Vija Beinerte: Prieka un miera avots izslāpušai dvēselei 0
Vija Beinerte, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Markuss ir zvejnieks. Viņš runā maz, toties domā lielas un skaistas domas. Ciemata ļaudis gan tur viņu par vientiesi un pat tādu kā pamuļķīti, taču tas nespēj aptumšot Markusa rāmi zilo acu nesatricināmo skatu.
Markuss ir ienācējs. Bet vai tad mēs visi savā ziņā neesam ienācēji? Kas droši māk teikt, no kurienes nākam un kurp dodamies?
Vairums ļaužu gan neapgrūtina sevi ar tādām domām, taču Markusam šis jautājums šķiet viens no svarīgākajiem.
Savu namu viņš ir cēlis uz klints. Un te nu ļaudīm atkal ir jāsmejas. Kas tā par māju – pašā šaurās klints ieplakā uzbūvēts namiņš, pagalam mazs, kam priekšpusē izcirsts lieveņa akmens, – ak, turiet mani, es pārplīsīšu no smiekliem!
Taču Markusam patīk viņa miteklis, jo “turība jau pasaulē nav viss, arī kārtība un čaklums ir vērtības, nemaz nerunājot par pieticību”. Un sarkani krāsotā māja ar zaļām durvīm un glīto skursteni Markusam pašam šķiet gandrīz kā roze.
Brīvos brīžos viņš ap to ir pat sācis ierīkot dārziņu, kur augs puķes, garšaugi, dziedīgas zālītes un plūmes koks, zem kā vakarā varēs atsēsties “visam krāšņumam pa vidu, atpūsties kopā ar dārzu un ievērot katru plaukstošo pumpuru”.
Tiesa, pirms tam viņam būs jāsanes akmeņi un jāizveido no tiem mūris, kam iekšpuse jāpiepilda ar zemi.
Un zemei, protams, jābūt pilnīgi līmeniskai, lai ūdens netecētu ārā. Bet, ja tu dzīvo uz kailas klints, akmeņi šurp ir jāuznes un zeme jāatved no kādas saliņas. Viegli nav, itin nemaz, taču skaistuma un lietderības dēļ ir vērts pūlēties.
Šāda iemesla dēļ Markuss reiz nopirka karafi, mirdzoši zilu ar pielīmētām pērlītēm un zelta apļiem. Tā gan maksāja krietnu naudas summu, bet cik brīnišķīga tā ir – “bez sava noderīguma tā vēl rotā galdu un visu istabu – stāv, izstarodama prieka krāsu, lai kāds ārā būtu laiks”.
Un vēl viņam pie mājas ir avots, kura “ūdens ir gards kā smalkākais vīns, nesmejiet, tā patiešām ir”.
Markusam šķiet, ka viņa daļa ir kā nevienam pasaulē, mūžīgā pateicība un slava Kungam! Viņš gan baznīcā sēž tālāk iepakaļ aiz pārējiem ciemniekiem, taču Dievs Markusu par to nenicina un nenobīda malā, zvaigznes spīd arī Markusam, un to viņam ir tikpat daudz kā Trulsam vai Kristenam.
Varbūt Kristenam uz zemes pieder “kas mazliet vairāk, mazliet vairāk kustamas mantas un tamlīdzīgi, bet kāds gan tam svars pret zvaigznēm? Kad Markuss un Kristens reiz nomirs, kas tad paliks? Aiz Kristena paliks mazliet vairāk pīšļu, vairāk kožu un rūsas…”
Tāpēc, sienot auklas, naglojot, darvojot vai izmetot tīklus, Markusa prāts līksmo kā bērnam.
“Jo laime jau nav ārējas dabas, pat ja tā izskatās, – ārišķīga daba piemīt tikai līdzekļiem. Laime ir kaut kas dziļi cilvēka sirdī un galvenokārt ir atkarīga no tās.”
Markusam “gan ir savas bēdas, savas grūtības, ar ko cīnīties, – raizes, kas tur viņu nomodā, tā ka naktis brīžiem kļūst bezgalīgas, taču dvēsele aizvien ir moža un nevainīga.
