segumu veidojas vieglāk…
