Prezidents sarkanā dīvānā 0
Sarkanā dīvānā, meža vidū sēdēdams, uz Lielo talku šogad aicināja Valsts prezidents. Nu nepārliecina – ne tik daudz pasākums kā reklāmas seja, kas vides nozari stūrēja veselus deviņus gadus, pēc partijas piederības – zaļais. Un kur mēs esam? Lai gan, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm, mazā atkritumu apjoma dēļ uz vienu cilvēku atrodamies listes augšgalā, tomēr kā pa melnās kazas trepēm nošļūcam uz pakaļgalu, jo 80% no pašu radītajiem sārņiem norokam savā zemē, nevis sašķirojam un nododam pārstrādei.
Pasaules dabas fonda līderis Uģis Rotbergs katru gadu Lielās talkas dienā “ietvīto” – kas tā būtu par skaistu valsti, ja tie simts tūkstoši talcinieku aizietu palīgā valstij sakārtot atkritumu apsaimniekošanu, nevis katru gadu vāktu atkritumus pa mežiem. Valdības zaļā impotence nav attaisnojums dabas pieķēzītājiem, taču tieši valsts varas rokās ir cīņa ar gružu kalnu dziļākajiem cēloņiem.
Atkritumus zemē nemetu, šķiroju, tāpēc – netalkoju
– Nekad Lielajā talkā neesmu piedalījusies un nepiedalīšos, jo neko nesviežu zemē, šķiroju un kompostēju atkritumus jau daudzus gadus, daru visu, lai samazinātu to daudzumu, – stingri nosaka vides žurnāliste Anitra Tooma. Par šo tematu viņa daudz raksta un domā, cenšoties saprast, kas tie par ķēmiem, kas izmet atkritumus dabā, kad pakalpojums nemaz tik dārgi nemaksā un atkritumu urnas nav ar uguni jāmeklē. Nesen viņa piestājusi Valdemārpilī un intereses pēc lūkojusi, kur var izmest stikla pudeli un skārda bundžu. Viss kārtībā – atrada Anita “lielo zvanu” konteinerus, pa šķirbu ielūrot, konstatējusi, ka valdemārpilieši atkritumus šķiro saprātīgi. Žurnāliste spriež, ka lielākajai Latvijas iedzīvotāju daļai asinīs vāciskais “ordnungs” jeb kārtība, bet tie, kas aiz sevis atstāj drazu, visticamāk, nākuši no austrumiem ar klejotāju mongoļu – tatāru gēnu. – Ar tiem runāt ir kā pret sienu, – viņa nopūšas.
Lai talko daudzdzīvokļu namu iedzīvotāji, kam nav sava zemes kaktiņa – labāk kopīgs darbs nekā vāvuļošana sociālajos tīklos, nosmej Anita. Būtu gan zaļāk, ja talkotāji paši neradītu jaunus atkritumu kalnus, tradicionālo zupu tiesājot, nevis kā parasti no vienreizlietojamiem plastmasas traukiem, bet līdzpaņemtām bļodiņām, kas pēc maltītes nav jāizmet atkritumu maisā.
Vieni no pirmajiem, kas Latvijā no brīva prāta, nevis kāda spiesti sāka rīkot vides sakopšanas talkas, ir Vides aizsardzības klubs (VAK). Biedrības viceprezidente un kluba biedre no tā pirmsākumiem Elita Kalniņa kopāstrādāšanu novērtē par labu komunikācijas veidu un nelielā grupā – arī radošu ideju platformu. VAK joprojām talko, taču citu atstāto atkritumu savākšana kļuvusi tikai par blakusuzdevumu. – Tā mēs citu atkritumus varam vākt bezgalīgi – lai katrs, kas piecūkojis, arī savāc pēc sevis, – uzskata VAK. Talka nedrīkst kļūt par “notespuļķi” reizi gadā, kā to Latvijā vietām uzskatot. Elita atceras situāciju, kad klubs ziņojis kādai pašvaldībai par tās piesārņotām teritorijām, bet saņemta atbilde – drīz būs Lielā talka, tad visu savāks.
– Savās talkās, nosaucot tās par “Darbu dabas daudzveidībai”, ejam palīgā dabas teritorijām, lai, piemēram, upi atbrīvotu no apauguma vai iztīrītu aizaugušu kadiķu liegumu, – skaidro viceprezidente un piebilst, ka atkritumus, ja tie mētājas blakus, protams, aizvācot. Šogad Lielās talkas dienā kluba biedru pulks, skaitā ap 25 līdz 30 cilvēku, dosies uz teiksmoto Zebrus ezeru, lai paskatītos, kas pēc ziemas darāms Ezerlūķu pilskalnā.