Tas īpaši veicina pieticību, kas gluži kā ieraugs uztur dvēseli tīru no slimībām un visa cita, kas var tai iekšēji kaitēt.” Tādēļ Markuss spēj atklāt prieku gan lielās, gan mazās lietās. Un gandrīz vai ik brīdi.
Nav jau tā, ka citi ciemnieki prieka nepazītu. Kristens allaž ir priecīgs pajautāt Markusam, vai šis zinot, cik tālu līdz Mēnesim.
Un, kad Markuss godīgi atbild, ka nezina vis, Kristenam un viņa pavadoņiem ir gardi jāsmejas. Markuss gan pie sevis nodomā, ka desmitkārt noderīgāk ir zināt sēkļa dziļumu un savas auklas garumu pēdās, taču nebilst ne vārda. Jo “savu tuvāko taču nevajag kaitināt”.
Bet allaž nīgrais un rūgtais kurpnieks, kam mati aiz skaudības itin bieži ir saslējušies kā birste, kādu nakti aiz prieka pat aizmigt nevar, uzzinājis, ka Truvallam un Ononam tīkls saplīsis un viss milzīgais skumbriju loms no tā izslīdējis… Re, kā!
Arī Markuss reizēm nespēj iemigt aiz līksmes. “Cik labi ir dzīvot, viņš domā, cik patiesi brīnišķīga ir zeme! Cik zila jūra, un cik debess mirdzoša, cik labi ieelpot svaigo gaisu! Daba ir prieka pārpilna, un apkārt viss dzied un smaida!”
Tādēļ katra viņa kustība, katrs elpas vilciens ir pateicības un gaviļu dziesma. Slava Kungam! Kristus vārdā, āmen. Arī pārbaudījumu brīžos. Jo viņš zina, ka it visam pamatā ir liels un labs nodoms, pat ja šobrīd viņš to vēl nesaprot.
Un vēl Markuss nesaprot, kā var neticēt Dievam: “Murdam gan noteikti ir kāds radītājs, meistars, saka ļaudis. Skat, cik tas prātīgi iekārtots! Bet kas gan ir murds pret pasauli?”
Taču Markuss ar ļaudīm nestrīdas. Svētdienās viņš sameklē Bībeli, izlasa pa gabaliņam no katras derības un audzina garu, cik labi vien spēdams. “Jo desmitkārt labāk ir pašam ķerties pie rakstiem, desmitkārt labāk censties uztvert vārdu klusumā nekā klausīties to, nezinīgi izklāstītu.”
Tādēļ uz brīvbaznīcas sanāksmēm viņš neiet, jo viņam šķiet, ka “tur melš blēņas”. “Gudrībai nav jānāk no nezināšanas, no nezinošā mutes…” Tā vien gribas tam nejēgam, kas uzmeties par starpnieku starp pīšļiem un Dievu, uzsaukt: “Paej nost, tu tikai stāvi ceļā, tu met ēnu tā, ka gaisma netiek tev garām!”
Toties Markuss itin bieži ir lūgšanu namā. Viņš iet turp, “lai pateiktos Dievam par omāriem un kas nu vēl viņam ķēries”.
Tikai viņš nesaprot, kāpēc šis nams ir izkrāsots tik nepiedienīgi drūmās krāsās, kāpēc viss tik neglīti sajaukts ar umbru, kurpretim “debesis taču ir zilas un sārtas, ak, debesis ir visās iespējamās krāsās, tikai ne lūgšanu nama krāsā!”
Un vēl viņš nesaprot, kāpēc Bībele ir jāiebaro cilvēkiem kā inde, kāpēc sludinātājs Dieva vārdos ietulko pats savu iekšējo tumsu, biedē ar sodu un – kas ir pats ļaunākais – “māca tirgoties ar Dievu, darīt labu atalgojuma dēļ. It kā labais prasītu algas…”
Markuss Dievu mīl. Un nespēj Viņu iedomāties ļaunu un atriebīgu. Kad viņš paceļ acis no zemes, viņš sastop mūžības skatienu, pilnu labvēlības un gādības. Viņš zina, ka Dievs vēl Markusam labu. Neizsakāmi daudz laba. Un ka Dievam ir kāds nodoms ar viņu – “kluss nodoms šiem pīšļiem un zemei”.
