Prezidents aicina Otrā pasaules kara upurus pieminēt 8.maijā Rīgas Brāļu kapos 0
Valsts prezidents Andris Bērziņš aicina visus Latvijas kara veterānus Otrā pasaules kara upurus pieminēt 8.maijā Rīgas Brāļu kapos, kas ir “vienlīdz simboliska vieta kopīgai piemiņai”.
Prezidents ceturtdien izplatījis aicinājumu 130.latviešu strēlnieku korpusa veterānu biedrībai un Latvijas Nacionālo karavīru apvienībai, kā arī citām kara veterānu organizācijām – Latviešu strēlnieku apvienībai un “Daugavas Vanagiem” –, lai “8.maijs, kas Eiropā un ASV jau kopš 1945.gada tiek atzīmēts kā Sabiedroto uzvaras pār nacionālsociālistisko Vāciju atceres diena, Latvijā netiktu izmantots sabiedrības grupu konfrontēšanai, bet gan veicinātu izlīgumu starp dažādās pusēs karojošajiem un visiem, kam šīs dienas pieminēšana ir nozīmīga un svēta”.
Bērziņš uzsver, ka “tieši 8.maijs ir atbilstoša diena, lai izteiktu aicinājumu visiem Latvijas kara veterāniem pulcēties vienotā piemiņas pasākumā un kopīgi pieminēt visus nacisma un komunisma upurus Otrajā pasaules karā. Un tieši Rīgas Brāļu kapi, kur atdusas dažādās frontēs un dažādos karos kritušie karavīri, ir vienlīdz simboliska vieta kopīgai piemiņai, kas mūs vienotu, nevis turpinātu šķelt divās karojošās pusēs”.
Prezidents arī klāsta, ka Otrais pasaules karš ir Latvijas valsts traģēdija, kurā tautieši tika ierauti divu lielvaru slaktiņā un “tauta pret pašas gribu tika sadalīta divās karojošās pusēs”. Viņš arī norāda, ka šī traģēdija joprojām tiek izmantota pretrunu sēšanai un tautas dalīšanai.
“Ir saprotams, kādēļ izveidojusies šāda savstarpēji pretrunīga situācija. Daudzi Latvijas pilsoņi, kas Otrā pasaules kara laikā karoja Sarkanās armijas rindās, kļuva par Latvijas PSR nomenklatūras un represīvo iestāžu darbiniekiem. Vienlaikus neapstrīdams ir fakts, ka Sarkanās armijas rindās kara pēdējos gados nokļuva vairāk nekā 57 tūkstoši mobilizēto Latvijas iedzīvotāju. Daudzi tika iesaistīti 130.latviešu strēlnieku korpusa vienībās un piedalījās Kurzemes kaujās. Tieši tur notika smagas sadursmes ar Vācijas karaspēka vienībām, kuru sastāvā karoja arī iesauktie latviešu puiši. Tas kara traģēdijas piemiņu dara daudz sāpīgāku un smagāku, jo abās frontes pusēs karoja brāļi, draugi, kaimiņi, skolasbiedri. Tomēr ikvienam no mums ir dārga savu tuvinieku piemiņa neatkarīgi no tā, kādā frontes pusē mūsu tēvi vai vectēvi ir karojuši,” uzsver Bērziņš.
Viņš arī norāda, ka kopš 1995.gada, kad 8.maijs Latvijā tiek atzīmēts kā Nacisma sagrāves diena un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena, šajā nozīmīgajā datumā Latvijā notiek vairāki piemiņas pasākumi. “Dažādās pusēs karojošajiem tie ir atšķirīgi gan laika, gan vietas ziņā,” viņš piebilst.
Vienlaikus prezidents atzīst – lai gan Latvijā oficiāli 8.maija “atceres rituāls” notiek Rīgas Brāļu kapos, “ir pamats apgalvot, ka šis piemiņas rituāls tā īsti nekalpo savam galvenajam uzdevumam – atgādināt cilvēkiem par nacisma traģēdijām un mācīt to, ka mūsu nākotne, cilvēku attiecības un valsts politika jāveido tā, lai līdzīgi notikumi nekad vairs neatkārtotos”.
