Kas darāms, lai stiprinātu ārzemēs dzīvojošo latviešu saikni ar Latviju? 0
Jānis Grāmatiņš, Pasaules brīvo latviešu apvienības pārstāvis, dzīvo ASV: “Mēs no PBLA puses mēģinām arī jauniebraucējus iesaistīt dažādās organizācijās, taču daudzi no viņiem to nevēlas. Jo viņi ieradušies ekonomisku iemeslu dēļ, nav sevišķi sabiedriski aktīvi, viņiem nav lielas intereses par latvietību. Ja ģimenē ir bērni, tad gan vecāki vēlas, lai atvases latviešu valodu tomēr prot un neaizmirst. Vašingtonā ir latviešu skoliņas, kur sabiedrība satiekas – vecāki, kas atveduši bērnus uz nodarbībām, paliek viņus gaidām un tikmēr sadraudzējas ar citiem. Nākamgad būs Saeimas vēlēšanas, svarīgi, lai arī viņi balsotu. Esmu vairākas reizes strādājis vēstniecībā izveidotajā vēlēšanu iecirknī, un biju pārsteigts, ka ierodas daudzi pirms tam vietējā latviešu sabiedrībā nemanīti cilvēki.”
Zuze Krēsliņa-Sila, organizācijas “Latviešu kopība Vācijā” pārstāve: “Aplūkojuši Bonnas latviešu skolas bildi portālā “draugiem.lv”, varbūt nospriedīsit, ka skolas audzēkņu sejās nemana latviskus vaibstus. Taču tā ir cītīgi strādājoša latviska skoliņa, kas māca bērniem valodu. Man šķiet ļoti svarīgi, ka Latvijas medijos tiek parādītas ārlatviešu aktivitātes, tad par tām izlasa Latvijā palikušie radinieki un var līdzi domāt. Nevajag teikt: viņi pameta valsti, bet gan: viņi pašlaik dzīvo ārzemēs un cīnās par savu latvietību. Jo dziļi sirdī Latvija viņiem ir.”
Aldis Austers, Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētājs: “Tā kā cilvēki aizbraukuši no Latvijas dažādu motīvu – ģimenes apstākļu, mācību, darba trūkuma vai politisko uzskatu – dēļ, katrai šai grupai ir savas intereses un vajadzības. Tāpēc jāpiedāvā plašas programmas, kur katru uzrunātu individuāli. Ir svarīga sadarbība starp Latvijas valdību, pašvaldībām, uzņēmējiem un latviešu organizācijām pasaulē. Īpaši nozīmīga ir sadarbība kultūrā – lai Latvijas mākslinieku priekšnesumi būtu pieejami ārpus Latvijas un otrādi – lai uz Latviju koncertēt brauktu ārzemju tautiešu apvienotie kori un deju kopas.”
Juris Ruņģis, PBLA valdes loceklis: “Austrālijā, kur ir aptuveni 20 000 aktīvu latviešu, būtu vajadzīga Latvijas vēstniecība. Kanādā ir tikpat daudz latviešu, to uzskata par svarīgu valsti, turp brauc Valsts prezidents, bet mēs esam atstāti pabērna lomā. Mums tikai 2020. gadā sola atvērt Latvijas konsulātu.”
Lauma Vlasova, Krievijas latviešu kongresa priekšsēde: “Tiem, kas vēlas saikni saglabāt, būs jānoformē dubultpilsonība, kas tagad pozitīvā nozīmē skārusi arī Krievijas latviešus. Bet tas nebūs viegls process. Valsts devusi iespēju – kā to izmantot, būs atkarīgs tikai no pašiem. Tad arī redzēsim, kuram tas svarīgi un kuram ne visai. Esmu dzirdējusi, ka ASV, Kanādā un Austrālijā būs pārvietojamās pasu stacijas jeb punkti, kur pieņems dokumentus. Par Krieviju nekas tāds nebija teikts, tātad cilvēkiem būs jāmēģina iesniegt dokumentus vēstniecībā. Taču lielākā problēma ir tā, ka jādabū arhīva izziņas no Latvijas. To it kā darīšot konsulārās iestādes, taču par maksu. Jāmēģina atvieglot šo procesu bijušajiem izsūtītajiem, jo tie ir veci cilvēki. Viņiem tas būtu sirds mierinājums – mūža nogalē atkal saņemt Latvijas pasi.”
Valters Nollendorfs, Okupācijas muzeja biedrības priekšsēdis, ilgu laiku dzīvojis ASV: “Latvijai jādomā arī par tiem, kas izbraukuši pēdējos gadu desmitos, un jābūt skaidram, ka Latvija ar viņiem rēķinās. No mūsu lielajiem gariem, operas māksliniekiem, daudzi varbūt dzīvo ārzemēs, bet galvenais, ka viņi atgriežas Latvijā – tāpat kā gājputni. Te ir šis gājputnu motīvs – latvieši būs un paliks visur pasaulē, un mums visur būs savējie. Galvenais, ka šeit paliek kodols, un tas par latviešiem uzskata arī tos, kas dzīvo ārpusē. Kad Latvijai sāks klāties labāk, viņi redzēs, ka šeit ir daudz lielisku iespēju, jo mazā dīķī lielai zivij ir vieglāk nekā mazai zivij lielā dīķī.”
Daina Grosa, PBLA izglītības padomes priekšsēde, dzīvo Austrālijā: “Jūlijā Kultūras ministrijas rīkotajā konferencē izvirzījām prioritātes, viena no tām ir vēl plašāks atbalsts skolām nekā līdz šim. Varam mudināt vecākus, lai viņi jūt vajadzību runāt ar bērniem latviski, vest uz nodarbībām, un rūpēties, lai bērni neaizmirst valodu. Būtu labi, ja latviešu skoliņas kļūtu par plašākiem kultūras centriem. Beidzamā gadā skoliņas ir sapratušas – ja no Latvijas valdības tiek piedāvāts finansiāls atbalsts telpu īrei, mācību līdzekļu iegādei u. c, tad nevajag būt lepniem un der to izmantot.”
