Prezidents brīvsolī. Ramona Petraviča un viņas “iekšējais es”. LA nedēļas apskats 0
Cilvēks. Ramona Petraviča un viņas “iekšējais es”
No visiem iespējamajiem jaunās valdības ministriem aizvadītajā nedēļā vislielāko interesi izpelnījās Ramona Petraviča (“KPV LV”). Viņa piekritusi kandidēt uz labklājības ministres amatu, lai gan vēl nedēļas vidū nebija pārliecināta, vai pati vispār balsos par Krišjāņa Kariņa Ministru kabinetu. Viņas “iekšējais es” sakot, ka nevajadzētu.
Petraviča uzskata, ka viņas straujais karjeras lēciens nav nekas ārkārtējs, ka viņa tam esot gatava, neraugoties uz to, ka nav ne darba pieredzes sociālajā jomā, ne arī atbilstošas izglītības. Viņa Rīgas Tehniskajā universitātē apguvusi bioloģiski aktīvo savienojumu ķīmiskās tehnoloģijas specialitāti, bet tajā nekad nav strādājusi. Viņas darba gaitas kopš 90. gadiem ir saistītas ar SIA “Monēta”, kas oficiāli pieder vīram un kur viņa ilgstoši atbildējusi par finanšu jautājumiem. Uzņēmumam pieder vairāki pārtikas veikali nelielos pagastos Saldus novada pierobežā, kā arī transporta bizness. Petraviča kādu laiku arī darbojusies kā deputāte Saldus novada domē, bet neoficiāli zināms, ka pienesums no viņas bijis visai niecīgs.
Mediji topošajai labklājības ministrei prasījuši, vai SIA “Monēta” darbinieki daļu algas nesaņem aploksnēs, jo pēc VID datiem redzams, ka sociālie nodokļi maksāti tikai no minimālās algas.
Viņa noliedz aplokšņu algu maksāšanu – darbinieki mazajos lauku veikaliņos nestrādājot pilnu slodzi.
Nelabvēļu runas intervijā Jānim Domburam portālā “Delfi” vērtēja, ka uzņēmējs jau pēc definīcijas sabiedrības acīs nokļūstot pelēkajā zonā. Bet viņa neturot ļaunu prātu uz tiem, kas sociālajos tīklos apspriež viņas ārējos ķermeniskos dotumus vai pasaules apceļojumus (tos viņai apmaksājis vīrs, jo pati firmā “Monēta” arī saņēmusi tikai minimālo algu). Pēc “KPV LV” deputātes domām, ļaunais prāts cilvēkos rodoties nabadzības dēļ, un, lai to atvairītu, Petraviča ministres amatā nolēmusi mazināt lielo plaisu starp bagātajiem un trūcīgajiem. Savā ģimenes uzņēmumā tas nav izdevies, bet varbūt valstī izdosies.
Tomēr Petravičai ar Labklājības ministriju ir ļoti paveicies, jo tur ierēdņu korpuss ir gadiem nemainīgs un ļoti pieredzējis. Nu kaut vai valsts sekretārs Ingus Alliks, kurš vadījis gan Sociālās apdrošināšanas departamentu, gan bijis valsts sekretāra vietnieks un ir bruņots ar plašām zināšanām un rīcībspēju.
Izgāšanās. “Rīgas satiksme” atkal iebrauc auzās
Tā vietā, lai sekotu citu Eiropas valstu pieredzei un galvaspilsētā ieviestu modernus informatīvos elektroniskos tablo, pašvaldības uzņēmums “Rīgas satiksme” (“RS”) nolemj atsevišķas sabiedriskā transporta pieturvietas izgaismot, aprīkojot tās ar lampiņu un podziņu. Projekts izmaksājis gandrīz 26 000 eiro, un “RS” apgalvo, ka tas paredzēts cēlam mērķim, proti, tādējādi tiek sniegta iespēja vecāka gadagājuma ļaudīm, kas diennakts tumšajā laikā lāgā nespēj saredzēt kustību sarakstus, tos beidzot ieraudzīt. Taču tas izpelnījies asu sabiedrības kritiku. Gan Rīgas domes opozīcijas pārstāvji, gan apvienība “Pilsēta cilvēkiem” atgādina par Rīgas domes mēra Nila Ušakova un viņa bijušā vietnieka Andra Amerika 2013. gadā doto solījumu, ka Rīgā tiks ieviesti moderni elektroniskie tablo, kādi ir visās mūsu kaimiņu galvaspilsētās – Tallinā, Viļņā, Minskā, Maskavā –, un aicina “RS” apturēt “novecojušo un dārgo” lampiņu projektu.
