Vija Beinerte: Lai ir uz ko tēmēt jeb Prezidents, kādu gaidām 4
Viņa mainīja ļaužu domāšanu, un kas par to, ka uz neilgu laiku. Kad viņa devās prom, ļaudis viņu pašu acīs bija kļuvuši mazliet labāki. Īstenībā jau nebija, taču tagad viņiem vismaz bija uz ko tēmēt.
Šī nebūt ne politiska rakstura grāmatā nesen lasītā atziņa man nāk prātā, domājot par pavasarī gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām.
Priecē, ka septiņus gadus ilgušās diskusijas beidzot ir vainagojušās ar grozījumiem Satversmē un turpmāk Valsts prezidentu Saeima ievēlēs atklātā balsojumā. Un arī tas, ka šim amatam tiek virzīts cienīgs kandidāts.
Kad 1922. gada 15. februārī tika pieņemta Latvijas Republikas Satversme, par tās pamatu un kodolu tika noteikta parlamentāra demokrātija. Valsts prezidentam tika ierādīta visnotaļ ierobežota vara un lielāko tiesu reprezentatīvas funkcijas.
Viņam gan ir veto tiesības attieksmē uz parlamenta pieņemtajiem likumprojektiem, taču parlaments prezidenta veto ar absolūtu balsu vairākumu var atcelt. Prezidents ir tiesīgs atlaist Saeimu, taču tad, ja šāds lēmums negūst atbalstu tautas nobalsošanā, parlaments paliek savā vietā, bet atlaists tiek prezidents. Šīs likuma normas ir spēkā joprojām.
Tomēr, lai cik ierobežota būtu prezidenta vara, valsts pirmās personas stāja, spēja formulēt idejas un prasme paust savas domas publiski vienmēr ir vēstījums.
Jānis Čakste kā jurists stiprināja tiesiskumu Latvijā, vienlaikus rūpējoties arī par mūsu valsts starptautisku atzīšanu. Būdams pārliecināts demokrāts, viņš neiesaistījās partiju ķīviņos, apliecinot prezidenta amata nozīmi Latvijas politiskajā sistēmā.
Gustavs Zemgals mudināja sabiedrību iekļauties demokrātiskā pārvaldē, īstenojot principu “Latvija – tautas valsts”.
Vaira Vīķe-Freiberga teicami pārstāvēja un aizstāvēja Latvijas intereses pasaules līderu forumos, sekmējot Latvijas iestāšanos ES un NATO.
Valdis Zatlers dažas dienas pirms prezidenta vēlēšanām uzrunā tautai atzina, ka oligarhu ietekmes dēļ 10. Saeima ir zaudējusi uzticību, un ierosināja referendumu. Referendumā 10. Saeima, kas Zatleru uz otru termiņu nepārvēlēja, tika atlaista.
Tātad, lai gan Satversmē noteiktie valsts pirmās amatpersonas pienākumi lielākoties ir simboliski, vēsture apliecina, ka spēcīga personība šīs funkcijas spēj piepildīt ar saturu un jēgu.
Īpaši svarīgi tas ir laikā, kad sabiedrības pašizpratnes līmenis Latvijā ir kritiski zems, ko apliecina arī pērn notikušās Saeimas vēlēšanas. Nopietnas pārdomas rada gan vēlētāju mazā aktivitāte, gan tas, cik lielu atbalstu ir guvuši demagogi, gan arī tas, ka starp ievēlētajiem deputātiem nav spilgtu līderu.
Nesen sarunā izskanēja šāda atziņa: ja paskatāmies uz Latvijā visvairāk pirkto grāmatu topiem, šermuļi skrien pār kauliem – Račs, Račko un pašpalīdzības grāmatiņas! Kaut kādas briesmas! Kas notiek ar sabiedrību? Publiskajā telpā – izmisums un agresija. Tāpēc arī valdību nevarot salikt, ka neesot kārtības, neesot lielās stingrās rokas.
Piebildu, ka, manuprāt, nav gudrās sirds, kas spētu tālredzīgi noteikt robežas un iemācītu tās nosargāt. Robežas ir svarīgas, jo tās ļauj neizšķīst un nepazust gan indivīdam, gan tautai. Robežas nāciju atšķir no pūļa.
Tauta, kas ir ieguvusi savu valsti, kļūst par nāciju. Un gluži tāpat kā valsts var pastāvēt tikai tik ilgi, kamēr tā spēj nosargāt savas robežas, arī nācija eksistē tikmēr, kamēr tā spēj nosargāt savu garīgo kodolu.
Ja robeža starp brīvību un visatļautību ir zudusi, zūd arī nācija, tās kultūra un identitāte.
Protams, prezidents – pat tad, ja viņš ir spilgts un gudrs līderis – nespēj kardināli mainīt sabiedrības pašizpratnes līmeni. Taču viņš spēj to ietekmēt, spēj kaut uz brīdi likt cilvēkiem iztaisnot muguru, sajusties vienotiem, ieraudzīt vai vismaz apjaust visu lietu kārtību un sajust sevī vēlmi mainīties, kļūt labākiem.
“Prezidents ir valsts amatpersona, kuras galvenais uzdevums ir vienot un iedvesmot. Tā nav varas funkcija, jo mums ir parlamentāra demokrātija, kas ir labi un pareizi. Ja izdodas ievēlēt tādu Valsts prezidentu, kas spēj kvalitatīvi veikt valsts galvas funkcijas Satversmes noteiktajā parlamentārajā demokrātijā, tad ir labi, bet ja ne, tad valstij arī nekas pārāk slikts nenotiek. Mums ir spilgti piemēri abiem gadījumiem.”
Tā pirms kāda laika man sarunā teica jurists un politologs, Eiropas Tiesas tiesnesis, Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijas koncepcijas un Saeimas preambulas autors Egils Levits, kura vārds arvien biežāk tiek minēts sakarā ar pavasarī gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām.
Prezidentu, kas spētu iedvesmot un vienot, es novēlu Latvijai. Tātad – mums katram.
*
Lasi vēl: Izlaušanās no cietuma. Saruna ar Egilu Levitu
Lasi vēl: Cilvēki ir noilgojušies pēc godīgas un racionālas politikas. Saruna ar Egilu Levitu
Vija Beinerte: Viss ir atļauts. Bet ne viss der
