Egils Līcītis: Prezidents nebūs oligarhu kājslauķis! 10
Kad pavisam sasāpējis, tauta reizi desmit gados iet pie Valsts prezidenta. Šodien sešos vakarā laukumā pie Rīgas pils vēlētāju lokā paredzēts plucināt vilnu oligarhiem un dažiem partijniekiem, kuri sasmērējušies “bazārā” Šlesera viesnīcas numurā un kuriem tagad jāatbild par sekām. Lai nevainīgie jēriņi aizstāvēdamies blētu kā blēdami, sašutusī pilsonība sagaida, ka prezidents ar valstsvīra pieredzes bagāžu un labi noasinātām dzirklēm piedalīsies cirpšanas procesiņā. Tad paaudžu paaudzēs Vējoņa vārdu pieminēs ar cienību, valsts galva būs attaisnojis un apliecinājis nācijas morālā līdera un vērtību sarga tituli.
Preses Siksnis jau visu nedēļu brīžam šausminājis, brīžam amizējis prezidentu, novakaros lasīdams priekšā pagarākus izvilkumus no “Rīdzenes novelēm” kā burlakromānu. Vējoņa verdošais temperaments uzšvirkstējis lasāmvielas etiķotajās vietās ar sevišķi puķaino valodu, bet augstā līdera piere nomākusies, kad tekstos izskanējis apkaunojums, cik gan degradējusies un ciniska bijusi valsts politiskā virsbūve – pagaldes valdība.
– Pagaidi brītiņu, – Vējonis, kā zibens trāpīts, apturējis priekšlasītāju. – Tas par mani? Es tiem pipsikiem parādīšu, cik esmu vājš un vientiesīgs prezidents! Es vis nebūšu oligarhu kājslauķis!
Saņēmies vīrestības spēku, ar rāmu pašsavaldīšanos prezidents uz karstām pēdām lika gatavoties ceturtdienas viesu uzņemšanai. Pilī tika atvērti visi logi un durvis, lai izvējotu sastāvējušos gaisu un iepūstu spirdzinošas vēsmas. Runu sacerētājiem uzdeva noaust stellēs prezidenta publiski stāstāmo ar tik lielu nopietnu un liesmainu daiļrunību, lai sapulcinātiem tūkstošiem klausītāju nepaliktu mazāko šaubu, ka valsti nevada ar aklību sists Stīvijs Vonders, kurš nenieka neredz, ka pār politiķu saražoto organiku laidelējas lielās zilās mušas. Pēc dusmās izgāztās antipātijas pret valsts nozagšanu un nacionālās drošības apdraudējumiem prezidents plānoja iejukt pūlī un tērzēt ar cilvēkiem, līdz svīdīs rīta gaismiņa. Būs atnākusi jaunatne, kam rūp, kādā valstī nākotnē būs jādzīvo, atčāpos garīdznieki, kurus ap stūri apvedis svētulīgais Šlesers, tagad vai nekad jātiek vaļā no netīras, ciniskas politikas – sauks cilvēki, kas turpmāk negrib ar aļģēm apaugušu un pārkaļķojušos “demokrātiju” veco komunistu gaumē. Kancelejisti ieteica uzaicināt arī populārās mūzikas ansambļus un šaut raķetes, bet pirmā persona uzskatīja, ka īpašo mirkļu kolekcionāriem pietiks pils laukumā vienoties ciešā rokasspiedienā ar dzīvu valsts galvu, kurš kā personisku aizvainojumu uztvēris slīpēto bijušo kolēģu centienus klusināt notikušo un mazināt publikāciju zirga spērienu efektu. Līdz ar to šovakar, apdarījis mājas soli, nācijas tēva jūtu pārņemts, Vējonis tūdaļ dosies laukā pie tautiešiem.
Šausmās par prezidenta kontaktu ar latviešu tautu ir čīkstētāji, kas ņaud, ka sarunu popūrijs neesot autentisks, un gribētu uzlikt vāku informācijas noplūdei. Šie politiskie ļautiņi pārbijušies par vērmeļu malku, ko nāksies norīt pēc Vējoņa krāšņiem izteicieniem par krusttēvu būšanām pērkamā politikā. Pilī tika notverts punduris ar miegazālēm, kurš bija saņēmis uzdevumu iebērt prezidenta kumelīšu tējas glāzē devu, kuras pietiktu, lai saulvedis tikšanās stundā gulētu kā nosists! Par vēlu, draugi! Vējonis ir sabozies un pateiks par hūtes vīru, kas sakrājies uz dūšas. Lai sarunu vērpējiem patiktu izlikties par lielākiem cietējiem nekā Džordāno Bruno, būs grūti izrausties no nepatikšanām ar veselu ādu.
Bet, ja šovakar prezidents, cepuri nepaceldams, nepaklanīdamies cilvēkiem, melnā limuzīnā pašaujas garām uz paslēptuvi Jūrmalas rezidencē? Tad – impīčments no tautas!