Iepriekšējo gadu pieredze liecina, ka pirms oficiālā atceres pasākuma pie Svētās uguns un Mātes Latvijas ziedus noliek 130.latviešu strēlnieku korpusa veterānu organizācija. Abi piemiņas pasākumi Brāļu kapos notiek atšķirīgos laikos, un to dalībnieki nesatiekas. Savukārt tajā pašā laikā Lestenes karavīru kapos latviešu leģionārus atceras viņu karabiedri un tuvinieki.
“8.maijam jākalpo ne tikai piemiņai, bet arī daudz tālejošākam mērķim – sociālā sabiedrības izlīguma veicināšanai, jo pretējā gadījumā vairāk nekā pusgadsimtu ilgā laika posmā pēc cilvēces lielākās traģēdijas mēs nebūsim apguvuši nopietnāko no mācībām, kas izriet no Otrā pasaules kara un visiem iepriekš notikušajiem kariem. Mēs nebūsim darījuši visu iespējamo, lai konfrontācijai, naidam un atriebībai, ko uz totalitāru lielvaru ideoloģijas pamatiem joprojām vēlas reanimēt atsevišķi radikālie grupējumi, mūsu sabiedrībā vairs nebūtu dzirdīgu ausu un kaismīgu piekritēju,” aicinājuma beigās norāda prezidents.
130.latviešu strēlnieku korpusa personālsastāvu veidoja PSRS–Vācijas kara sākumā uz Padomju Savienību devušies bēgļi, viņu vidū arī padomju kolaboracionisti, Krievijā dzīvojušie latvieši un piespiedu kārtā Sarkanajā armijā 1944. un 1945.gādā mobilizētie Latvijas iedzīvotāji. Kopskaitā Sarkanās armijas vienību rindās karoja 80 000–00 000 cilvēku jeb 4–5% no pirmsokupācijas Latvijas iedzīvotāju skaita. Vairāk nekā puse jeb apmēram 2,5–3% no visa iedzīvotāju kopskaita krita kaujās pret nacionālsociālistiskās Vācijas karaspēku. 130.latviešu strēlnieku korpuss ir devis lielu ieguldījumu nacisma sagrāvē. Korpusā karojošos nevar uzskatīt par militāro vienību, kuras sastāvā esošie viennozīmīgi atbalstīja padomju varu. No viņu vidus nāca arī cilvēki, kas protestēja pret padomju okupācijas politiku, iesaistījās pretošanās kustībā, arī tika nogalināti vai nonāca padomju ieslodzījuma vietās.
Savukārt Vācijas bruņoto spēku rindās karoja apmēram 110 000–115 000 Latvijas iedzīvotāju jeb 6–8% no kopskaita, absolūti lielākā daļa no viņiem – mobilizētie. Kauju laukos dzīvību atstāja aptuveni 30 000–50 000 karavīru jeb 2,5% no iedzīvotāju kopskaita. Karam beidzoties, Rietumu sabiedroto gūstā nonāca apmēram 25 000, bet gandrīz 50 000 karavīru nokļuva padomju gūstā un ilgāku vai īsāku laiku bija ieslodzīti PSRS filtrācijas un Gulaga nometnēs. Daudzi tajās gāja bojā un mājās neatgriezās.
Krievijā un citur Neatkarīgo valstu sadraudzībā (NVS) Uzvaras dienu jeb 9.maija svētkus svin par godu PSRS uzvarai Otrajā pasaules karā pār nacistisko Vāciju, jo 1945.gada 9.maijā pēc Maskavas laika Padomju Savienība un Vācija parakstīja aktu par Vācijas kapitulāciju. Citur Eiropā nacisma sagrāvi atceras 8.maijā, jo 1945.gada 8.maijā stājās spēkā akts par kapitulāciju, kuru Vācija 7.maijā parakstīja ar antihitleriskās koalīcijas sabiedrotajiem. Šo aktu Staļins atzina par nepietiekamu, un pēc viņa prasības Vācija vēlāk parakstīja jau minēto atsevišķo kapitulācijas aktu ar PSRS.
