Prīcojīs vasala – tu sovā zemē 0
Dzejniece, prozaiķe, žurnāliste un redaktore Eva Mārtuža (1954) dzimusi Gaigalavas ciema Poļorkas sādžā, beigusi Pļaviņu vidusskolu, LVU Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļu un Maskavas M. Gorkija Literatūras institūta neklātienes aspirantūru (1989); svaigi iegūts humanitāro zinātņu maģistra grāds teoloģijā un reliģiju zinātnē, “Erasmus” programmas ietvaros absolvējusi Tībingenes universitātes ev. lut. Teoloģijas fakultāti.
Strādājusi Latvijas TV redakcijā (1978 – 1999), veidojot literatūrai veltītus raidījumus, vadījusi kultūras nodaļu laikrakstā “Neatkarīgā Cīņa” (1992 – 1995), kopš 2000. gada – laikrakstā, bet kopš 2005. gada – izdevniecībā “Lauku Avīze”. Kopš 1988. gada – Rakstnieku savienības biedre. Laikā starp 1980. un 1989. gadu ar E. Mārtužas vārdu tika publicēti viņas radinieces, politiski represētās dzejnieces Broņislavas Martuževas dzejoļu krājumi “Balta puķe ezerā” (1981) un “Rakstītāja” (1987). Triju dzejas krājumu un deviņu romānu autore. Publicējusies arī ar pseidonīmiem Digna Eira un Ieva Bondere.
– Kā tev, studējot Vācijā, visvairāk pietrūka no Latvijas?
– Man nepietrūka itin nekā, bija ļoti daudz labestības, viss bija ļoti komfortabli sakārtots, lai varētu tikai mācīties un baudīt dzīvi. Bet tomēr es vēlos atpakaļ, jo te ir mani bērni un esmu cilvēks, kam vislabāk ir savā mežā, savā pilsētā, savā valstī.
– Kā teoloģijas studijas ietekmējušas tavu attieksmi pret ticību?
– Tās nav mainījušas manu pārliecību par to, ka mēs neesam tikai no zemes ņemti, – tās tikai nostiprinājušas garīgo piederību citai, ne tikai materiālajai zemes pasaulei. Vienīgais, ko iemāca fakultātē, – uz to skatīties racionāli, nenonākot atkarībā pašam no sevis vai no kāda vienpusīga uzskata. Jebkuras zināšanas atbrīvo no vienpusības un fanātisma.
– Kura dzejnieka darbus mēdz pārlasīt?
– Kārli Skalbi un Omaru Haijamu – latviešu dzejas virsotne ar dziļo dvēseli no vienas puses, Austrumu paradoksi, daudzus no kuriem kurus esam pieņēmuši kā savējos, – no otras.
Kad mašīnai ceļa bedrē nolūza ritenis, es klusēju – nava mans auto
Kad prezīšu ciemu reizē bloķēja ceļus, es klusēju – tāda ir dzīve
Kad slavina varavīksnes krāsas karogā, es klusēju – es neesmu homolesba
Kad pie Minkabineta protestē latvieši, es apmetu līkumu – jo esmu vesela
Kad rakstnieki neķītri piesmēja rakstniekus, es klusēju – raksta tikai slimie
Kad atjaunoja cenzūru televīzijā, es klusēju – es tur vairs nestrādāju
Kad apvainoja latviešus, es klusēju – izlikos iebraucēja
Kad atcēla obligāto karadienestu, es klusēju – ES mūs izpestīs
Kad, man neprasot, otro reizi samazināja algu, es klusēju – bada maizei vēl pietika
Kad, man neprasot, trešo reizi samazināja algu, es klusēju – ceļa naudai vēl pietika
Kad pirms vēlēšanām Rīgā masveidā deklarējas krievi, es klusēju – jo strādāju Īrijā
xxx
Dzar vasala! Ād vasala! Prīcojīs vasala – tu sovā zemē.
Man dīķa dieviņš ūdens valgmi dod, lauž sēņu dieviņš baraviku,
prieka pārpilnībā antonovka zaru nolauzusi pilnu āboliem,
zied zilās kurpītes un tu, mans mīļais, pirti kur.
Tur satekam kā dārzenīšu dieviņi, kā rāmi tupenīši rozā.
Mēs ilgi briedām, ilgi augām, mēs vasali, mēs visi vienuviet –
Latagolla zemes grozā.
***
Ir piepildījies nolēmums:
Pēc Pēterdienas putni klus.
Tos neklausīties kopā mums.
Griež saule dienai sānu.
Es krēslas ēnai labo rādu,
kas piederēja mums.
Ar ērkšķiem aizaug ietie ceļi,
reiz zaļo mauru pēdo senču veļi.
Zem kājām viss, kas bija mums.
Vai dievi vainīgi vai liktens –
vairs Lielā dienā nava lemts
traukt augšup lejup kopā mums.
Prieks bēdas, laimes lidojums
Kopš pusnakts sita, paliek jums.
Ar mums nu pildīts debesjums.
***
Grib tauriņš skriet man līdzi
Tikt lampas mēlē
Dzen rasas lāse vīli
Šķeļ rūti, pazūd spraugā
Ceļ augstā godā tos,
Kas senču māju pūdina
Logs skumjas spēlē tīši
Ar slēptu tīksmi raudina
Mūs dzīvajos, lai ticam
Ka Laima kapu pielīgusi
Gan taurenim, gan liesmai
Nav tukšs mans nams
Vēl logiem rāmji turas
Vēl tauriņš stiklā buras
Pūt viltus sveci nost
Lai lido dzirkstīdams