Jā, Dievs saista Markusu ar kādu tālu un slepenu mērķi, gudru nodomu, ko līdz galam viņš sapratīs tikai tad, kad atgriezīsies turp, no kurienes nācis.
Un tad “ikviena neveiksme, ko viņš piedzīvojis, ikviena vilšanās, ikviens zaudējums – viņš uzzinās to iemeslus, dabūs zināt, kāpēc, kā un vēl vairāk. Ikviens jautājums, kas viņu mocījis, ikviens izbrīns viņā – tie tagad saņems savas atbildes”.
Pravieti Eliju Dievs uzņēma liesmojošos ratos. Markusam “gan droši vien nesūtīs pakaļ ratus, bet tas jau arī vienalga”, jo svarīgs ir nevis veids, bet mērķis.
Svarīgs ir tas, ka Markuss nu droši zina, ka nāves nav. Miesas likums nav vienīgais, ir arī piepildījuma likums. Atgriešanās, kas atnes neizteicamu prieku un skaidrību…
*
Apustuļi rakstīja vēstules, pamācības un atklāsmes. Ne lai strīdētos un pierādītu, bet lai dotu dzīvības vārdus. Evaņģēlijs ir nevis par uzskatiem, bet par to, kā dzīvot.
Par to ir arī Gābriela Skota “Avots” jeb vēstule par zvejnieku Markusu, Dieva taisno, ko no norvēģu valodas pārtulkojusi Dace Deniņa un klajā laidis apgāds “u. c.”.
Valoda precīza kā zīriņš, kad tas pārtop par spalvu zibeni, lai satvertu laupījumu, kā Markusa kustības, izliekot murdus vai ķidājot zivis.
Vārdi dzidri kā jūras gaiss agrā vasaras rītā, koši kā viļņu mirga saullēkta staros, dziļi kā divi dzīles, starp kurām šūpojas zvejnieks, kam rokā smalks pavediens, kurā iekārta dzīvība.
Gaismas un miera avots izslāpušai dvēselei. Brīnišķīgs vēstījums, kurā daudz prieka un nekā lieka.
P. S. Te varētu likt punktu vai pat izsaukuma zīmi, nebijis latviešu izdevumam pievienoto pēcvārdu. Veldzējoties “Avotā”, ik pa brīdim iedomājos, ka šī ir viena no skaistākajām un vērtīgākajām grāmatām, ko jebkad esmu lasījusi. Ka to vajadzētu izlasīt ikvienam skolēnam, ministram un mācītājam.
Lasot pēcvārdus, sajutos kā Markuss lūgšanu namā. Pēcvārdi pret vēstījumu ir kā umbra pret avota dzidro mirdzumu.
To autore gan zina, cik kilometru ir līdz Mēnesim, taču nepazīst ne sēkļu, ne līču dziļuma: viņa gan zina, kurā gadā ir dzimis Gābriels Skots, taču Markuss, viņasprāt, “sajūtas vienlaikus kā dabas objekts un subjekts”, kura “uztverē savijas panteisms un panenteisms”.
Var jau būt, ka šādi pēcvārdu autore ir gribējusi vairot lasītāju erudīciju vai nodemonstrēt pati savējo, bet kādā veidā var vienlaikus būt panteists un panenteists, tas paliek viņas mazais noslēpums.
Turklāt runāts tiek par cilvēku, kam ir nepastarpinātas attiecības ar Dievu, kas viņam atklājies Kristus personā: “Kungs, Markuss pie sevis prātoja, sākumā jau man šķita, ka ir mazliet par ātru, Tu būtu varējis atvēlēt man vēl kādu laiciņu. Bet tagad saprotu Tavu gudro nodomu, tagad saprotu, ka ir laiks, un pateicos Tev, ka Tu mani atcerējies…”
Ko varu te piebilst? Lasiet pirmavotu! Lasiet ar sirdi!
