Priedulēna: Starts mani šokē, par spīti traumai stumju personīgos rekordus 0
Ceļgala krustenisko saišu saraušana ir viena no nopietnākajām sporta traumām, pēc kuras neiztikt bez operācijas un vismaz sešu mēnešu ilga rehabilitācijas posma. Skeletoniste Lelde Priedulēna pirms pusgada nevainīgā situācijā guva šādu savainojumu, taču viņa turpināja startēt un izcīnīja tiesības piedalīties savās otrajās olimpiskajās spēlēs.
Kā tev patīk Phjončhanas trase?
Vēl neesmu līdz galam sadraudzējusies, rudenī tur pirmajā treniņbraucienā divās vietās ieplēsu plaukstas kaulu. Sākumā teica, ka trīs nedēļas nedrīkst braukt, ar ko nebiju mierā, jo nāktos izlaist visu treniņu nedēļu un pēc tam sākās Pasaules kausi, vajadzēja kvalificēties olimpiskajām spēlēm. Sākumā braucu ar ģipsi.
Kā ar ģipsi varēji iestumt kamanu?
Bija neērti, roka taisna, kamanā uztaisīja speciālu robu, lai varētu iebāzt roku. Fiziskajos treniņos bija jāizlaiž raušana un līdzīgi vingrinājumi. Tad arī iepazinu Dienvidkorejas veselības sistēmu, no trases ar ātro palīdzību veda uz vietējo slimnīcu, maziņu. Pāris gultas un daži dakteri, sākumā neizskatījās ļoti uzticami. Rentgenu apskatīja viņi un starptautiskās federācijas ārsts no Vācijas, aizsūtījām arī Latvijas Olimpiskās vienības dakteriem, beigu beigās viss sadzija labi.
Runājot par veselību – rokas savainojums bija mazākā bēda.
Jā. 3. augusts, ap desmitiem no rīta, Murjāņi. Iesildījāmies ar tradicionālo futbolu, nekas neliecināja, ka kaut kas nav kārtībā vai sāpētu. Taisījām barjeras, trešajā piegājienā bija sajūta, ka aizķēru un metāls trāpa pa nervu. Kārtīgas sāpes, nokritu zemē. Izrādījās, ka barjera nav aizķerta un kaut kas noticis ceļa iekšpusē. Šķita, ka nebūs tik nopietni, bet magnētiskā rezonanse parādīja sarautas krusteniskās saites.
Tev ir izdevies teju neticamais – par spīti šādai traumai kvalificēties olimpiskajām spēlēm. Kam šajā pusgadā esi gājusi cauri?
Tas bijis vissmagākais posms. Dakteris pēc diagnozes noteikšanas noteica: domāju, ka skeletonā medaļu var dabūt arī bez krusteniskajām saitēm. Tas man šķita kā joks, neticēju, jo knapi varēju pastaigāt. Bija ieplēsta arī mediālā sānu saite, pusotru mēnesi nedrīkstēju skriet, nekādu lielu slodzi likt. Oktobrī atsāku skriet, atvērās trase, sākumā braucu ar ortozi. Pirmajā Pasaules kausa posmā Leikplesidā, par kuru man nav labākās atmiņas, nemaz neuztraucos par trasi, vienīgā doma – kā celis reaģēs uz sacensību maksimālo slodzi. Gaidīju to kā atskaites punktu un viss bija labi, tad arī sāku strādāt pie braucienu uzlabošanas. Visā šajā procesā jāsaka milzīgs paldies Latvijas Olimpiskās vienības dakterim Jānim Kaupem, kurš vispār nav saistīts ar skeletonu, strādā ar bobslejistiem, bet noticēja manai situācijai, piekrita palīdzēt un sadarbība ir veiksmīga līdz pat šim brīdim.
Viņš tev sastādīja vingrinājumu programmu?
Izveidoja specifisku treniņu programmu, palīdzēja arī mūsu fizioterapeits Edvīns Lešenkovs un treneris Mihails Arhipovs. Visi lika galvas kopā. Pārsteidzoši, bet mani rezultāti uzlabojušies gan spēkā, gan ātrumā, visur stumju personīgos rekordus. Tā kā padarīts labs darbs. Nebija tā, ka trenējos mazāk, bet specifiskāk. Par startu esmu šokā, jo biju cerējusi pietuvoties tai fiziskajai formai, kāda bija pirms traumas, nevis uzlabot.
Tev jau zināms, kad būs jātaisa operācija?
No Dienvidkorejas atlidojam 27. februārī un tad uzreiz arī būs operācija.
Šosezon tev kopumā ir labāki rezultāti nekā pagājušajā sezonā, kad augstākā vieta Pasaules kausā bija piektā, tagad ir vairākas ceturtās. Tas ir likumsakarīgi?
Sāku no dziļas bedres un pamazām kāpu augstāk. Pēc 18. vietas otrajā posmā Parksitijā biju saķērusi galvu un šķita, ka viss beidzies. Ceturtā vieta Vistlerā iedeva pārliecību, pēc posmiem Ziemeļamerikā bija pārtraukums, varēju sakārtot galvu un turpināt Eiropas trasēs, kuras ir labāk zināmas. Bija visādas laikapstākļu spēles, bet tur neko nevar mainīt, neiespringu, braucu vieglāk. Šķiet, ka varētu nobraukt arī labāk, dažas reizes pati izlaidu medaļu no rokām.
