Prezidents: Rakstniekus vajag cilvēciski pabalstīt 1
Rīt Melngalvju namā svinīgā atmosfērā, piedaloties ap simts Latvijas rakstniecības nozares pārstāvjiem, tiks dibināts Nacionālās rakstniecības atbalsta fonds (NRAF).
Cerot uz kultūrai labvēlīgi noskaņotu atbalstītāju ziedojumiem, NRAF par savu mērķi noteicis atbalstīt un veicināt jaunu latviešu oriģināldarbu tapšanu prozas, dzejas, dramaturģijas un bērnu literatūras žanros, kā arī – kas ne mazāk svarīgi, ņemot vērā nesenās visai asās diskusijas par rakstniecības šodienu un nākotni, – veicināt sabiedrības izpratni par nacionālās literatūras un valodas nozīmību. Latvijas kultūrai nozīmīgā notikuma priekšvakarā saruna ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, kurš piekritis kļūt par NRAF patronu.
– Prezidenta kungs, kāda bija jūsu motivācija, piekrītot kļūt par Nacionālās rakstniecības atbalsta fonda patronu? Jūsu labo gribu noteikti novērtēs literāti, kuri no sabiedrības un politiķu vidus nereti jūtas nenovērtēti.
A. Bērziņš: – Negribu īsti piekrist, ka rakstnieki varētu būt pa īstam nenovērtēti no sabiedrības puses. Par politiķiem man grūti spriest, bet vismaz laukos situācija nav tik bēdīga. Kaut vai mana māsa – cik esmu novērojis, viņa lasa visu pēc kārtas, ko vien var dabūt. Katrā ziņā manā motivācijā piekrist kļūt par šā fonda patronu nebija nekā politiska, bet vienīgi tīri cilvēciski apsvērumi. Jau no bērnības sevišķi savas pirmās skolas – Nītaures pamatskolas – laikā biju ļoti cītīgs lasītājs. Politiku es šajā pasākumā iekšā nejaucu, lai gan būtībā, runājot par šo fondu, būtisks ir arī integrācijas aspekts, jo tas paredz arī atbalstīt mazākumtautību rakstniekus.
Rakstniecības atbalsta fonda izveide ir svarīga arī, atceroties neseno valodas referendumu, jo kā gan citādi saglabāsim mūsu valodu, ja ne stiprinot nacionālo literatūru. Turklāt skaidrs, ka nacionālajai literatūras nozarei mūsdienu atklātajā pasaulē ir aizvien grūtāk noturēties un konkurēt, ierobežota tirgus apstākļos tā nekad par biznesu nekļūs. Tieši tāpēc ir tik svarīgi to cilvēciski pabalstīt.
Nevaru teikt, ka pats šobrīd paspēju daudz izlasīt no jaunākā latviešu autoru veikuma, jo man diemžēl daudz laika jāveltī darbiem citās valodās, tomēr man ir sajūta, ja nacionālo rakstniecību tagad nepabalstīs, vēl daži gadi un tā izplēnēs.
Mazai tautai nacionālās rakstniecības pastāvēšana ir vitāli svarīga, kaut vai atceroties tās fundamentālo nozīmi un vērtību Latvijas veidošanas un saglabāšanas procesā. Ceru, ka arī privātpersonas ar ziedojumiem atbalstīs šo fondu, jo man ir sajūta, ka vēlme lasīt cilvēkos nav zudusi.
– Vai sabiedrība izpratīs nepieciešamību ziedot rakstniekiem, jo vēl nesen daudziem tika pārmests, ka viņi prasa vien naudu, bet neraksta par sabiedrībai nozīmīgām lietām?
– Lai uzrakstītu kādu nopietnu darbu, tas jāizdzīvo. Mūsdienu rakstnieki nekad nebūs tie, kas sniegs dažādu aktuālo notikumu un procesu izskaidrojumus. Toties viņi tos parādīs caur savu izjūtu un izpratnes prizmu. Protams, veidi, kā to dara, kļuvuši krietni komplicētāki un lasot ir stipri jāpiedomā, lai uztvertu darbu caurstrāvojošo ideju. Man tomēr šķiet, ka ir vērts mēģināt, aicinot cilvēkus atbalstīt šo uzsākumu. Jo viens ir veidot zinātniskus pētījumus par latviešu valodu, bet otrs – praksē saprast, ka tās attīstība nav iespējama bez nacionālās literatūras.
– Kādu darbu izdošanu no fonda līdzekļiem jūs atbalstītu vispirms?
– Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera nesen nāca klajā ar iniciatīvu dibināt Goda konventu – tas būtu sabiedrisks veidojums, kurā darbosies cilvēki ar autoritāti biznesā, kultūrā, izglītībā un citās jomās. Šajā konventā kā goda biedrs piedalīšos arī es, un tādēļ mans kā patrona statuss Nacionālās rakstniecības atbalsta fondā varētu būt viena no fonda atbalstīšanas ierosmes sastāvdaļām. No otras puses, vienmēr esmu strādājis ar cilvēkiem, kuriem uzticos un kas spēj labi paveikt savu darbu. Tāpēc negrasos jaukties fonda ikdienas procesos, jo apzinos, ka šobrīd bez kultūras profesionāļu palīdzības nevaru visaptveroši paraudzīties uz nacionālās rakstniecības lietām un tajās iedziļināties.