Lai šādā veidā izgaismotu vienu pieturvietu, nepieciešami līdz pat 4300 eiro, bet kopumā Rīgā ir 1952 pieturvietas.
Tas nozīmē – ja būtu vēlme izgaismot tās visas, būtu nepieciešami 8,6 miljoni eiro. Taču apvainotais uzņēmums gan teic, ka šis ir tikai pilotprojekts un nevienā mirklī nav runāts par to, ka tas tiks īstenots visās galvaspilsētas pieturvietās. Tāpat samērā lielajā summā ietverts “viss darbs – projektēšana, izgatavošana, elektrības pieslēgšana, uzstādīšana utt.”. Savukārt citi rīdzinieki norāda uz lielāku problēmu – Rīgas sabiedriskā transporta pieturvietās esot nepietiekami daudz nojumju, kādēļ bieži vien nākas salīt, apsnigt un izmirkt. Rīgā 300 pieturvietas ir aprīkotas ar nojumēm, un turpmāko trīs gadu laikā “RS” plāno uzstādīt vēl tikpat tajās vietās, kur apgrozās lielāka pasažieru plūsma. Tādēļ, visticamāk, tie, kuri ikdienā izmanto marginālākus maršrutus, kas atrodas tālāk no centra, pieturvietu “apjumtošanu” tā arī nesagaidīs.
Noslēpums. Prezidents brīvsolī
Valsts prezidents Raimonds Vējonis no 11. līdz 20. janvārim ar kundzi Ivetu devies ikgadējā atvaļinājumā. Pēc neoficiālām ziņām, viņš devies uz Kubu, lai gan oficiāli tas netiek apstiprināts. Valsts prezidenta kancelejas komunikācijas speciāliste Laura Jansone norāda, ka atvaļinājumu Valsts prezidents apmaksā no personiskajiem līdzekļiem un tā laikā nav paredzētas tikšanās ar amatpersonām vai līdzīgi pasākumi.
Tomēr izvairīties no sava statusa valsts galva nevar arī atpūtas brīdī.
Protokola un etiķetes eksperte Irma Kalniņa uzsver, ka Valsts prezidents arī atvaļinājuma laikā pārstāv Latviju. Viņa lēš, ka viesnīcā noteikti zina, ka ierodas kādas valsts prezidents, un šādā gadījumā viesnīcnieki ieinteresēti izrādīt īpašu labvēlību. Te jāpiebilst, ka pērn, kad R. Vējonis devās atpūtas braucienā uz Šrilanku, arī šī informācija Latvijā netika afišēta, taču par to nekavējās ziņot Šrilankas mediji, pasniedzot gandrīz kā oficiālu vizīti. Vai kaut kas līdzīgs var notikt arī Kubā?
Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis “LA” uzsver, ka Kuba vērtējama kā Latvijai neitrāla valsts, kura pašlaik atrodas uz liberalizācijas ceļa un vairs neesot tā pati komunistiskā valsts, kas pirms 20 gadiem, kad valdīja Fidels Kastro. Tomēr eksperts spriež, ka prezidents varēja arī paciesties, kad jau kā privātpersona varētu apmeklēt Kubu, bet pašreiz atvaļinājumam izvēlēties kādu mazāk diskutablu valsti. “Prezidents varēja doties atvaļinājumā uz eksotiskajām Azoru salām, kas pieder Portugālei, vai Spānijai piederošajām Kanāriju salām. Tās ir mums draudzīgas valstis, kas mūs aizsargā, un prezidenta vizīte kādā no to teritorijām būtu draudzīgs žests. Tomēr saprotama ir arī prezidenta cilvēciskā interese par Kubu,” piebilst K. Bukovskis.
Mācība. Sodītāju soda par sodiem
Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) par negodīgu komercpraksi piemērojis 50 tūkstošu eiro sodu autostāvvietu apsaimniekotājam SIA “Cityparks Latvija”.
“Pieradis, ka pie lielveikala pirmo stundu stāvvieta ir bez maksas, ieskrēju nopirkt maizi. Atgriezos pēc 10 minūtēm, un pie loga jau bija soda kvīts par 35 eiro,” “LA” žēlojās Pēteris, kurš savu auto bija atstājis pie lielās “Maxima” Vienības gatvē 113. Lielākā daļa sodīta par automobiļa nereģistrēšanu, faktiski par to laiku, kad pienāktos bezmaksas autostāvvieta. Laikā no 2017. gada 1. janvāra līdz 2018. gada 28. novembrim PTAC vērsušies 428 patērētāji ar sūdzībām saistībā ar “Cityparks Latvija” rīcību.