Ja trijnieks ir tuvu, tad galvā šaudās domas par pjedestālu?
Ja godīgi, tad nē. Pirmais uzdevums Phjončhanā ir sadraudzēties ar trasi, otrais – sagatavoties fiziski un parādīt labāko, ko varu. Svarīga būs stabilitāte, jo trase nav vienkārša, dažās virāžās kļūdīties var ļoti viegli. Man ir jāpieliek visos komponentos, lai domātu par trijnieku. Savas nianses atstāj arī svars – man ir 58 kilogrami un pēc kalna zūd ātrums, bet, piemēram, Pasaules kausa uzvarētājai Žaklīnai Lēlingai – 75.
Par tehniku tev galva nesāp?
Nē, tur viss ir augstākajā līmenī, uzticos saviem guru, kuri nekad nav uzgriezuši muguru. Daudz no tehnikas nesaprotu, inovācijas nevarētu ieviest, tāpēc paļaujos uz komandas pieredzi.
Tev pašai arī kādreiz jāpaņem rokā kāds instruments?
Protams, bet iekšā ir bail līst, lai kaut ko nesabojātu. Slidu nomaiņa un citas lietas, kas skeletonistiem ir ikdiena, kamanas sagatavošana – tas ietilpst manos pienākumos.
Sociālajos tīklos esmu pamanījis, ka vairākus gadus pēc sezonas brauc uz Ziemeļameriku. Atpūta vai kāds cits iemesls?
Tas ir privātas dabas motīvs, es arī pamācos. Šobrīd vairs nestudēju, tāpēc brīvo laiku izmantoju kam citam, ne sportam. Cenšos attīstīt sevi mentāli, jādomā uz priekšu, kas būs pēc sporta. Man ir bakalaura grāds ekonomikā Latvijas Universitātē.
Vai Pekinas spēles pēc četriem gadiem ir tavā plānā?
Šobrīd par to nedomāju, jo vispirms ir šie lielie svētki. Tad man būs 28 gadi un sievietei sportā tas ir nopietns vecums. Redzēsim, kā viss saliksies. Daudz kas atkarīgs no rezultāta – pavadīt četrus gadus, lai brauktu pa vidējām vietām, diez vai ir vērts. Ja palieku, gribētu iet uz maksimumu. Teiksim tā – septītā, desmitā vieta nākamajā ciklā mani neinteresē.
Atceries, kāda biji Sočos un kāda esi tagad?
Esmu stipri mainījusies. Atceros, ka tā sezona bija ļoti smaga psiholoģiski, slikti rezultāti, nevarēju nobraukt. Uz olimpiskajām spēlēm tiku ar wild card un domāju, ka tās ir manas pēdējās sacensības, jo biju plānojusi beigt. Braucu uz Sočiem ar domu, ka, ja šīs ir manas vienīgās spēles, tad gribu atcerēties, kā tās izbaudīju, nevis uztraucos un pārdzīvoju. Tas nāca par labu, jo tik atbrīvota nebiju jutusies nevienās sacensībās, veicu ļoti stabilus četrus braucienus (14. vieta – I. S.).
Kas lika pārdomāt un turpināt?
Iekļuvu Latvijas Olimpiskās vienības sastāvā, bija pacēlums pēc olimpiskajām spēlēm un likās – nu tik sāksies mans laiks. Tomēr nākamā sezona bija tikpat slikta, tad gan domāju – viss. Es tieši absolvēju universitāti un domāju, ka tā ir zīme iet citu ceļu, jāsāk strādāt. Dainis (Dukurs) teica, lai pamēģinām vēl vienu sezonu, mācības netraucē un var ar simtprocentīgu atdevi pievērsties sportam. Un tad nāca pilnīgs kosmoss – bija ceturtās vietas Pasaules kausos, uzvara pasaules junioru čempionātā. Viss salikās tā, ka bija grūti noticēt un tādā brīdī būtu grēks apstāties.
Tātad tu vairākas reizes jau esi karjerai pielikusi punktu.
Jā, turklāt vēl nemaz nav sasniegts 25 gadu vecums. Mans aicinājums nav ekonomika, vairāk patīk organizatoriskas lietas, menedžments – kā process tiek sakārtots līdz rezultātam. Tāpēc domāju, ka pēc sporta dzīvi mēģināšu saistīt ar šo jomu.
Varbūt pēc astoņiem gadiem olimpiskās medaļas dalīs Siguldā.
Tā var notikt, lai gan sākumā uz to skatījos ar lielu skepsi. Domāju – kamēr zviedru pārstāvji tiks līdz Siguldai, uz šosejas būs zobus sadauzījuši. Kādas tur olimpiskās spēles. Bet satikām viņus sporta centrā, process virzās. Konkurence Stokholmai ir nopietna, tā kā laiks rādīs.