Protams, rakstniecības vidē kā katrā sistēmā ir iekšējās pretrunas un cīņas, tomēr ceru, ka literāti atradīs labāko veidu, kā sevi parādīt, jo šī viņiem patiešām ir laba iespēja.
– Kā jūs pats ikdienā baudāt kultūru un, galvenais, literatūru? Kāds ir jūsu iecienītākais latviešu rakstnieks?
– Šobrīd man ikdienā nākas saskarties ar tik dažādiem tematiem, ka pamatā jālasa nozaru literatūra un periodika. Lai iegūtu informāciju, kas aktuāls finanšu sistēmā, regulāri lasu, piemēram, “The Financial Times”. Ik vakaru cenšos skatīties vācu vietnes “Der Spiegel”, “Deutsche Welle”, kurās pirmajās var uzzināt, kas tuvākajā laikā notiks Eiropā un kā tas tiek vērtēts. Laika lasīšanai patiešām nav daudz, bet notiek arī tā, ka manā redzeslokā nonāk daiļliteratūra, kam ķeros klāt, kad dvēsele pilna. Viena no pēdējām grāmatām, ko lasīju saistībā ar pēdējo NATO samitu, bija par Afganistānu.
Kad gāju Nītaures pamatskolā, tad gan biju izlasījis gandrīz visas bibliotēkā pieejamās grāmatas – sākot no tulkotajiem krievu autoriem līdz pat vecajiem latviešiem. Ceru, ka pienāks laiks un vēl paspēšu palasīt. Tāpēc vien jāatbalsta šis fonds, lai būtu ko lasīt latviešu valodā. Jo, citā valodā lasot, tā vien jūti, ka arī runājot teikumu konstrukcijas sāk veidoties līdzīgi.
– Pēdējā laikā izteikti visai pretrunīgi viedokļi par valstiskā pasūtījuma nepieciešamību literatūrā. Tas ir sevišķi aktuāli, tuvojoties Latvijas simt gadu jubilejai. Vai jūs kā prezidents un Nacionālās rakstniecības atbalsta fonda patrons varētu nākt klajā ar kādiem saviem priekšlikumiem?
– Ar šiem lielajiem pasākumiem ir arī zināms risks, piemēram, Rīgas kā 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas projektā nedrīkstētu pieļaut to, ka šie svētki gada garumā pārvēršas par biznesa un mārketinga projektu un no kultūras beigās paliek kaut kas pavisam neliels.
Man šķiet, būtu labi, ja uz simt gadu jubileju kāds gadsimta griezumā uzrakstītu grāmatu par latviešiem pasaulē. Sevišķi svarīgi būtu ar latviešiem Krievijā saistītais, jo krietna daļa informācijas par to vispār nav apzināta.
– Šobrīd Latvijā rakstnieki izjūt arī to, ka nav sabiedrības pozitīvā novērtējuma, veida, kā izteikt atzinību par īpaši nozīmīgiem darbiem. Starpkaru Latvijā Kārlis Ulmanis bija nodibinājis Tēvzemes balvu, ko pasniedza arī par īpašiem panākumiem nacionālajā kultūrā. Vai no jums sabiedrība varētu sagaidīt līdzīgu valstiska līmeņa iniciatīvu?
– Domāju, ka uz fonda bāzes tas būtu iespējams. Lai gan, protams, negribētos skriet ratiem pa priekšu. Ir jau arī tā, ka rakstnieku devums ir ļoti grūti novērtējams. Viens no maniem pēdējā laika pozitīvākajiem pārdzīvojumiem šajā aspektā saistās ar šīs vasaras sākumā notikušo Triju Zvaigžņu ordeņa pasniegšanu rakstniecei Ilzei Indrānei par sevišķiem nopelniem Latvijas kultūrā un izcilu radošā mūža ieguldījumu mūsdienu latviešu literatūrā. Personīgi tiekoties ar viņu Madonas pusē, es patiesi apbrīnoju cienījamos gados esošās rakstnieces garīgo spēku un vitalitāti.
– Bet vai nav tā, ka Ilzei Indrānei šis ordenis pienācās jau sen?
– Šajā gadījumā var teikt – labāk vēlu nekā nekad. Atceros, ka Triju Zvaigžņu ordeņa domē, skatot Madonas novadpētniecības muzeja iesniegumu, nevienam vispār nebija šaubu, vai rakstniecei pienāktos šis apbalvojums. Visi bija pārliecināti, ka tas viņai jau sen piešķirts. Bet tā jau ir – ja paši savējos nevirzīs, kas tad? Pēc tikšanās ar Ilzi Indrāni man cilvēciski bija ļoti laba sajūta. Arī tas mani pamudināja atbalstīt Nacionālās rakstniecības atbalsta fondu. Domāju, ka šis uzsākums ir ļoti labs un atbalstāms. Izdošanās gadījumā tas būs liels panākums visai nacionālajai kultūrai.