PTAC atzinis par netaisnīgiem vairākus līguma noteikumus, tostarp līgumsods 35 eiro apmērā atzīts par neproporcionāli lielu.
“Līgumā ietvertais līgumsods 35 eiro apmērā, piemēram, gadījumā, ja nav veikta automašīnas reģistrēšana, novietota norāde par autostāvvietas izmantošanas uzsākšanas laiku, ir neproporcionāli liels, un “Cityparks Latvija” to nevar pamatot ar attiecīgā pārkāpuma rezultātā radītiem zaudējumiem vai citiem objektīvi izvērtējamiem un būtiskiem apstākļiem. Praksē līgumsods maksimālajā apmērā piemērots par nebūtiskiem un nenozīmīgiem pārkāpumiem – aizmirsta automašīnas reģistrācija vai apstāšanās laika norāde. Līgumsods piemērots arī tik drīz pēc apstāšanās, ka patērētājam netiek dots pietiekams laiks iepazīties ar līguma noteikumiem,” skaidroja PTAC. Līgumsods nedrīkstot pārsniegt 10% no patērētāja neapmaksātās pakalpojuma maksas, bet šādās situācijās papildus līgumsodam “Cityparks Latvija” ir tiesīgs pieprasīt veikt samaksu par izmantoto, bet neapmaksāto pakalpojumu.
SIA “Cityparks Latvija” vadītājs Māris Priednieks paziņojis, ka lēmums tiks pārsūdzēts tiesā. “Ja šobrīd PTAC pieņemtais lēmums tiks atstāts negrozīts, tas nevis aizsargās patērētājus, bet, gluži pretēji, radīs situāciju, ka godīgajiem autostāvvietu lietotājiem būs jāmaksā vairāk, lai segtu autostāvvietu uzturēšanas izmaksas nemaksātāju vietā,” uzsver Māris Priednieks. Tomēr draudi 50 000 eiro sodu pārlikt uz autostāvvietu tarifiem nešķiet pamatoti, ja ņem vērā, ka uzņēmuma peļņa 2017. gadā bija divreiz lielāka – 116 136 eiro.
Pārsteigums. Politologa kārdināšana
Pagaidām neesot teikts ne jā, ne nē – medijos noplūdušo ziņu par savu iespējamo kandidēšanu uz Eiropas Parlamentu izvairīgi komentējis politologs Ivars Ījabs. Tikpat noslēpumaini ir viņa aicinātāji – partiju apvienība “Attīstībai/Par!”. Tomēr neviens nenoliedz, ka sarunas par šo jautājumu notiek.
Jāatzīst, ka ziņa ir diezgan negaidīta. Ījabs ir viens no ekspertiem, kas medijos visbiežāk komentē politiskās aktualitātes. Parasti ir trāpīgs, asprātīgs un nemēģina izlīdzēties ar paredzamām standartfrāzēm kā viens otrs amata brālis. Arī pats nodarbojas ar publicistiku, un, piemēram, žurnāla “Rīgas Laiks” lasītāji var būt droši, ka, atšķirot kārtējo izdevumu, tur ieraudzīs arī kādu Ījaba viedokļrakstu. Tāpēc politologa pārtapšana par politiķi būtu zaudējums gan akadēmiskajai, gan mediju videi.
Runā gan, ka ar vienu kāju politikā viņš bijis jau līdz šim, dažreiz palīdzot ar padomiem atsevišķiem politiķiem. Ījabs ir arī viens no autoriem grāmatai par bijušo “Vienotības” līderi Solvitu Āboltiņu. Un tam, ka viņu uzrunājuši tieši pragmatiskie liberāļi no “Attīstībai/Par!”, arī varētu rast loģisku skaidrojumu.
Vai no laba politologa var iznākt arī veiksmīgs politiķis? Artis Pabriks savulaik izgāja tieši šādu ceļu un, nomainījis vairākas partijas, joprojām ir uz politiskās skatuves. Citu piemēru gan grūti iedomāties. Katrā ziņā tieši Eiropas Parlaments varētu būt kārdinošākais piedāvājums, no kura grūtāk atteikties. Gan ņemot vērā atalgojumu, gan darba vidi, gan to, ka mediji un sabiedrība pret eiroparlamentāriešiem tomēr izturas saudzīgāk nekā pret Saeimas deputātiem vai ministriem.
Sagatavojuši: Māra Libeka, Marta Ozola, Ģirts Vikmanis, Ivars Bušmanis, Māris Antonevičs
